Valsts prezidenta Egila Levita runa Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs Uzņemšanas Svētku galvenajā Svētajā misē
Duorgī latgalīši!
Aglyunīši! Svātceļnīki!
Meilī draugi!
I
Maņ ir eistyna prīca byut otkon kūpā ar jiusim Aglyunā.
Sirsneigi sveicīni itymūs skaistajūs i īdvasmojušūs svātkūs!
II
Pirms dažām dienām apritēja 30 gadu, kopš Rēzeknē atgriezies viens no Latgales un arī visas Latvijas simboliem – piemineklis Latgales atbrīvošanai “Latgales Māra”.
Tā augšāmcēlās teju vienlaikus ar atgūto Latvijas neatkarību.
Latgales Māras tēlā tēlniekiem Leonam Tomašickim un Kārlim Jansonam ir izdevies spilgti atainot latgalisko un vienlaikus latvisko identitāti, mūsu kultūras saknes un piederību.
Latgales Māra mums nāk pretī tautastērpā, viņas labajā rokā ir pacelts krusts, bet zem kājām ir samīta čūska – nebrīvības un verdzības važas.
Latgales Māras tēlā ir vienlīdz klātesoša gan latviskā, gan kristīgā tradīcija.
III
Caur šo skaisto tēlu mēs varam nolasīt Satversmes Ievadā teikto, ka mūsu identitāti Eiropas kultūrtelpā veido gan latviskās un lībiskās tradīcijas, gan latviskā dzīvesziņa un latviešu valoda, gan arī eiropeiskā piederība, vispārcilvēciskās un kristīgās vērtības.
Tātad mūsu identitātei ir gan nacionālās, latviskās saknes, gan eiropeiskās saknes, kur būtisks elements ir kristīgās vērtības. Jo īpaši spēcīgi mēs to varam izjust šeit, Latgalē.
Kristīgo vērtību klātbūtne ir raksturīga visai Eiropas kultūrtelpai. Mēs nedrīkstam to aizmirst, lai cik tāla mums arī dažkārt nešķistu reliģija vai baznīca.
IV
Dāmas un kungi! Latvijas cilvēki!
Jūs esat pulcējušies šeit, Aglonas bazilikas dārzā, un mūs vēro tiešraidē. Šeit ir klāt Latvijas katoļu baznīcas vadība un tās viesi, un jūsu svētkos piedalās arī Latvijas valsts augstākās amatpersonas.
Tādēļ es vēlētos teikt dažus vārdus par baznīcas un valsts attiecībām, par baznīcas lomu mūsu sabiedrībā.
Vācu tiesībfilozofs un Konstitucionālās tiesas tiesnesis Ernsts Volfgangs Bekenfērde reiz ir teicis, ka “demokrātiska, laicīga valsts Eiropā balstās uz vērtībām, ko tā pati nespēj radīt un pamatot”.
Vērtības, kas uztur jēgpilnu demokrātisku sabiedrību, ir dziļi sakņotas Eiropas kristīgajā un filozofiskajā tradīcijā. Bez kristīgajām vērtībām mūsu pamatos mūsdienu demokrātiska valsts un cilvēktiesību garantijas nebūtu iespējamas.
Šis kopējais vērtību pamats nosaka baznīcas un valsts savstarpējo attiecību ietvaru.
Satversmes 99. pants nosaka, ka baznīca ir šķirta no valsts. Šī šķirtība apliecina mūsdienu demokrātiskas valsts laicīgo raksturu. Vienlaikus no šīs šķirtības izriet tajā pašā Satversmes pantā noteiktās cilvēka pamattiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību.
Šo Satversmes pantu nedrīkst primitīvi saprast kā tādu, kas nosaka, ka valstij būtu jāignorē baznīca, ka valstij būtu jāignorē Civillikumā noteiktās astoņas Latvijā tradicionālās konfesijas, ka valstij būtu jāizturas pret baznīcu kā pret jebkuru citu sabiedrisku organizāciju vai biedrību.
Lai arī Latvija kā laicīga valsts ir reliģiski neitrāla un garantē reliģijas brīvību, tā respektē sabiedrības vērtības, kas veido mūsu identitāti.
Bez noteiktām vērtībām nedz atsevišķs cilvēks, nedz sabiedrība un valsts kopumā nevar funkcionēt. Latvijas pamatvērtības ir minētas Satversmes Ievadā.
Doma, ka demokrātiska valsts vairs pati nevar radīt pamatvērtības vai vismaz tas būtu ļoti grūti, balstās faktā, ka plurālistiska sabiedrība – tāda, kāda tā ir mūsdienās – vairs nevar atsaukties uz kopīgu, pārlaicīgu patiesību.
Šodien sabiedrībā ir daudz, bieži savstarpēji karojošu patiesību. Taču vienlaikus svarīgi ir apzināties, ka tās vērtības, kas daudzos gadsimtos tika radītas kristīgās baznīcas garīgā monopola apstākļos, šodien turpina kalpot laicīgai, modernai, demokrātiskai valstij.
Tādēļ šis kristīgais mantojums ir vērtīgs arī mūsdienu demokrātiskai valstij. Un tieši tas ir atzīts Satversme Ievadā.
V
No tā izriet, ka mūsdienu demokrātiskai valstij ir nevis jāignorē baznīca, bet gan jāapietas saudzīgi ar tās gadsimtos uzkrāto mantojumu, ko baznīca šodien, modernajā laikmetā, joprojām uztur un attīsta.
Valsts un baznīca ir neatkarīgas viena no otras. Taču šī neatkarība nenozīmē savstarpēju noslēgšanos. Tā nozīmē savstarpēju cieņu.
Viena no šīs savstarpējās cieņas izpausmēm ir valsts augstāko amatpersonu klātbūtne šajos svētkos šeit, Aglonā, tāpat kā baznīcas līdzdalība mūsu valsts svētkos.
Modernais laikmets kristiešiem uzdod grūtu jautājumu, kā salāgot kristietības centrā esošo pārlaicīgo patiesību ar mūsdienu laicīgo dinamismu, ar vērtību relatīvismu, ar priekšstatu par atvērto, nezināmo nākotni. Šo svarīgo jautājumu apskata arī arhibīskapa Zbigņeva Stankeviča nesen iznākusī grāmata “Quo vadis, Rietumu pasaule?”.
Taču savā identitātē droša un spēcīga baznīca spēj dot atbildi uz šo jautājumu. Līdz ar to tā var dot mums to nozīmīgo devumu, ko demokrātiska mūsdienu sabiedrība no tās sagaida, proti, savu redzējumu par mūsu kopējām vērtībām.
Tādēļ mūsdienīgas baznīcas pienākums ir būt klātesošai sabiedrības dzīves norisēs. Tā var katram atgādināt par pārlaicīgo. Tā var samērot mūsu šodienu ar augstāku patiesību.
Mūsdienu sabiedrības vērtību diskusijās, piemēram, par ģimeni vai par to, kur sākas un beidzas dzīvība, par cilvēku savstarpējo solidaritāti un citiem, mums visiem nozīmīgiem, jautājumiem, ir pilnīgi leģitīmi izskanēt baznīcas balsij un nostājai. Baznīcas izstumšana no šādām diskusijām nav savienojama ar Satversmi.
Demokrātiskā sabiedrībā lēmumi tiek pieņemti diskusijās. Baznīcas viedoklim šajās diskusijās nav kādas ekskluzīvas tiesības. Taču baznīca ir viens no nopietniem viedokļu līderiem mūsu sabiedrībā un mūsdienās. Tā var mudināt ieklausīties un pārliecināt par savu nostāju.
Baznīcas un valsts savstarpējās cieņas un dialoga tradīcija brīvajā Latvijā ir veidojusies dabiski, bez asiem konfliktiem.
Šī Latvijas demokrātijas tradīcija ir ļoti vērtīga un laikmetīga.
VI
Dārgie tautieši!
Šī gada 24. februāris ir mainījis ierasto pasauli līdz nepazīšanai. Mūsu sirdīs un prātos šodien ir Ukraina.
Krievijas pastrādātie kara noziegumi pret ukraiņu tautu nav prātam aptverami un racionāli izskaidrojami.
Es šopavasar biju Ukrainā un pats savām acīm redzēju izpostītās pilsētas un salauztās cilvēku dzīves, kas paliek pāri pēc Krievijas armijas brutalitātes un necilvēcības.
Taču katram, kurš ir iesaistīts kara noziegumos, agri vai vēlu būs jāatbild par nodarīto.
Bet katram, kurš nespēj atšķirt labu no ļauna un skaidri, bez jebkādām atrunām nostāties pareizajā pusē, ir jāapzinās, ka viņš paliek kopā ar kara noziedzniekiem un palīdz Kremlim.
Novērtēsim un būsim pateicīgi par mieru mūsu zemē! Miers ir tik trausls. Tā ir patiesa dāvana, kas dod iespēju katram veidot labāku rītdienu.
VII
Mīļie draugi!
Latgales Māras piemineklī kaltie vārdi “Vienoti Latvijai” ir atgādinājums par mūsu mērķi un atbildību.
Tas ir arī aicinājums visiem kopā tiekties uz augšu.
Svētceļojums ir viens no veidiem, kā izrauties no ikdienas sīkumiem un steigas. Esot ceļā, var pārdomāt būtisko.
Mēs visi kopā šeit, Aglonā, esam ceļā ārpus savas ikdienas.
Es ceru, ka tas dos katram no mums jaunus spēkus, iedvesmu un ticību.
VIII
Es pateicos bīskapiem un garīdzniekiem par lūgšanām un pamudinājumiem ikdienā nepazaudēt būtisko.
Paldies katram, kurš līdzdarbojies un palīdzējis, lai šie svētki varētu notikt!
Sirsnīgs paldies katram svētceļniekam, kurš bijis domās un lūgšanās ar Latviju un Ukrainu!
IX
Mīļie cilvēki, kuri esat sapulcējušies šeit, skaistajā Aglonas bazilikas dārzā!
Jūs šeit esat visas paaudzes – vecāmāte un vecaistēvs, tēvs un māte, mazmeita un mazdēls, ģimenes un dzimtas.
Par jūsu iekšējo taisnības izjūtu un sirdsšķīstumu man nav ne mazāko šaubu.
Jūs un jūsu dzimtas Marijas Debesbraukšanas dienu svinējāt jau īsi pēc Latvijas brīvības atgūšanas, arī pēc 1918. gada. Jūs svinat tos šodien pēc neatkarības atjaunošanas. Un, par spīti visam, jūs tos tāpat svinējāt arī padomju okupācijas gados.
Es esmu dziļi aizkustināts par jūsu dzīvo ticības spēku.
Lai Aglonā saņemtā garīgā enerģija un stiprinājums ļauj mums novērtēt visu to labo, kas mums ir dots!
Dievs, svētī Latviju!
