Valsts prezidenta Egila Levita runa Latgales kongresa atklāšanā Rēzeknē
Loba dīna!
Augsti godātie Latgales kongresa dalībnieki!
Latgalieši! Latgales draugi!
Dāmas un kungi!
I
Man ir patiess prieks šodien atkal būt kopā ar jums Latgales kongresā – 105 gadus pēc pirmā Latgales kongresa.
Manai sirdij Latgale ir ļoti tuva, un šeit es vienmēr esmu juties kā mājās. Manas sievas dzimtas saknes ir šeit, Latgalē, un mūsu ģimenē klātesoša vienmēr ir arī latgaliskā identitāte.
II
Šodien es noliku ziedus pie izcilā Latvijas apvienotāja Franča Trasuna atdusas vietas Rēzeknes kapos, godinot viņa piemiņu un veikumu Latgalei un Latvijai.
Var droši teikt, ka bez Franča Trasuna devuma Latvija nebūtu, jo šeit, Latgales kongresā, sākās latviešu nācijas apvienošanās, kas gadu vēlāk noslēdzās ar Latvijas valsts proklamēšanu.
Latvijas valsts konstitucionālajos pamatos uz visiem laikiem ir iekodēts Franča Trasuna vēstījums – apvienota Latvija kā brīva un neatkarīga demokrātiska valsts, kas ir piederīga Eiropai un Rietumu pasaulei.
Latgales kongresā 1917. gada aprīlī Daugavpils apriņķa, Ludzas apriņķa un Rēzeknes apriņķa vietējo kopienu pilnvarotie delegāti pieņēma vēsturisko lēmumu par Latgales apvienošanos ar Vidzemes un Kurzemes latviešiem vienā nācijā un vienā Latvijā.
Es īpaši uzsveru, ka tie bija vietējo kopienu pilnvarotie delegāti; tur jau bija šis demokrātiskais pamats. Tie bija vēlēti delegāti no visas Latgales, kuri līdz ar to bija leģitīmi latgaliešu pārstāvji, kuri varēja šādu lēmumu pieņemt.
Toreiz Latgale kā pirmā izšķīrās par vienotu Latviju un, Franča Trasuna iedvesmota, deva valstsgribas impulsu neatkarīgas Latvijas proklamēšanai un pašiem savas valsts izcīnīšanai.
Bez Franča Trasuna un viņa domubiedru veikuma mūsu nācijas un valsts likteņi varēja būt pavisam citādāki. Šodien mēs Ukrainā tiešām arī redzam, kādi šie likteņi varēja būt, ja toreiz latgalieši nebūtu pieņēmuši lēmumu kopā ar Baltijas latviešiem veidot kopēju nāciju un valsti.
III
Katram Latvijas patriotam un katram latgalietim sirdij tuvs ir monumentālais Latgales Māras piemineklis Rēzeknē, Atbrīvošanas alejā.
1939. gada 8. septembrī atklātais piemineklis ir apvienotās Latvijas neatkarības simbols.
Tieši tāpēc okupanti to brutāli iznīcināja un centās panākt Latgales Māras aizmiršanu. Tas viņiem neizdevās.
Tauta visus okupācijas gadus Latgales Māru glabāja savās atmiņās un cerībās par neatkarīgas Latvijas atdzimšanu.
Tieši pirms 30 gadiem piemineklis tika atjaunots, un 1992. gada 13. augustā tas tika atklāts, simbolizējot atgūto Latvijas neatkarību.
Latgales Māras vēstījums mums visiem cauri laikiem ir īss un precīzs: “Vienoti Latvijai!”
IV
Dārgie draugi!
Latgale ir ļoti daudzveidīga – šeit kopā dzīvo un rada dažādu tautību un ticību cilvēki. Latgales daudzveidība ir tās spēks un krāšņums. Bet mums visiem ir tikai viena Latvija, tādēļ mēs visi esam vienoti Latvijai.
Es vienmēr esmu uzsvēris, ka mūs visus vieno Latvija neatkarīgi no mūsu katra izcelsmes, tautības vai ticības.
Latvietība ir atvērta, un Latvija kā nacionāla valsts balstās uz latviešu politisku nāciju. Tajā ir aicināts iekļauties ikviens, pieņemot latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, latviešu kultūru un latviešu skatījumu uz pasauli, uz mūsu zemes un valsts vēsturi.
V
Latgales Māras piemineklis vēsta, ka esam vienoti Latvijai. Vienoti, bet ne vienādi. To ir svarīgi atcerēties un neaizmirst.
Latviskums nav standartizēti vienveidīgs; tas nav plakans, bet tas ir dziļš, daudzveidīgs un dzīvs.
Katrā latviešu vēsturiskajā zemē latviskumam ir savas vēsturiski izveidojušās, savas unikālās šķautnes un iezīmes, kas stiprina un bagātina vienlaikus visu latviešu nāciju un visu Latvijas valsti.
Jo īpaši svarīgi tas ir Latgalei, kuras citādais latviskums, vitālā latgaliskā identitāte un mijiedarbība ar tradicionālajām mazākumtautībām ir radījusi unikālu kultūrvēsturisko vidi, kas ir mūsu valsts un nācijas kopēja bagātība.
Man ir patiess gandarījums, ka Saeima ir pieņēmusi un 2021. gada 1. jūlijā ir stājies spēkā manis ierosinātais Latviešu vēsturisko zemju likums, kur šīs lietas reizi par visām reizēm ir pareizi nokārtotas un izlemtas.
VI
Latviešu vēsturisko zemju likums jau ir nesis pozitīvas pārmaiņas un beidzot ļauj jēdzīgi kārtot Latgalei un latgaliešiem svarīgus kultūras un citus jautājumus.
Es ceru, ka arī ir tiks atrisināts ilgi atliktais jautājums par latgaliešu valodas lietojumu līdzās latviešu valodai Latgales publiskajā telpā – ceļazīmēs, vietu un ielu nosaukumos, zīmolos, saziņā un jebkurā citā kontekstā.
Šodien biju Ludzā, un es tur patiešām redzēju, ka ielu nosaukumi ir rakstīti latviski un latgaliski, kas, protams, piešķir Latgalei un Ludzai šo īpašo skanējumu, šo īpašo noti, ja tā var teikt.
Es uzskatu, ka Latgalē ir jābūt klātesošai latgaliešu valodai, vizualizējot un iezīmējot latgalisko kultūrtelpu, kas ir latviskās kultūrtelpas īpaša sastāvdaļa. Tādēļ latgaliešu valodai ir jākļūst vairāk redzamai un plašāk lietotai Latgalē un arī citviet Latvijā.
Es vienmēr esmu aicinājis latgaliešus runāt latgaliski, mācīt valodu saviem bērniem un turpināt uzturēt dzīvu latgalisko kultūrtelpu.
Mums visiem kopā ir jārūpējas, lai cauri gadsimtiem Latgalē koptā un saglabātā latgaliešu valoda pastāvētu dzīva un skanētu arī nākamajās paaudzēs.
Es ceru, ka Latgales skolās latgaliešu valoda tiek mācīta un ka skolēni pieņem šo mācību piedāvājumu. Aicinu vecākus rūpēties par to, lai bērni pieņem šīs mācības un Latgales skolās koptu savu latgaliešu valodu.
Skolu jautājums ir īpaši svarīgs latgaliešu valodas ilgtspējā. Ģimene ir pirmā vieta, kur nodot tālāk latgaliešu valodu, un otrā vieta tūlīt pēc tam ir skola.
VII
Ļoti svarīgi, lai turpinātu attīstīties arī Latgales pētniecība, un te es redzu jau labi iesāktus darbus. Īpaši gribētu izcelt Latgales kultūrvēstures muzeja un tā speciālistu veikumu, gan gatavojot tematiskas izstādes un izdodot zinātniskus pētījumus, gan arī populārzinātniski skaidrojot Latgales vēstures jautājumus plašākai publikai gan Latgalē, gan visā Latvijā.
Tādēļ es gribētu sagaidīt lielāku atbalstu šim muzejam, vienlaikus arī lielāku un pamanāmāku atbalstu abu Latgales augstskolu – Daugavpils Universitātes un Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas – darbam tieši latgaliskās identitātes jautājumos.
Daugavpils Universitātes struktūrā ir Latgales pētniecības institūts, kas turpina vēl trimdā organizētā Latgaļu pētniecības institūta darbu. Kamēr padomju laikos latgaliskā identitāte un valoda bija ļoti nevēlama, institūts ieguldīja milzīgu darbu, lai turpinātu šo Latgales pētniecību un latgaliešu valodas un kultūras tālāku attīstību. Domāju, ka visai Latgalei un, protams, Daugavpils Universitātei ir jāapzinās šī institūta unikālā un nacionālā nozīme ne tikai Latgalei, bet visai Latvijai. Un tam, protams, ir jāatspoguļojas arī attiecīgā finansējumā.
VIII
Dārgie draugi!
Latviešu vēsturisko zemju likuma spēkā stāšanās nenozīmē, ka viss turpmāk notiks pats par sevi vai ka valsts par visu parūpēsies. Valsts var palīdzēt, bet valsts nevar visu izdarīt pašu vietā. Un identitātes jautājumi ir pašu jautājumi, jo to, kāda ir mana identitāte, nosaku es pats, nevis valsts.
Valsts var palīdzēt veicināt šo identitāti, stiprināt valodas lietojumu, kas ir ļoti būtiska identitātes sastāvdaļa, var pētīt šo identitāti, latgaliskumu, var veicināt kultūru, bet būtībā identitāte cilvēkam ir dziļi sirdī. Šeit es redzu cilvēkus, kuriem šis latgaliskums kā latviešu nācijas īpaša sastāvdaļa ir svarīgs. Visa latviešu nācija ir ieinteresēta, ka jūs to uzturat, kopjat un attīstāt.
Latgales attīstībai un izaugsmei svarīgas stipras vietējās kopienas un kultūrtelpas, aktīvas sabiedriskās organizācijas un saimnieciskas pašvaldības.
Liels paldies visiem šī kongresa rīkotājiem! Sanākt kopā, lai pārrunātu visus šos jautājumus, kas mūs nodarbina, ir ārkārtīgi būtiski. Kongresa programma ir daudzveidīga un ļoti interesanta. Es aicinu visus stiprināt savu piederību Latgalei un Latvijai un izdzīvot šo kongresu, kas ilgs trīs dienas, kā jau Latgalē pienākas.
Dievs, svētī Latgali!
Dievs, svētī Latviju!
