“Man liekas, tā apstākļu sakritība un pirmo reizi neatkarīga valsts, ka tas viss bija, kas kopumā izraisīja tādu mīlestību pret savu zemīti, pret savu dzimteni. Apbrīnojami. Un arī tie latvieši, kas bija spiesti aizbraukt uz ārzemēm tajā 1944. gadā. Tāpat joprojām viņi turas pie tā latviskuma. Tas latviskums viņiem bija ļoti svarīgs,” patriotisms un bezgalīga mīlestība pret savu dzimteni. Tieši tā stipro Skrindu dzimtu raksturo māksliniece, gleznotāja Silva Linarte, dzimusi kā Silvija Skrinda.

Māksliniece Silva Linarte – Antona Skrindas meita, ir galvenā stāstniece Dzimtas saknēs, kas atklāj dažas no būtiskākajām lappusēm Skrindu dzimtas vēsturē.

“Skrindu ģimene bija ļoti pārliecinoši tendēta uz izglītību, pamatā uz izglītību, jo tur viņi redzēja nākotni Latgalei, Latvijai. Un, kad mēs nonācām Sibīrijā, tādos pilnīgi necilvēcīgos apstākļos. Vienalga, mammai bija absolūti skaidrs – salā, izmisumā, badā, bet skolā,” stāsta Silva Linarte.

Māksliniece Silva Linarte.

Skolotāju dzimta, kurā arī ārsti un garīdznieki

Silva Linarte saskaitījusi Skrindu dzimtā 24 skolotājus vairākās paaudzēs. “Visādā ziņā no šīs Skrindu daļiņas, aizvadītajā vasarā tā paskaitīju – 24 skolotāji. Pirmkārt jau tante, tēva māsa, viņa Višķu skolu nodibināja. Tur tā situācija bija tāda, ka tanī laikā situācija labi ja nu dēli izrāvās mācīties. Un kā es tagad saprotu, lasot vienu otru grāmatu, daudzi Latgales puiši brauca uz Pēterburgu mācīties. Un grūti viņiem gāja gan materiāli, gan citādi,” tā Silva Linarte.

Plašāk Skrindu dzimta Latvijas un Latgales vēsturē iezīmējusies ar trīs spilgtām personībām – ārstu un publicistu, pirmo drukāto preses izdevumu celmlauzi Latgalē Antonu, garīdznieku un laikraksta “Drywa” redatoru Kazimiru, priesteri un Viļānu klostera priekšnieku Benidiktu, plašāk pazīstamiem kā brāļiem Skrindām, kuri cita starpā bijuši vairāku latgaliešu valodā izdotu grāmatu un publikāciju autori. Pazīstamākās no tām – “Latiwskaja gramatika” (Latviešu valodas gramatika), “Kūkle”, “Atmiņas par Kazimiru Skrindu”, kā arī vesels grāmatplaukts ar reliģiska satura grāmatas.

Latgaliešu dzejas antoloģija “Kokle”, kas izdota Antona Skrindas izdevniecībā.

Toreiz Līksnas pagasta “Liepas Mukānu” saimnieku Donata un Apalonijas ģimenē viņi kopā bija septiņi bērni, kas, neskatoties uz tā laika drukas aizliegumu Latgalē, beiguši Līksnas pamatskolu. Praktiski visi dzīves laikā sevi parādīja kā svarīgi Latgales garīgās Atmodas kustības dalībnieki. Lai arī vairāk tiek minēti trīs brāļi Antons, Kaazimirs un Benedikts, viņi visi ticēja – tikai caur zināšanās Latgalē var ienest gaismu. Skrindas daudz darījuši Latgales un latgaliešu valodas labā, kā arī bijuši aktīvi cīnītāji par Latvijas valstiskuma izveidi.

Pie Valentīnas un Broņislavas Daugavpils novada Vaboles pagasta Zabaltišķos

Anna Lazdāne ir Skrindu dzimtas muzeja vadītāja, kopā ar viņu Latvijas Radio devās pie māsām Valentīnas un Broņislavas, kuras dzīvo sava vectēva Jāņa Skrindas mājās, Daugavpils novada Vaboles pagasta Zabaltišķos. Viņu vectēvs Jānis Skrinda ir viens no jau pieminētajiem septiņiem Skrindu bērniem.

Pa salijušu, mazu lauku celiņu, gar skaistu liepu aleju iebraucam sētā. Pagalmā mūs sagaida – saimniece Broņislava un viņas brāļa sieva Lidija. Saimniecība ir paliela un sakopta. Sētā jūtams senatnīgums. Kā stāsta pašas saimnieces daudz kas šeit ir vectēva rokām darināts.

Broņislava un Valentīna ir vienas no vecākajām dzimtas turpinātājām, abas jau pārkāpušas 80. gadu desmitu. Lai gan Valentīna tikšanās dienā nejūtas labi, sarunai tomēr piekrīt – ir smaidīga, joko un cik nu atceras, spītējot savam cienījamajam vecumam, stāsta par vectēvu Jāni, labu saimnieku un prasmīgu amatnieku, viņa brāļiem un piedzīvoto.

Broņislava un Lidija Skrindas pie klēts un vectēva Jāņa taisītā sola

“Vectēvs bija tas, kas ļoti daudz palīdzēja visiem, organizēja tajā laikā ciematos iziešanu, un palīdzēja visiem saņemt savu zemi un iekārtot saimniecības. Te viņam daudz jāpateicas. Saimnieki bija nodibinājuši biedrību, lai aizstāvētu savas intereses. Vectēvs bija tās priekšsēdētājs,” stāsta Valentīna, kas pati visu dzīvi nostrādājusi par vēstures skolotāju. 25 darba gadus aizvadījusi Stendē, pēc tam Valentīna strādājusi Daugavpils vakarskolā, tad Vabolē.

Valentīnas brāļa Jāņa sieva Lidija arī nāk no Skrindām. Arī viņas dzimtas koka zarā ir ļoti daudz skolotāju, kas vēlreiz atgādina paaudžu paaudzēs pārmantoto izglītības nozīmi šīs dzimtas vēsturē. Par Lidijas tēvu kā skolotāju atceras Valentīna, “viņas tētis bija mans, kā lai to saka, elks. Visi uz pirkstu galiem gāja satīties, kur iet skolotājs Skrinda. No viņa mēs baidījāmies un cienījām viņu. Viņi visa dzimta bija skolotāji. Viņi skaitījās mūsu inteliģences zieds”.

Broņislava Skrinda

Broņislava nav diez ko runīga, vairāk vēro no malas. Savukārt Lidija ir smalka un aša, nemaz neizskatās pēc 80 gadus vecas kundzes. Stāsta gan par viņu ģimenes sūro likteni Sibīrijā, gan vīra Jāņa Skrindas ieguldījumu Latvijas Kara skolas dibināšanā, kuras tradīciju turpinātāja un pārmantotāja mūsdienās ir Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmija.

Lai gan vairāki Skrindu dzimtas ļaudis tika vajāti un nolūkoti izsūtīšanai, tā nu sanāca, ka izveda tikai Lidijas ģimeni, turklāt, divas reizes.

“Mamma nomira 1956. gada aprīlī. Viņa jau bija slima ar asins vēzi un tad 1956.gada februārī pienāca ziņa, ka viņu un Silvu reabilitē. Viņas tad varēja braukt uz Latviju, bet mani un vecāko māsu Ģertrūdi neviens nelaida. Tas viņai bija vēl lielāks trieciens, un aprīlī viņa nomira. Tad Silva aizbrauca atpakaļ uz Latviju, bet mēs ar māsu vēl veselu gadu tur dzīvojām,” Lidija turpina par savu ģimeni – vecākiem un māsām.

“Nevar jau sevi tā lielīt, bet patiešām kaut kāda tāda uzņēmību un reizē arī patriotisma, nedod dievs, ka kaut kas… Gan dzīvojot Sibīrijā, gan desmit gadus ar vīru nodzīvojot Jaroslavļā, mēs abi divi tikai skatījām tās dienas, kad varēs tikt līdz Latvijai. Katru gadu braucām atvaļinājumā, tad viņš sāka rakstīt visādas vēstules, lai pārceļ uz Baltijas kara apgabalu, tā viņš toreiz saucās. [..] Viņš aizbrauca pirmais, mēs ar bērniem vēl palikām, tad 1973. gada februārī atbraucām arī mēs.” Lidija atbild, jautāta, kāda ir Skrindu dzimta.

Lidija stāsta, ka viņu ģimenē teju vai visi ir bijuši skolotāji, daži strādā vēl joprojām. Piemēram, dēls Jānis šobrīd ir Daugavpils novada sporta skolas direktors.

“Mana izglītība pavisam švaka,” sarunā iesaistās arī Broņislava. Viņai svarīgi uzsvērt ģimenes iedoto darba tikumu, jo tieši viņa viena uzturēja un kopa vectēva Jāņa Skrindas māju.

Dzimtas sākums

Atgriežoties pie saknēm ir vērts pieminēt arī māju, kur meklējams šīs dzimtas sākums – “Liepu Mukāni”. Iebraucot Daugavpils novada Vabolē ceļa malā var manīt norādi Skrindu dzimtas māju piemiņas vieta. Te kādreiz bijusi dzimtas māja, bet nu jau 27 gadus tās sākotnējā vietā ir uzstādīts piemiņas akmens, krusts un iestādīti koki.

Norāde uz Skrindu dzimtas māju piemiņas vietu.

“Kad Pirmā pasaules kara laikā tika sabombardēta Līksnas baznīca un tika nojaukts viens tornis, un tur bija bīstami uzturēties, Kaizmirs bija tas, kas šeit, savās mājās turēja Svētās mises. Viņu māja bija kā baznīca,” stāsta Skrindu dzimtas muzeja vadītāja ir Anna Lazdāne.

Skrindu brāļu – Antona, Kazimira un Benidikta padarītais valodas un vietējās kultūras attīstībā ir nenovērtējams.

“Paši ar rokām rakstīja un pārrakstīja lūgšanu grāmatas, tad jau nebija kopēšanas iespēju, viss tika darīts ar rokām. Kazimira Skrindas pseidonīms, ar kuru viņš parakstās, bija “Skudra”, jo viņš jau nekas cits kā skudra arī nebija – čakls, darbīgs un strādīgs. Antons Skrinda atkal, viņš bija kara ārsts, pirmais izglītotākais ārsts Latgalē, viņš bija arī publicists, dzejnieks, tulkotājs, bet viņš aizgāja mazliet citu ceļu,” par slavenākajiem dzimtas pārstāvjiem stāsta Anna Lazdāne.

Dzimtai savs muzejs, skola, iela

Šī Latvijā iespējams ir vienīgā dzimta kurai ir savs muzejs. Jau no 1996. gada muzejs iekārtots vienā no 19. gadsimta sākumā celtajām grāfa Plātera-Zīberga muižas ēkām. Šobrīd muzeja ekspozīcija un visi par dzimtu pieejamie materiāli atrodas trīs nelielās telpās. Lai arī šobrīd Skrindu dzimtas muzeja vadītāja ir Anna Lazdāne, muzeja dibinātāja un lielāka krājuma vācēja bijusi Felīcija Serdika – vācu valodas skolotāja un Skrindu dzimtas pētniece. Viņai ar pašu dzimtu gan nav nekādas radniecības tieši tāpat kā Annai.

Anna Lazdāne

Skrindu dzimtas muzeja vadītāja Anna Lazdāne ir ne vien šo ģimeni daudz pētījusi, bet redz arī no malas un ir kļuvusi par Skrindu draugu. Un varētu teikt, tādu kā dzimtas kopā saturētāju.

Skrindu dzimtas gara darbs ir laikraksts “Drywa”. Tas bija visplašākais un ilgāk pastāvošais laikraksts latgaliešu valodā, izdot to sāka 1908. gadā un bez pārtraukumiem pastāvēja teju desmit gadus. Mācītājs Kazimirs Skrinda bija šīs avīzes redaktors. Viņam palīdzēja arī brāļi un māsa Monika. Avīze iznāca pateicoties ziedojumiem un milzīgam brāļu Skrindu pašu ieguldījumam.

Laikraksts “Drywa” , kura redaktors no 1908. – 1917. gadam bija Kazimirs Skrinda.

“Kā redzat avīze bija tā, kas stāstīja par skolu nepieciešamību, nepieciešamību iegūt izglītību. Un tikai izglītots cilvēks spēj radīt zināmas kultūras vērtības,” stāsta Anna.

Redzēt nedaudz plašāk un dziļāk, apzinoties ieguldījumu nākotnē

Daugavpils goda pilsone, izcilā mākslas pedagoģe Silva Linarte, viena no atpazīstamākajām Skrindu dzimtas turpinātājām, ir arī pati piedalījusies Skrindu dzimtas muzeja tapšanā un arī tagad neizlaiž nevienu šeit notiekošo aktivitāti, kas ļauj noprast, ka dzimtas un tās personību dzīvesstāsti viņai svarīgi. Un tiem ir iespēja dzīvot arī nākamajās paaudzēs. Muzejs ļauj ne vien viņai, bet arī citiem atklāt dzīves laikā neiepazītos Skrindas. Diemžēl dzīves laikā arī pati Silva nepaspēja iepazīt savu tēvu.

Toties nesen Silva uzzinājusi, ka viņas tēva brālēns Jāzeps Skrinda pēc studiju uzsākšanas Pēterburgā tur arī palicis uz dzīvi un apprecējies. Otrā pasaules karā pilsētas blokādes laikā bijis atbildīgs jau par visas toreiz jau Ļeņingradas gaisa aizsardzību. Šo stāstu viņa izstāstījusi māksliniekam no Krievijas Duhavinovam, kurš palīdzējis atrast datus un ziņas par radinieku.

Šodien, nu jau trešā, ceturtā un piektā Skrindu dzimtas paaudze dzīvo ne vien Vabolē, bet arī citviet Latvijā un tālu aiz tās robežām – Beļģijā, Kanāda, Vācijā. Padomju varas vajāti Otrā pasaules kara beigās daži no viņiem, tāpat kā daudzi citi tautieši, izbrauca un tā arī neatgriezās atpakaļ dzimtenē.

Mākslinieces Silvas Linartes mājas “Skrindas” Vaboles pagastā.

Šķiet, viņi visi un ik katrs Skrindu dzimtas pārstāvis esot savā vietā redzēja nedaudz plašāk un dziļāk, apzinoties savas darbības ieguldījumu nākotnē – laikraksta “Drywa” redaktors Kazimirs, publicists un ārsts Antons, mācītājs Benidikts, viņu brāļi kas vietējo ļaužu vidū izcēlās kā prasmīgi saimnieki, skolotāja un vairāku skolu dibinātāja Tekla Dubrovska, Kara akadēmijas dibinātājs Jānis Skrinda, mākslas pedagoģe, gleznotāja Silva Linarte. Šo sarakstu pavisam noteikti varētu vēl turpināt. Tāpat te ir svarīgi pieminēt, ka šodien dzimtas stāstu turpina arī viņu bērni – Daugavpils novada Sporta skolas direktors Jānis Skrinda, Ilūkstes mūzikas un mākslas skolas direktore Ilona Linarte-Rūža, viņas dvīņu māsa, māksliniece un izglītības darbiniece Dace Pudāne, kino režisore Astra Zoldnere un daudzi citi izglītības un kultūras darbinieki Skrindu dzimtas turpinātāji.