Latgales Laiks: Māja, kurā visiem ir labi
Augšdaugavas novada Nīcgales pagasta Nīcgales ciemā atrodas sociālā iestāde, kurā izveidoti grupu dzīvokļi personām ar garīga rakstura traucējumiem. Šie draudzīgie un miermīlīgie cilvēki šeit dzīvo patstāvīgi, organizē sadzīvi, atpūtu, bet specializētajās darbnīcās realizē savas personīgās radošās ieceres, turklāt bez uzmācīgas un pastāvīgas aizbildnības no malas.
Savā vietā
Šo sociālo iestādi vada vietējā iedzīvotāja Irina Bule, kurai, laikam gan, vairāk ir piemērots vārds mamma, audzinātāja vai aizbildne, nevis stingra vadītāja.
Irina pabeidza deviņas klases Nīcgalē, vidusskolu — Vabolē, pēc tam izvēlējās kļūt par sociālo darbinieci, lai gan māte Pelageja gribēja, lai meita apgūst jurista profesiju.
Tomēr Irina nolēma iet savu ceļu un absolvēja citas augstskolas, tostarp Baltijas Starptautisko akadēmiju. Tagad viņai ir trīs augstākās izglītības un maģistra grāds.
2010. gada martā Irina sāka strādāt Nīcgales pagastā par sociālo darbinieci, un pagājušā gada septembrī viņai tika piedāvāts pašreizējais amats.
Irinas vīrs Vitālijs strādā SIA „Laflora”, dēls Adrians mācās astotajā, bet meita Katrīna – otrajā klasē.
Irina pastāstīja, ka tagad dara darbu, par kuru sapņojusi visu mūžu: “Es priecājos, ka viss sanāca tik veiksmīgi. Man patīk palīdzēt cilvēkiem, kas var būt vajadzīgāks un cēlsirdīgāks par to, ka varu pasniegt palīdzīgu roku cilvēkam, kuram tas ir vajadzīgs.”
Dārgs, bet svarīgs projekts
Grupu dzīvokļos ir 16 vietas — tieši tikpat cik klientu, pirmās un otrās grupas invalīdu. Katram ir sava istaba, kopīga virtuve diviem un sanitārais mezgls. Var teikt, ka vientuļiem cilvēkiem, kuriem nav ģimenes, tie ir ideāli apstākļi.
Grupu dzīvokļu ēka celta atbilstoši visiem Eiropas Savienības standartiem, tai ir mūsdienīgs dizains, māja ir komfortabla un ērta. Augšdaugavas novadā tādas ir tikai divas – Nīcgalē un Ilūkstē.
Augšdaugavas novada Sociālā dienesta vadītāja Anna Jegorova pastāstīja, ka šī cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem tik nepieciešamā deinstitucionalizācijas projekta īstenošana aizsākās 2015. gadā ar Labklājības ministrijas līdzdalību. “Nav noslēpums, ka daudzi šādi pacienti dzīvo dažādās sociālajās iestādēs ierobežotās slēgtās telpās un mājās, bieži vien četrās sienās. Šādos apstākļos viņiem nav iespējas sevi pierādīt un parādīt, uz ko viņi ir spējīgi. Tika izstrādāti un piedāvāti vairāki šādu cilvēku socializācijas varianti, viens no tiem ir dzīvošana grupu dzīvokļos,” paskaidroja Anna Jegorova. Grupu dzīvokļu mājas izbūvei tika renovēta savulaik slēgtā bijušās Nīcgales skolas ēka.
Grupu dzīvokļu un specializēto darbnīcu būvdarbi izmaksāja 603 846,86 eiro. Darba vietu aprīkošana grupu dzīvokļos — 34 047,37 eiro, bet darba vietu iekārtošana specializētajās darbnīcās — 16 813,40 eiro.
Šo dzīvokļu iemītniekiem — gan vīriešiem, gan sievietēm, ir iespēja strādāt un realizēt savas radošās idejas, kas viņiem ir ļoti svarīgi. Šiem mērķiem ir darbnīcas ar darbgaldiem, instrumentiem un citu aprīkojumu, kas nepieciešams kokapstrādei un dažādu sadzīves priekšmetu, suvenīru un citu amatniecības izstrādājumu izgatavošanai.
“Neskatoties uz diagnozi, tie ir pilnīgi normāli un adekvāti cilvēki, kuri kontrolē savu rīcību un uzvedību. Viņi ir mierīgi, laipni, sabiedriski un ļoti uzticas apkārtējiem, gluži kā bērni. Viņi nekad nenodarīs pāri citiem,” stāsta Irina.
Viņi šeit ieradās no dažādām novada un pagastu sociālajām iestādēm — pansionātiem, rehabilitācijas, pakalpojumu, veselības un citiem centriem — Kalupes, Višķu un citiem novada pagastiem, kā arī Ilūkstes. Pirms tam klienti tika novērtēti pēc īpaši izveidotas skalas, lai noteiktu, vai šāds cilvēks var komfortabli dzīvot citu cilvēku sabiedrībā.
Par sevi rūpējas paši
Starp klientiem, aprūpes iestādi un Sociālo dienestu ir noslēgts līgums, saskaņā ar kuru viņi var uzturēties šeit nenoteiktu laiku, taču invalīdi gada laikā drīkst atgrieztos vecajā dzīvesvietā. Šo iespēju izmantoja tikai viens vīrietis, kurš uzskatīja, ka dzīvot patstāvīgi viņam ir sarežģīti un apgrūtinoši, jo agrākajā vietā viņš dzīvoja pie visa gatava.
Divi šīs mājas iedzīvotāji strādā pie zemniekiem kā algoti darbinieki. Daudzi pēc Irinas ierosinājuma reģistrējās Nodarbinātības valsts aģentūras Daugavpils filiālē, lai varētu saņemt pakalpojumus par 250 eiro mēnesī.
Grupu dzīvokļos ir speciāls mentors, kas palīdz cilvēkiem ar invaliditāti rīkoties ar savu naudu, pērkot pārtikas preces vietējā veikalā vai Daugavpilī. Kopā viņi apspriež, kas ir jāiegādājas, izveido sarakstu un dodas uz tirdzniecības vietām. Tā kā visi klienti saņem invaliditātes pabalstu, tad šīs summas ir jāaprēķina tā, lai naudas pietiktu visam mēnesim. Tas pats attiecas uz apģērbu, gultas veļas iegādi un izdevumiem citām vajadzībām.
Izņemot mentoru, grupu dzīvokļu darbinieku štatā ir sociālais rehabilitētājs un četri aprūpētāji, kas sniedz palīdzību saviem klientiem, ja viņi nespēj tikt galā ar kādu problēmu.
Centra klienti ēdienu gatavo paši, dažkārt viņus šajā jautājumā konsultē personāls, arī uzkopšanu pēc grafika veic grupu dzīvokļu iemītnieki, reizi mēnesī notiek ģenerāltīrīšana. Turklāt, pēc Irinas teiktā, neviens nav jāpiespiež, cilvēki ar entuziasmu un prieku ķeras pie kārtības ieviešanas savā dzīvesvietā.
Strādā un atpūšas
Grupu dzīvokļu iemītnieki kopīgi gatavojas dažādiem svētkiem: izrotā telpas ar instalācijām un dekorācijām, vienojas, kādus ēdienus liks galdā, turklāt paši tos gatavo, piedalās pašdarbības priekšnesumos un pat diskotēkās. Kā, piemēram, nesen Valentīndienā. Dažkārt dodas kolektīvās ekskursijās, lai baudītu dabas skaistumu un vāktu materiālus saviem darinājumiem.
Bijušais skolas darbmācības skolotājs Vitālijs Aškeļaņecs darbnīcās vada kokapstrādes un keramikas darbnīcu: “Pirmām kārtām mani aizbilstamie izgatavo rokdarbus un priekšmetus savām vajadzībām, lai atvieglotu savu ikdienu un sadzīvi. Viņi daudz ko prot izdarīt paši, taču nedrīkst aizmirst, ka tie ir pirmās un otrās grupas invalīdi. Tāpēc drošības tehnika pie mums ir pirmajā vietā.”
Grupu dzīvokļu mājas iedzīvotāju darināto sadzīves priekšmetu, dažādu rokdarbu un suvenīru klāsts pārsteidz ar savu daudzveidību, oriģinalitāti un skaistumu.
Mājas iemītnieki ar autobusu tiek nogādāti Višķu dienas aprūpes centrā, kur arī ir darbnīcas un iespēja iziet sociālo rehabilitāciju. Viņi saņem arī divus pakalpojumus: fizioterapiju un reitterapiju.
Interesanta ir arī grupu dzīvokļu iemītnieku kultūras dzīve. Mentora pavadībā viņi apmeklē koncertus un citus pasākumus.
Aizrautīgi cilvēki
Jānim Švalbem patīk salikt bildes no puzlēm: “Man te ļoti patīk. Dzīvojam draudzīgi, komunicējam, atpūšamies un strādājam kopā.”
Valija Pudāne labi zīmē, ada zeķes, cimdus un dāvina visiem. Viņa ir apmierināta ar dzīvi šajā mājā, kur līdzās ir labi un draudzīgi kaimiņi, kā arī gādīgs personāls.
Sandra Riekstiņa izgatavo no lupatiņām skaistus un praktiskus paklājus, kas rotā daudzas telpas, padarot tās mājīgākas. Viņa arī raksta dzeju.
Savukārt Jevgeņijs Pušinskis ada dažādus izstrādājumus izstādei, turklāt viņam ļoti patīk zīmēt un strādāt darbnīcā.
Darbnīcā savas radošās idejas labprāt īsteno arī Sergejs Palkins. Un vēl viņš uzsver: “Mums visiem patīk savās mājās ieviest kārtību, mēs ar prieku darbojamies virtuvē un gatavojam sev ēst.”
“Šim ir jābūt sirdsdarbam, citādi nekas neizdosies. Katrs mans aizbilstamais ir jāuzklausa, jāatbalsta, katram ir jāpalīdz. Ar viņiem ir jārunā kā ar līdzīgiem. Lai gan viņi ir kā bērni, atklāti un ļoti uzticas apkārtējiem. Šos cilvēkus nekādā gadījumā nedrīkst aizvainot un pievilt,” Irina Bule teica par savu darbu.
Avots: Latgales Laiks
