Cimperlīga un smaržo pēc aprikozēm – ko mēs zinām par reto vaboli lapkoku praulgrauzi

ĪSUMĀ: 

• Lai pētītu lapkoku praulgrauzi, notiek projekts “Life Osmo Baltic”.
• Parkveida pļavas tiek uzskatītas par optimālāko lapkoku praulgrauža biotopu.
• Lai pētītu vaboles, tās ķer ar mākslīgi sintezētu feromonu un iezīmē.
• Suga aizvien nav līdz galam izpētīta, tāpēc būs jāskaita vairākus gadus pēc kārtas.
• Latvijā lapkoku praulgrauži ir sastopami 500 dažādās vietās.
• Tas ir krietni labāk nekā kaimiņvalstīs, tāpēc projektā grib palīdzēt arī Lietuvai un Igaunijai.

Kur meklē un ķer īpatņus izpētei?

Vēl vasarā “Vides fakti” Daugavpils Universitātes vadošā pētnieka Maksima Balalaikina vadībā devās ekspedīcijā uz aizsargājamo ainavu apvidū “Ziemeļgauja” Valkas pusē meklēt lapkoku praulgrauzi. Parkveida pļavas tiek uzskatītas par optimālāko lapkoku praulgrauža biotopu, kur dzīvot, attīstīties un vairoties. Balalaikins uzsvēra, ka parkveida ainavas Latvijā nemaz nav daudz saglabājušās:

“Šī ir vēsturiska ainava. Pozitīvi ir tas, ka vietējie fermeri izmanto šīs platības vēsturiski neintensīvai liellopu ganīšanai un siena pļaušanai,” viņš norādīja.

Dzīvnieki zem lielajiem ozoliem var paslēpties no saules stariem. Koki kalpo par dzīvotni ne tikai lapkoku praulgrauzim, bet arī daudzām citām sugām. Ieguvēji no šī ir visi – gan daba, gan uzņēmējdarbība, Un vienlaikus – pasakaina ainava paveras acu priekšā.

“Mēs izmantojam atkārtotās marķēšanas metodi, lai saprastu, kā suga pārvietojas, kur suga pārvietojas, cik ilgs ir vaboles dzīves cikls,” skaidroja pētnieks.

Vaboles tiek ķertas lamatās, pievilinot tās ar mākslīgi sintezētu feromonu.  Tā kā feromonu dabā izdala tēviņi, tad lamatās parasti ir mātītes. Šī smarža atgādina aprikozes.

“Tie, kam ir labāka oža, var atrast vaboli pēc smaržas. Ir tādi Osmodermas suņi, kas spēj atrast sugas īpatņus,”

stāstīja Balalaikins.

Ikviena noķertā vabole tiek marķēta, uz spārniem ar mikro urbi iezīmējot mikro caurumus un strīpas. Katrā vabolē tiek ieskrāpēts tikai viņai vienīgajai noteikts zīmējums – tāds kā kods. Tas nesāp un ir pielīdzināms nagu vīlēšanai cilvēkam. Tomēr jāuzmanās, lai netiktu bojāti mīkstie audi, atzina pētnieks. Jo vairāk īpatņu, jo vairāk dažādu punktu un strīpu kombināciju. Papildus tam uz kājas var uzlikt arī gumijas gredzenu. Vabole tiek nobildēta un pēc tam ievadīta datubāzē. Atkārtoti to noķerot, var saprast, vai un cik tālu tā pārvietojas.

Cimperlīga vabole

Skatīt to savām acīm izdodas tikai retajam. Vecu koku dobumos vabole apmēram četrus gadus dzīvo kāpura stadijā. Tikai pēc tam tā kļūst par vaboli, un kā vabole tā dzīvo aptuveni mēnesi, izpildot vairošanās funkciju. Pētījumi rādot, ka tikai 15% no tām mēdz izlidot tālāk par savu koku.

Biologi atzīst, ka dabā redzēt lapkoku praulgrauzi ir ļoti liels brīnums un liela veiksme. Lapkoku praulgrauži vaboles veidā Latvijas dabā sastopami no maija beigām līdz septembra sākumam.

“Lielas vaboles ir pakļautas lielākam riskam. Liela vabole var būt ne tik ātra. Viņu var apēst putns, viņai ir vajadzīgi labvēlīgāki apstākļi, lai izdzīvotu un nodrošinātu visas organisma funkcijas,” skaidroja Balalaikins.

Svarīgi uzsvērt, ka vabole nedzīvos kurā katrā kokā un vietā. Lieli, veci koki ar dobumiem ir labi, bet, ja tie atrodas dziļi mežā, kur ir vēsāks un nepiekļūst saules stari, vaboles tur nebūs – tā ir siltummīle.

Lapkoku praulgrauzim, tāpat kā vēl virknei citu sugu, ir nepieciešams, lai cilvēks prātīgi mijiedarbojas ar dabu.

Parkveida pļavas ir ļoti labs piemērs tam. Cilvēks un lopiņi to apsaimnieko, un arī vabole jūtas labi.

Vaboles ir jāskaita vairākus gadus pēc kārtas, jo kāpuri, kuriem nav iespējams piekļūt klāt, kokā mitinās dažādos vecumos. Turklāt lapkoku praulgrauži joprojām nav izpētīti līdz galam.

“Osmodermas īpatņi var visu dzīves ciklu izdzīvot vienā koka dobumā un nepamest to. Tas ir klasisks pieņēmums par sugas dzīvošanu. Mēs savā pētījumā konstatējām, ka sugas īpatņi var lidot pat ap trīs kilometriem. Piemēram, vakar mēs marķējām vienu īpatni, atlaidām, un noķērām citās lamatās aptuveni trīs kilometru attālumā,” atklāja Balalaikins.

Šie iegūtie dati pēc tam būs ļoti svarīgi, lai plānotu sugas aizsardzības pasākumus gan Latvijā, gan citur Eiropā. Lapkoku praulgrauzis ir kā lietussarga suga citām sugām. Tas labprāt dala savu teritoriju ar citiem, gan kukaiņiem, gan augiem, kam arī vecie koki kalpo kā mājas, kur augt un attīstīties.

Kā pasargāt?

Lapkoku praulgrauzis Latvijā sastopams nelielās atradnēs, kas nozīmē, ka vaboles ir izolētas no pārējās pasaules. Tāpēc pastāv ģenētiskās degradācijas risks – reāla iespēja, ka populācijas var iet bojā. Šo problēmu, vispirms veicot pētījumus un izzinot vaboles dzīvesveidu un apmešanās vietas, šobrīd mēģina risināt.

Latvijā lapkoku praulgrauži ir sastopami 500 dažādās vietās. Slēptā dzīvesveida dēļ vaboli gan ir ļoti grūti konstatēt. Lai gan 500 atradnes izklausās daudz, liela daļa no tām ir ļoti mazas.

Bet mums tomēr ir, ar ko lepoties. Lietuvā ir atklātas četras lapkoku praulgrauža atradnes, bet Igaunijā vēl mazāk. Šajā ziņā esam priekšā kaimiņiem un vēlamies viņiem palīdzēt.

 “Projekta ietvaros mēs mēģināsim savienot šīs populācijas Latvijas ietvaros, savienot ar Lietuvu, mēģināt arī varbūt rast ceļu uz Igaunijas pusi. Šī vabole ir kā augstākās kvalitātes rādītājs. Ja šī vabole izvēlas konkrēto vietu apdzīvot, tas nozīmē, ka šī vieta ir piemērota ļoti daudzām citām sugām,” uzsvēra “Life Osmo Baltic” projekta koordinatores asistente Zanda Segliņa.

Vienlaikus uzmanība ir jāpievērš tam, kā saglābt vecos kokus ar dobumiem. Lapkoku praulgrauzis dzīvo ne tikai ozolos. Arī vecās liepās, kļavās, zirgkastaņās, ošos. Starp citu, arī Rīgā ir lapkoku praulgrauža populācijas.

Lapkoku praulgrauzis ir viens no iemesliem, kāpēc dižkokiem būtu vērts pievērst īpašu uzmanību. Ja ir vēlme atbrīvot dižkoku no citiem ēnu radošiem kokiem, vajadzētu konsultēties ar speciālistiem, jo ir paņēmieni, kā to izdarīt pareizi, neradot dižkokam šoku no pēkšņas saules, strauji to atēnojot, piemēram, apkārt uztaisot kailcirti. Dabā ir nepieciešami gan jauni, gan veci, gan arī krituši koki.

“Dabas skaistums ne vienmēr ir saprotams cilvēkiem,”

norādīja Balalaikins.

Tikmēr parkveida pļavas, kuru Latvijā nav daudz, ir skaistas gan no cilvēka acs, gan no bioloģiskās daudzveidības viedokļa. Pozitīvā ziņa – ir mēģinājumi tās atjaunot. Tomēr tas prasa ilgu laiku, ja daudzus gadus tajās nekas nav darīts.

Ir arī alternatīvas, taču sarežģītas. “Piemēram, Zviedrijā kokus speciāli novecina, veidojot mākslīgus dobumus, izgriežot kādu koka daļu. Veido mākslīgas zibens spēriena pēdas, izgriežot ar zāģi gar koka stumbru, tādā veidā mēģinot novecināt. Tālākais posms jau ir veidot speciālas kastes, kuras piepilda ar sugai nepieciešamo substrātu. Arī koka kastē šī suga var izdzīvot. Zviedrijā iet arī šādu ceļu. Šādu ceļu iet arī lietuvieši,” atklāja Balalaikins.

Bet labāk, ja viss notiek tā, kā dabā tam būtu jānotiek. Un tas arī ir lētāk, nekā veidot kaut ko mākslīgi.

“Jo tālāk aiziet vides degradācija, jo dārgāka ir dabas aizsardzība,” ir pārliecināts Balalaikins.

Cik ilgi lapkoku praulgrauzis dzīvo, cik liela platība tam ir nepieciešama, kā dabisko dzīvotņu trūkums ietekmē to Latvijas populāciju un vai būs jāveido mākslīgās dzīvotnes? Uz šiem un vēl citiem jautājumiem tagad tiek meklētas atbildes.