LSM: No ģeogrāfijas skolotāja par sabiedrības «iedrošinātāju». Saruna ar daugavpilieti Oskaru Zuģicki

ĪSUMĀ:

• Oskars Zuģickis nāk no Rēzeknes novada, skolā piedalījies dažādos konkursos un olimpiādēs, ieguvis godalgotas vietas.
• Pēc profesijas ir ģeogrāfijas, bioloģijas, veselības mācības un deju skolotājs, skolā strādājis piecus gadus.
• Nepilnus 20 gadus strādā Latgales plānošanas reģionā (LPR) un koordinē dažādus projektus jauniešiem un biedrībām.
• Biedrību atbalstam tiek iedalīti arvien lielāki līdzekļi; biedrību skaits daudzviet Latgalē nav palielinājies.
• 2016. gadā aizsāktais kultūru festivāls “Pynu pynu sītu” (“Pinu, pinu sietu”) tiks integrēts nākamajos Dziesmu svētkos.
• Brīvajā laikā Oskars ir aktīvs folkloras kopas “Svātra” (Daugavpils) dalībnieks un “Amizieris” (Preiļu novada Galēni) dejotājs.

Kultūras degsme un patstāvība – no bērnības

Daugavpilieša Oskara Zuģicka vārds ir labi pazīstams pat aiz Latvijas robežām. Viņa aktivitāte esot ne iedzimta, bet iemācīta daudzajās skolās. Oskars LSM.lv stāstīja, ka viņa tēvs ir jelgavnieks, bet mamma nākusi no Rēzeknes novada, tādēļ bērnībā dzīvojis gan Radopolē pie Viļāniem, gan Gaigalavas pusē un pat Cēsīs.

“Esmu mācījies četrās dažādās skolās, katrā pa trīs gadiem, līdz ar to, kā es smejos, man ir vairāk par 100 klases biedru. Esmu bagāts tādā ziņā,” prātoja Oskars.

Veselības problēmu dēļ no 3. līdz 6. klasei Oskars mācījies Cēsu sanatorijas Meža skolā, kur bijis daudz pārgājienu, kultūras un latviskām tradīcijām piepildītu pasākumu. Oskars atzinās, ka Cēsis ir pilsēta, uz kuru dodoties joprojām sirds sitas stiprāk, jo tur ļāvuši “elpot citu gaisu”.

“Manā skatījumā Cēsu internātpamatskola [iepriekš – Cēsu sanatorijas Meža skola] ir nospēlējusi lielu lomu. Bija fantastiski skolotāji, bija ekselenta programma. Tu aizbrauc un tu dzīvo, un mamma šad un tad pie tevis atbrauc ciemos. Tas iemācīja arī patstāvību – risināt pašam savas lietas, nevis gaidīt, kad kāds atnāks un to darbu izdarīs. Skolotāji bija arī tie, kas ne[brīvās] Latvijas laikā iemācīja dziedāt “Zvaniņš skan” un daudzas dziesmas, kuras tajā laikā tika pasniegtas “pa kluso”,” skaidroja Oskars.

Viņš lepojās, ka piedalījies arī pirmajā skolēnu Saeimā, pēc tam izveidojis Gaigalavas skolas pašpārvaldi un skolas avīzi “Spogulis”, kas veiksmīgi darbojas arī šobrīd. Mācoties Gaigalavā, Oskars nav laidis garām nevienu iespēju piedalīties dažādos konkursos un olimpiādēs, ieguvis arī godalgotas vietas.

Ģeogrāfija un jaunieši – divas sirdslietas

Jau skolas laikā ģeogrāfija bijusi viņa sirdslieta, ko vēlāk Oskars izvēlējās studēt turpat Latgalē – Daugavpils Universitātē (DU). Oskars atzinās, ka jau bija nopelnījis “brīvbiļeti” studijām, jo bija ieguvis godalgotas vietas DU organizētajos zinātniski pētnieciskajos darbos. Viņš ir ģeogrāfijas, bioloģijas, veselības mācības un deju skolotājs un skolā nostrādājis piecus visnotaļ vērtīgus gadus.

“Esmu strādājis skolā, kurā paralēli bija astoņas 10. klases, astoņas 11. klases – liela skola. Tajā laikā tā bija [Daugavpils] Centra vidusskola.

Iznāca, ka es vienlaicīgi mācīju, tikai vidusskolas posmā, 17 klašu komplektiem. Tā bija eksperimentālā vidusskola, un skolotāji bija [Daugavpils] universitātes profesori un lektori, un arī es tur apmaldījies trāpījos mācīt ekonomisko ģeogrāfiju. Laiks bija tiešām ļoti foršs,” sacīja Zuģickis.

Mūsdienās īpaši svarīga ir medijpratība un datorpratība, bet jauniešiem – jebkuras prasmes, kas noderēs tālākajā dzīvē. Un tā ir pieaugušo atbildība – to iemācīt!

“Katrs solis ir personības veidošana, lai tas jaunietis nebītos pacelt acis dejojot vai apstāties kaut vai klases priekšā noskaitīt dzejoli, vai darīt lielākas lietas pilsētas un novada ietvarā,” sacīja Zuģickis.

Daugavpilī vairākas skolas ir aktīvas ERASMUS projektu dalībnieces, kas “paver durvis uz Eiropu”.

“Tas parāda, ka dzīves iespējamību ne tikai sēžot un “skrollējot” telefonā, bet arī, aktīvi iesaistoties, salīdzināt dažādas lietas. Es domāju, ka arī jaunieši saprot to, ka Latvija daudzās vietās ir daudz konkurētspējīgāka nekā viena otra vieta, uz kuru mēs aizbraucam. Burtiski pirms mēneša pie manis dzīvoja spāņu meitene, kurai Latvija bija pirmās ārzemes viņas 16 gados. Protams, arī mums ir daudz tādu jauniešu, bet ārzemes nav “zelta bedre” un mēs nespējam novērtēt Latviju. Un viens tāds brauciens spēj atsvērt varbūt pat vesela mācību gada vielu,” prātoja Oskars.

Dienvidlatgalē meklē “atslēgas” uz Eiropu

Teju 20 gadus Oskars Zuģickis ir Dienvidlatgales nevaldības organizāciju (NVO) atbalsta centra koordinators un no šā gada maija arī “Europe Direct Dienvidlatgale” centra vadītājs. Viņš uzsvēra, ka jaunatne nav tikai mūsu nākotne, bet arī mūsu šodiena. Taču mērķauditorija ir arī mazākumtautības un nevalstiskais sektors.

“Izzināšana ir tāds nemitīgs process. Izaicinājums ir jauni cilvēki, pat ne gados jauni, bet jauni cilvēki procesos.

Šajā laikā, kamēr [Latgales plānošanas] reģionā darbojos, pasākumu skaits ir krietni pāri 600. Tālāk vairs neskaitīju. Tie ir nepilni 20 darba gadi. Piemēram, novembrī man bija pasākums, kur 200 jaunieši piedalījās, tas ir diezgan daudz. Tajos pasākumos jau tu redzi tās vajadzības. Kad ir kādas darba grupas, kur notiek sarunas par procesiem,” skaidroja Zuģickis.

Katrā vecumā ir savas īpatnības un atšķirīga domāšana.

“Skaidrs, ka mūsu vecumā “sēžam feisbukā”, citi ir “snapčatā”, citi “instagramā” un “tiktokā”. Līdz ar to mums ir jāvelk lielie septiņjūdžu zābaki, lai mēs tiktu uz priekšu – līdzi viņiem. Jo, ja mēs gribam strādāt ar šo auditoriju, ir “jāelpo viņu gaiss”,” sprieda Zuģickis.

Oskars ir arī darba grupā, kas gatavo Daugavpils pieteikumu Eiropas jaunatnes galvaspilsētas titulam un aicina arī citas Latgales reģiona pašvaldības iesaistīties. Viņš uzskata, ka jauniešiem ir jāiedod labākais, ko var piedāvāt.

“Ir aizmetņi daudz apjomīgākam darbam gan Jaunatnes galvaspilsētas kontekstā, gan arī vienkārši mēs esam izauguši līdz tam, ka mēs gribam strādāt kopā.

Un tā ir tāda pilsoniskās sabiedrības pievienotā vērtība – ka mēs neesam tikai šauri savā vienā pašvaldībā, ka tikai mans un nekas cits. Bet ka raugāmies aiz novada robežām, aiz reģiona robežām – arvien vairāk iesaistāmies. Tās ir tās vērības, pēc kurām ir jāiet!” teica Zuģickis.

Darbības jomas, kurās Oskars Zuģickis iesaistās, ir diezgan plašas. Piemēram, Vārkavā gada izskaņā NVO atbalsta centrs rīkoja senioru forumu, nākamā gada iesākumā Preiļos paredzēts jauniešu forums, savukārt Balvos – pasākums par iedzīvotāju komunikāciju ar pašvaldību un masu medijiem.

“Varbūt tas ir slikti, ka esmu tāds kā emulators daudzās jomās, taču tas liek saprast un tvert reģionalitāti dažādās vietās. Strādājot plānošanas reģiona NVO centrā, kas 2006. gada ir kā resursu centrs uz visu reģionu, patiesībā tas ir devis to domāšanu, ka tu sen esi “pārkāpis pāri vienai pašvaldībai”,” norādīja Dienvidlatgales NVO atbalsta centra koordinators.

Vieni gaida “laimes lāci”, citi – dara paši

Oskars Zuģickis arī norādīja, ka viens no “sabiedrības termometriem” ir biedrību skaits, kas diemžēl ir divtik mazāks nekā, piemēram, Rīgā. Ir apkaimes, kur biedrību skaits nav palielinājies pat 20 gadu laikā, tāpēc ir izaicinājums strādāt vairāk, cenšoties izskaidrot “pievienoto vērtību”. Atšķirīgs redzējums ir iedzīvotājiem Dagdas, Preiļu un Līvānu apkaimēs, kur cilvēki gan paši ir ļoti aktīvi, gan arī atsaucīgi un vēlas uzzināt ko jaunu.

“Pēc būtības tas ir “laimes lāča” meklējums, ka vajadzīgs kāds no malas, kas mums to iedos. Nē – mums tas ir jādara pašiem! Mums ir jāstiprina gan jaunieši, gan pieaugušie cilvēki, lai pilsoniskā sabiedrība kļūtu aktīvāka.

Diemžēl mēs esam diezgan kūtri uz Eiropas fona, uz Ziemeļeiropas fona vēl jo vairāk,” skaidroja Zuģickis.

Viņš atzīmēja, ka divu gadu laikā dažādos projektos caur Aktīvo iedzīvotāju fondu, kur viņš ir koordinators Latgales reģionā, ir “atnākuši” nedaudz vairāk kā 600 tūkstoši eiro. Daudzas organizācijas ir stiprinātas, un notikuši starptautiski pasākumi, kas iedvesmo vietējos cilvēkus turpināt iesākto un vairāk darboties arī pašiem.

Arī Sabiedrības integrācijas fonds jau apstiprinājis vairākus projektus nākamajam gadam, tostarp arī kultūras programmās. Zuģickis uzsvēra, ka arī finansējums ar laiku ir kļuvis daudz nozīmīgāks.

“Ir atšķirība, vai tie ir 30 tūkstoši uz visu reģionu vai tomēr 150 tūkstoši. Ir variants, protams, katram iedot mazu karotīti. Vai visi būs paēduši – es nezinu! Ir variants – kādu vienu stiprināt un tad tas viens stiprina apkaimes. Ir jāatrod “atslēgas” katrai vietai,” teica Zuģickis.

Oskars skaidroja, ka cilvēkiem dažkārt ir nepieciešams tikai neliels grūdiens, lai viņi uzsāktu nozīmīgu projektu realižēšanu.

“Man ir ļoti liels prieks, ka ir daudzi cilvēki, kam esmu palīdzējis iedrošināties “izkāpt no savas komforta zonas”, uzņemties lielu pasākumu rīkošanu, lai es varu piešķirt naudu no dažādiem finanšu avotiem,” teica Zuģickis.

Pēdas un paliekošās vērtības

Oskars Zuģickis lepojas ar 2016. gadā aizsākto Latvijas mazākumtautību kultūras festivālu “Pynu, pynu sītu” (”Pinu, pinu sietu”), kas trīs dienu garumā pulcēja 1500 dalībnieku vairāk nekā 50 pasākumos.

“Šobrīd, cik saprotu, pasākums tiek ieintegrēts Dziesmu svētkos. Tās lietas notiek pašas no sevis. Protams, nav viegli darīt tik daudz, lai tevi redzētu no citurienes. Ļoti bieži tie lielākie un skaļākie darītāji, visas nacionālās organizācijas visvairāk tomēr ir galvaspilsētā,” teica Zuģickis.

Aktīvo iedzīvotāju fondā pašlaik ir pieteikšanās “Demokrātijas akadēmijā“. Jau saņemti 160 pieteikumi, taču vēl ir dažas brīvas vietas.

“Demokrātijai mūsdienās ir ļoti liela nozīme. Demokrātija ir process, kas ir jāaudzina, jāuztur, tas nerodas pats no sevis. Mēs redzam – tepat pārdesmit vai nedaudz vairāk kilometru attālumā no mums ir divas valstis, kurās diemžēl tie procesi nenotiek tā.

Es domāju, pēc 24. februāra daudziem cilvēkiem Latvijā šīs vērtības un demokrātijas nozīme ir “nākusi lielā plusā”. Mēs savādāk spējam tās lietas uztvert. Agrāk mums ļoti daudz kas bija pašsaprotami. Mēs domājām: pašiem sava valsts – labi! Pašiem sava valoda – super!” sacīja Zuģickis.

Brīvais laiks – ģimenei un kultūras dzīvei

Oskars ir aktīvs folkloras kopas “Svātra” dalībnieks. Viņš lepojas, ka “Svātra” stāvējusi arī pie “Tradīciju mājas” tapšanas Daugavpilī, ko Oskars vērtē kā nozīmīgu kultūrpunktu pilsētā. Kolektīvā dzied un spēlē arī viņa meita Laura.

Vienīgi dejošana rudenī lauztās kājas dēļ pašlaik vēl paliekot otrajā plānā. Oskars kopā ar sievu dejo arī vidējās paaudzes deju kolektīvā “Amizieris” Ineses dzimtajos Galēnos.

“Ir tāds teiciens Latgalē, par kuru es agrāk varēju smieties – nepreci tālu sievu, jo apprecēsi nelabu! Ņemot vērā, ka es agrāk dzīvoju Radopolē un Galēni ir nākošais miests, tad patiesībā mums iznāk tikai pāris kilometru,” smaidot stāstīja Oskars.

Oskars un Inese audzina meitu Lauru un dēlu Jāni. Laura mācās Daugavpils Valsts ģimnāzijā, dejo divos kolektīvos – deju ansamblī “Laismeņa” un mammas vadītajā bērnu deju kolektīvā “Pienupīte”. Savukārt Jānis ir futbolists un savas komandas kapteinis. Brīvu laiku, ko pavadīt kopā ar ģimeni, atrast esot pagrūti.

“Es domāju, ka daudzi cilvēki šobrīd ir ļoti dziļi darbos, jo mūsu reģionā drusku paskopā atalgojuma pēc ir spiesti strādāt vairākās vietās,” atzīmēja Oskars Zuģickis.

Zuģicku ģimene dzīvo Daugavpils cietoksnī. Oskars sapņo, ka tas kādreiz būs arī sakopts kultūrvēsturiskais objekts.

“Tur, protams, ir vajadzīgas milzīgas naudas, bet daudz vērtīgāk – ir jāstiprina cilvēki. Jo vides objektus agrāk vai vēlāk mēs sakārtosim, – pa vienam vai visus uzreiz – kā Dievs dos. Bet iedzīvotāju izglītība ir ļoti būtisks faktors, jo šobrīd mēs redzam iedzīvotāju “dzīvošanu” dažādās informatīvajās telpās, kas ietekmē cilvēku domāšanu, un joprojām daudziem ir vajadzīgs tas “laimes lācis”, kad visiem viss pienākas un man pašam nekas nav jādara. Tas ir grūts darbs uz rezultātu, kopīgi strādājot aktīvajiem iedzīvotājiem. Vienam cilvēkam to nav iespējams izdarīt!”