Remigrācijas koordinēšana kļuvusi tuva sirdij

Raidījuma “Tikko atgriezušies” 4. sezona un viss 2021. gads tika noslēgts ar sarunu par remigrācijas pēdējo gadu tendencēm, raidījumā tiekoties ar Latgales remigrācijas koordinatori Astrīdu Leščinsku. Viņa par remigrantu koordinatori strādā kopš šīs programmas izveides 2018. gadā un var lepoties ar ļoti labiem panākumiem un iniciatīvām. “Tas vairs nav tikai darbs, tas ir arī mans hobijs. Man patīk tas, ko es daru un tas laikam arī dod tos rezultātus,“ atzīst Astrīda. Raidījumā dzirdēsiet arī eksprezidentes Vairas Vīķes-Freibergas uzrunu Latgales remigrācijas domnīcā.

Ieskats raidījuma video ir pieejams šeit: www.youtube.com/watch?v=F7zNe4sZR1w

Piedāvājam ieskatu intervijā:

Zīmīgs ir fakts, ka kopš reemigrācijas koordinatoru programmas izveides 2018. gadā, tu esi palikusi vienīgā karotāja, kura šos pienākumus turpina darīt kopš pašiem pirmsākumiem. Tev ir arī ļoti labi panākumi programmas īstenošanā.

Paldies. Man liekas, ka reemigrācija tiešām ir kā tāds hobijs, ne tikai darbs. Jā, es mēģināšu vēl turēties (smejas) līdz pēdējam. Man patīk tas, ko es daru, un tas laikam dod arī tos rezultātus.

Nupat, novembra beigās, Latgales reģionā bija skaists notikums, kas bija saistīts tieši ar reemigrāciju – Domnīca. Izstāsti par šo notikumu.

Tas bija tiešsaistē un to varēja redzēt Latvijā un ārzemēs. Dalībnieki bija ļoti dažādi. Mums bija patiess prieks, ka mūsu pasākumu atklāja bijusī Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga ar spēka runu, ar tiešām iedvesmojošiem vārdiem. Piedalījās arī reemigranti, uzņēmēji, sadarbības partneri. Katrs nāca ar savu atgriezšanās stāstu, ar savu pieredzi, ar to, kā vajadzētu sagatavoties. Šis bija tāds kā apkopojums par to, kas jauns ir noticis reemigrācijas jomā 2020. gadā. Mēs katru gadu cenšamies atspoguļot to, kas ir padarīts.

Tu pieminēji Vairas Vīķes-Freibergas uzrunu, un tā ir dokumentēta. Man šķiet, ka raidījuma gada nogalē šie spēka vārdi noderētu arī raidījumā “Tikko atgriezušies”. Labprāt to atskaņosim arī mūsu klausītājiem.

Vaira Vīķe-Freiberga: Es domāju, ka doma par atgriezšanos mājās ir ienākusi prātā ne vienam vien no mūsu tautiešiem, kas dažādu iemeslu dēļ ir kādu laiku atradušies citās zemēs. Viņi ir uzkrājuši pieredzi, kapitālu, zināšanas, interesantus piedzīvojumus, bet nobrieduši domai, ka, tāpat kā “Sprīdītim”, viņu laimīgā zeme tomēr ir dzimtā zeme. Ir tādas dzīves stadijas, kurās cilvēks ir nobriedis atgriezties mājās. Es ļoti vēlētos uzmundrināt visus, kas jau ir gatvi vai vēl tikai par to domā. Es esmu dzīvs paraugs tam, ka cilvēks var lielāko daļu mūža pavadīt svešās zemēs. Manā gadījumā tie bija trīs dažādi kontinenti, es nezinu, cik dažādas zemes, bet es tomēr atgriezos mājās, savā dzimtenē, iejutos un sapratu, ka tā ir mana īstā vieta un manas mājas. Latgale aicina atpakaļ īpaši tos, kas ir Latgales dēli un meitas. Es aicinātu visus tos latgaliešus, kas vēl atrodas savā dzimtā zemē, esiet iejūtīgi pret saviem brāļiem, māsām, radiniekiem, tautiešiem, kas atgriežas skaistajā ezeru zemē. Jums visiem kopā ir izdevība celt skaistāku un labāku Latgali. Līdz ar to, skaistāku un labāku Latviju. Lai jums visiem dzīvē veicas!

Vaira Vīķe-Freiberga vienmēr prot atrast pareizos vārdus, un ar sirdi aicināt mājās. Astrīda, kādi dzīvesstāsti šoreiz izskanēja “Domnīcā”? Mums raidījumā ir bijuši vairāki viesi, kas ir tieši no Latgales reģiona. Kas tev pašai šogad ir licis sirdij ietrīsēties par to, ka ir ļoti liels prieks par paveikto?

Stāsti bija tik ļoti dažādi, jo katrs cilvēks, kurš atgriežas, ir redzējis pasaulē kaut ko citu, kaut ko jaunu. Tagad to pēkšņi mēģina realizēt dzimtajā vietā, dzimtajā pašvaldībā.

Lūk, šeit mēs redzam šīs sezonas 2020. gada atgriešanās vēstnešus. Elīnu Zelču, kura ir atgriezusies Baltinavā, dzimtajā vietā. Viņa ir hand-poke tetovēšanas stila meistare. Viņa tetovē latvju zīmes. Viņa ir ļoti enerģiska, sirsnīga jauniete. Viņa ir ļoti priecīga, ka no Vācijas atgriezusies tieši uz savu dzimto vietu.

Tad mums ir Anita Ozoliņa. Viņa ir unikāla ar to, ka ir vienīgā Latvijā, kura ir izveidojusi kaķu kafejnīcu Daugavpilī. Šos visus cilvēkus vieno patriotisms, mīlestība pret savu dzimteni.

Kristīne Lipkova no Līvāniem atgriezās vasarā. Viņa ir iekārtojusi amatniecības filiāli, tepat centrā. Viņa dara savu darbu gan ar sirdi, gan ar dvēseli. Viņa sarunāja darbu, atrodoties ārzemēs. Tagad viņa vada tiešām fantastiskas meistarklases.

Tad ir arī Aleksandrs, vēstnesis, kurš Daugavpilī piedāvā garšīgu kafiju.

Tad ir Vladislavs Čižiks, kurš atbrauca uz Daugavpili, kurš gatavo barbekjū gaļu. Piemēram, viņš to pasūta no Amerikas, un tad viņš to vītina, žāvē. Viņš ar to nodarbojas jau trešajā paaudzē. Idejas ir fantastiskas.

Lita un Māris Maļinas, kā daudzi, kas atgriežas, iegādājās zemi… Manuprāt, mums, latviešiem, katram vajag savu zemes pleķīti, kur varētu kaut ko iestādīt, kaut ko rušināties un darīt. Viņi plēsās visu vasaru un labiekārtoja dīķus. Viņi jau ir tādi kā blogeri “Instagram”. Par to tiešām ir prieks.

Piemēram, Jeļena taisa fantastiskus spārnus fotosesijām, ballītēm. Viņa atgriezās tieši tur, kur tagad viņas vīrs nodarbojas ar aitkopību.

Inese un Vladas Martinkus ir fantastiski cilvēki. Viņas vīrs ir lietuvietis. Viņi atgriezās no Īrijas, un viņš runā latviski tā, kā vietējais, saprot latgaliski. Viņi tur ir izveidojuši kafejnīcu Preiļu pils parkā.

Manuprāt, šie piemēri tā iedvesmo, ka gribas kaut ko tiešām darīt. Nebija tā, ka viņiem bija iekrāts miljons, vai viņam viss tika dots. Viņi vienkārši saka, ka viņi redzēja tās brīvās nišas. Viņi atbrauca un viņiem likās: “O! Kāpēc šeit, pils parkā, viss notiek, bet nav, kur paēst?” Hopā! Uzreiz ir ideja par kafejnīcu.

Ko īsti nozīmē būt par vēstnesi?

Vēstnesis ir tāda misija. Kad cilvēks, kas atgriezies, ir vai nu kaut ko uzsācis, vai nu vienkārši ir Latvijas, Latgales patriots un viņš ir gatavs dalīties ar savu pieredzi – gan pozitīvo, gan negatīvo, gan pabrīdināt par to ko darīt un ko nē. Man ir prieks, ka mums ir vairāk nekā 10 vēstneši. Tiešām ir piemēri, ka kāds ar mani iepriekš sazinās, kāda ģimene vai kāds cilvēks, un pārdzīvo par to, kā tad būs atgriezties uz to novadu un kā vispār uzsākt uzņēmējdarbību, ja tu neesi bijis Latvijā 10 vai 15 gadus. Tad mēs parasti aicinām sazināties ar vēstnesi. Vēstnesim arī ir bērni. Viņš arī ir kravājis čemodānus un viņš arī ir izgājis tam visam cauri. Tieši praktiskā pieredze ir visnoderīgākā.

Tas ir pilnīgi brīvprātīgs darbs. Tas tomēr atņem diezgan daudz laika.

Jā, bet es runāju ar vēstnešiem, un es neteiktu, ka tas viņiem pilnīgi plēstu uz pusēm telefonus – runā un raksta, un nedod mieru, nedod dzīvot. Nē, viņi saka, ka dažreiz tā ir, ka sazinās. Tas ir pilnīgi brīvprātīgi.

Astrīda izstāsti, kādas tad ir pēdējo gadu tendences? Vai varam teikt, ka Latvijā atgriežas vairāk cilvēku?

Jā, man ir tāds gandarījums, ka tie skaitļi jau nav mērāmi simtos, bet tūkstošos. Ar koordinatoru palīdzību, protams, arī bez koordinatoru palīdzības, mūsu tautieši atgriežas ļoti veiksmīgi. Palīdz radi un iesaistās paziņas. Mēs tiešām cenšamies un mēģinām palīdzēt, konsultēt. Ar mūsu palīdzību jau ir atgriezušās vairāk nekā tūkstoš ģimeņu. Šie dati ir par oktobri, un vēl aptuveni 700 ģimenes plāno to darīt tuvākajā nākotnē.

Ļoti bieži ir tā, ka sazinās un tad saka: “Jā, mēs plānojam atgriezties tad, kad bērns sāks iet pirmajā klasītē, vai pēc trīs vai pieciem gadiem. Vēl arī tad, kad sasniegs pensijas vecumu vai kad bērni sasniegs 18 gadu vecumu. Ir dažādi gadījumi.

Runājot tieši par Latgali, ir acīmredzama tendence. Jau pirmajā gadā, kad mēs taustījāmies un es atceros to pirmo nedēļu darbā – tu nezini, ko darīt, kur viņus meklēt. Tad es sāku, ejot cauri “Facebook”, caur saviem draugiem, eksperimentējot. Tā tas ir aizgājis. Pirmajā gadā tās bija 38 ģimenes. Nākamajā gadā tās bija 64 ģimenes. Pagājušajā gadā tās jau bija 100 ģimenes. Domāju, ka šogad mēs sasniegsim tos pašus rādītājus, jo šie gadi, varbūt saistībā ar pandēmiju, ir ļoti līdzīgi. Ja kāds iepriekš plānoja atgriezties, iespējams, viņš tagad piebremzēja. Tad, kad Latvijā bija tie lielākie rādītāji, viņi varbūt nogaidīja, vai tieši otrādi – saistībā ar pandēmiju viņi izdomā: “Nē, es braukšu mājās”. Sakravā čemodānus un ir atpakaļ.

Es zinu ģimeni, kas ir atgriezusies, domājot, ka būs šeit tikai divus mēnešus. Salika mašīnā kaut kādas mantas, un viņi šeit dzīvo jau divus mēnešus. Tas ir ļoti dažādi. Man prieks, ka tiešām ir atgriešanās tendence. Vēl lielāks prieks ir par to, ka informācija ir nonākusi līdz diasporai. Kuri ar mani visvairāk sazinās – protams, ir Eiropa un Amerika. Šogad, kad es paskatījos datu bāzē, liela interese ir no Krievijas puses.

Ar ko tas varētu būt skaidrojams?

Es domāju, ka varbūt ar to, ka tajā valstī viss nav tik spoži, kā to atspoguļo televīzijā. Es domāju, ka cilvēki tādējādi bēg prom.

Kādas tad aktivitātes mēs esam rīkojuši? Šogad, paldies Dievam, mēs paguvām sarīkot “Iedvesmas brokastis”. Šī bija lieliska iniciatīva, sadarbībā ar Preiļu uzņēmējdarbības centru un Inetu Liepnieci. Viņa ir kolosāla sieviete. Viņa vienmēr palīdz salasīt gan jau esošos mazos uzņēmējus, gan tos, kas ir ieinteresēti. Reemigranti padalās ar to, kādas idejas viņi ir atveduši no ārvalstīm. Mums projekta ietvaros bija plānots gan “Latgalieši Rīgā brauc” plānošanas reģionos un “Latgales diena”. Man ļoti patīk tas, ka reemigranti ir atsaucīgi. Viņi vienmēr saka: ”Jā, ja es varu tajās dienās, es noteikti piedalīšos”. Preiļos bija kolosāls zīmēšanas plenērs boksa skolā pie Raimonda Šņepsta. Tad mēs kopā ar bērniem un jauniešiem zīmējām uz sienām. Mēs esam izveidojuši arī “Gada balvas” nomināciju “Uzņēmīgākais reemigrants Latgalē”. Jau trešo reizi tas pacēla saulītē tos, kas atgriežas un kaut ko dara – izveido darba vietas un apgūst jaunas vēsmas.

Kādi darbi vēl jāpaveic? Kā saglabāt saikni ar cilvēkiem, kas ir ārzemēs – īpaši jau, runājot par jauno paaudzi?

Sarunās ar reemigrantiem – gan tiem, kas atgriezās, gan vēl plāno atgriezties – daudziem ir bail tieši emocionāli. Tā nav joka lieta, atgriezties pēc 10 vai 15 gadiem un uzsākt dzīvi. Šeit daudz kas mainās. Mainās kārība, kā iesniegt dokumentus, kur iet, kam zvanīt vai rakstīt, jautāt.

Viena no lielākajām sāpēm vecākiem ir par to, kā bērns iejutīsies jaunajā vidē gan emocionāli, gan arī mūsu izglītības sistēmā. Tāpēc šogad mēs oktobrī rīkojām apmācības tieši ar skolu direktoriem, pedagogiem un izglītības pārstāvjiem par to, kā viņam sekmīgāk iekļauties tieši emocionāli. Jā, es saprotu, ka pedagogiem īsti nav nodalīts, ka tagad tu strādāsi pēc šīs programmas: “Lūk, tev ir bērni. Tev ir papildu materiāli. Šis tev būs atsevišķs bērns klasē”. Nē, sanāk, ka pedagogs un bērns tiek iemesti tādā jūrā. Ļoti bieži ir tā, ka informācija, ka bērns ir atgriezies no ārzemēm, pat nenonāk līdz tam skolotājam. Manuprāt, tas arī būtu jāpasaka vecākiem, kad bērns iestājas izglītības iestādē. Tomēr par to ir jāpabrīdina, lai pedagoģiskais sastāvs var būt gatavs. Skolotāji man bieži vien saka: “Es to uzzinu pēc tā, ka bērnam ir nesekmīgas atzīmes. Es nevaru saprast, kāpēc viņš nesaprot uzdevumu”. Tur ir valodas barjera un iekļaušanās problēmas.

Bieži vien mazāki bērni tomēr viegli adaptējas, it sevišķi bērnudārzos. Problēmu ir vairāk tieši ar pusaudžiem. Protams, ka viņi nāk mājās ļoti bēdīgi, ar negatīvām atzīmēm. Kāpēc viņš, piemēram, matemātikā īsti nesaprot uzdevumu? Jo viņam nav tik labas latviešu valodas zināšanas. Tad vecāki sašutuši man zvana: “Skola mums nenāk pretī, nedod izmantot tulkošanas rīkus. Mēs brauksim prom, jo mēs negribam savu bērnu sāpināt”. Tad es saku: “Pagaidiet. Bez panikas. No sākuma parunājiet ar skolotāju, ar direktoru, vai pedagoģisko sastāvu. Nevajag strēbt karstu.”

Daži vecāki nav gatavi palīdzēt pildīt mājas darbus mazākajās klasītēs. Viņi saka: “Kāpēc man jāsēž un jāpilda mājasdarbi?” Es saku: “Laipni lūdzu! Es arī sēžu ar savu meitu un pildu mājas darbus un katru vakaru pārbaudu, vai somā viss ir salikts.” Tā tas ir. Jābūt gataviem. Tiešām ir daļa bērnu, ar kuriem pedagogiem ir jāizstrādā uzskatāmas kartītes. Viņi paši mēģina ar saviem spēkiem palīdzēt.

Kā uzturēt šo dzīvo saikni ar diasporu un stiprināt valodu nākamajās paaudzēs?

Tieši tāpēc es vienmēr uzsveru to, ka vecākiem ir jāsaglabā sava mātes valoda. Protams, ka daudzi neplāno, nedomā par to. Vai arī domā, ka bērns labāk iekļausies tajā mītnes zemē, ja runās angļu valodā, lai nejauktu galvu, gan sev, gan tam bērnam. Tad arī tas viss nāk gaismā, kad tu tomēr izdomā atgriezties. Viens ir runāt, bet otrs ir arī rakstīt. Protams, ka tas bērniņš atbraucot runā latviešu valodā, bet ar rakstību nav labi. Bieži vien vecāki, plānojot atgriešanos, izmanto attālinātās iespējas – latviešu skoliņas, “Zoom”, “Skype” notiek nodarbības. Vēl ir arī plašas interneta vietnes, kuras spēļu vai multeņu veidā mēģina bērnus sagatavot, bet tas ir grūti. Protams, vasarā skolas.

Vecākiem noteikti ir pašiem jāpalīdz vai jāņem palīgs no malas, kaut kāds skolotājs. Lūk, mēs bieži vien ļoti ceram, ka būs atbalsts no valsts puses un ka pedagogiem apmaksās šīs papildus nodarbības, lai bērnus sagatavotu skolai. Jā, tagad ir projekts “Pumpurs”, un skolotāji šī projekta ietvaros mēģina palīdzēt ar papildu stundām katrā skolā. Plāno un dara, kā viņi var.

Protams, ir jāsaglabā tas tilts ar Latviju, saikne ar ģimeni, ar vecvecākiem. Bērniem, mazbērniem ir jākontaktējas vairāk – jābrauc un jārāda skaistā Latvija. Ļoti labi būtu, ja bērni sazinātos ar brālēniem, māsīcām, piemēram “WhatsApp”. Tādējādi, bērnam būtu stimuls atgriezties kopā ar vecākiem. Bieži vien man vecāki ir norādījuši, ka bērns pasaka: “Nē, es negribu. Es esmu anglis un es nebraukšu prom. Šeit ir mani draugi un skola”. Tad vecāki ir vēl lielākā panikā, ka tā saikne ar Latviju nav saglabāta. Tādējādi jācenšas jau iepriekš atrast cilvēku, ar ko viņam asociēsies Latvija, kad viņš atgriezīsies.

Šogad mums jau ir notikuši 17 raidījumi “Stunde Latgolys laivā”. Tajos mēs aicinām vietējos uzņēmējus, parādīt, pastāstīt, kas mums ir jauns, foršs, arī reemigranti ir šie uzņēmēji. Viņi padalās arī ar savu atgriešanās pieredzi. Tad mums ir latgaliešu vārdu minēšanas spēle, “Mediju laiva” ar Baložu ģimeni Lielbritānijā, kura ir ļoti aktīva, kolosāla. Tas ir tik forši, tādā neformālā veidā, bet latgaliešu valodā tas tiek aiznests uz ārvalstīm. Jā, tad ir arī “Latgalīšu kukņa”. Ir tāds “Facebook” raidījums, kurā mēs gatavojam, sākotnēji tikai latgaliešu ēdienus, bet tad jau dažreiz mēs aizejam pa kreisi uz citām receptēm. Kolosāla enerģija nāk. Ja man palūdz, es piedalos, piemēram, diasporas skoliņas aktivitātes. Šeit bija Līgo svētku svinēšana. Mēs ar bērniem gatavojam “saldo bruneti”. Es vienmēr esmu atvērta jebkurai idejai un es piekrītu dažādiem formātiem. Galvenais ir saglabāt šo saiti ar mūsējiem.

Kā jums šķiet, kas notiks nākamajā gadā? Kādas ir tendences? Šis pandēmijas laiks, lai gan tas nav kaut ko konkrēti mainījis, tas tomēr šo saziņas veidu, iespēju komunicēt attālināti ir ļoti normalizējis. Skoliņas šobrīd šo veidu piekopj, un kaut kādā ziņā tas ir atvieglojis veidu kā uzturēt saikni ar Latviju.

Jā, tieši tā. Ja iepriekš latviešu skoliņās, tu aizej un tur viss notiek, liekas, forši, bet to neredzam mēs. Tur tikai vietējie bērni var saslēgties. Vecāki mēro lielu ceļu, lai viņus tur aizvestu. Man liekas, ka tagad tu vari atrasties jebkurā pasaules vietā, valstī un sarunāties, sazināties, parādīt, kas mēs esam.

Lai popularizētu atgriešanos, mēs esam nedaudz pacentušies. Atrodoties jebkurā pasaules valstī, tu vari sazināties, pieslēgties dažādām apmācībām, dažādiem pasākumiem, semināriem, eglītes iedegšanai, dažādām meistarklasēm un parādīt Latviju visā tās krāšņumā. Es atceros, ka pati strādāju ārzemēs, tad bija tā, ka tikai vakaros tu ienāci internetā un paskatījies to, kas notiek. Tagad ir dažādi pasākumi. “Facebook” tev atgādina stundu iepriekš un 10 minūtēs tu jau esi iekšā tajā visā ritmā.

Lai saglabātu šo iedvesmas popularitāti, mēs veidojam arī lielformāta zīmējumus pašvaldībās. Šogad mums ir tapuši divi zīmējumi. Es ļoti ceru, ka kāds atbrauks uz savu dzimto pašvaldību un noteikti nobildēsies pie šiem spārniem vai tauriņa un iedvesmosies, tam nav nozīmes, kur mēs esam, galvenais, lai sirdī ir mūsu dzimtā vieta.

Kā tapa šie skaistie zīmējumi?

Šī bija mana ideja. Man likās, kā vēl varētu uzrunāt? Man liekas, ka es esmu veikusi jau tik daudz… Labi, internetā mums ir daudz kas – ikdienas darbs un saziņa, e-pasti. Es gribēju popularizēt to arī vietējo vidū, lai arī vietējie apzinās, ka ir tie, kas atgriežas. Piemēram, šie spārni ir uz sienas Preiļu novada jauniešu centrā. Tā ir tā vieta, kur pulcējas jaunieši. Skumji ir tas, ka dažreiz viņu vidū izskan frāze: “Es pēc 12. klases braukšu prom”. Tad varbūt ir tas brīdis, kā parādīt vietējam, ka atgriešanās ir otrs posms. Labi, aizbraukt studijās, pieredzē, “Erasmus”, tas ir fantastiski, bet ir jāapzinās – savas saknes ir tas, kas mums ir.

Cik atvērta ir sabiedrība pret cilvēkiem, kas atgriežas – gan darba devēji, gan līdzcilvēki?

Mūsējie, protams, dažreiz nejūtas labi, kad kāds atbrauc un saka: “Mājai jāmaina jumts. Pagalms nav sakārtots. Cik mums liels ir mājas uzkrājumu fonds?” Viņi sāk šos sāpīgos jautājums pacelt vai grib kļūt par mājas vecāko. Tad tie vietējie sāk sasparoties: “Ko tu tagad? Atskrējis no ārzemēm, mūs mācīsi? Mēs jau 20 gadus šeit tā dzīvojam. Neko te nevar mainīt”.

Paiet laiks, un vietējie sāk pieņemt. It sevišķi, ja tā ir maza pašvaldība, cilvēki jau atceras, un tie kaimiņi jau tev ir kā radi. Tu esi izaudzis kopā ar viņiem. Ja tu apciemo savu dzimto pusi vismaz reizi gadā, tad tu esi kā tāds pusatbraucējs (smejas).

Es uzskatu, ka tas ir arī pedagoģiskais darbs. Varbūt vajadzētu sarīkot klases stundas. Piemēram, uztaisīt kaut ko tādu, kā tas ir “Erasmus”. Piemēram, šodien būs Latvijas klases vakars. Nākošais būs Īrijas. Ja tu zini, no kuras valsts bērns atbraucis, tad viņš varētu padalīties un tiešām pastāstīt, kā viņam tur gāja. Varbūt viņi kopīgi varētu pagatavot kādu ēdienu no tās valsts. Man liekas, ka šeit liels darbs, gan pedagoģiskajam sastāvam, gan vecākiem. Viņi varētu kaut ko ieteikt, nevis uzspiest to visu.

Jā, notiek dažādi, un galvenais ir būt gataviem. Tagad sabiedrība jau ir lojālāka. Daudzi taču ir uzņēmēji. Viņi rada jaunas darba vietas. Bērni iet skolā, un tas arī aizpilda vietas. Tas ir ļoti svarīgi, jo skolas vēra ciet, tāpēc, ka bija mazs bērnu skaits. Es nezinu. Man liekas, ka tas ir forši, ja kāds atgriežas un kaut ko jaunu redz. Viņi redz pasauli pavisam savādāk. Viņi saka: “Vou! Es aizbraukšu uz parku, un tas nebūs maksas parks! Es braukšu sēņot. Šeit var lasīt sēnes vai ogot.” Viņi ir sajūsmā.

Raidījumā “Tikko atgriezušies”, bieži vien, caur cilvēku acīm, mēs ieraugam savu dzimteni ar jaunu skatu, jo novērtējam gadalaikus, novērtējam dabu, novērtējam siltos un atvērtos cilvēkus. Klausoties tavā stāstītajā, man gribētos novēlēt: Katrā vietā, kur ir šie atbraucēji, tik enerģiski un atvērti cilvēki, lai visi cilvēki, kas atgriežas Latvijā, sajustos ļoti gaidīti. Astrīda, kāds ir jūsu vēlējums Jaunajā gadā? Kas ir tas, ko jūs novēlētu gan cilvēkiem, kas domā par atgriešanos, gan tiem, kas ir atgriezušies, gan visiem mums šeit, pārējiem, kas, iespējams, sagaidīs cilvēkus mājās?

Es vēlos novēlēt nenokārt degunu. Jā, ir pandēmija. Jā, ir sarežģīti. Jā, katram ir daudz dažādu izaicinājumu, kas ir jāpārvar. Es domāju, ka mēs esam stipra tauta. Latvieši ir norūdīta tauta. Galvenais, ka mums ir tādi paziņas, koordinatori. Nebaidieties uzdrīkstēties un spert soļus uz priekšu, uz saviem sapņiem. Jā, dažreiz sanāk paslīdēt. Jā, viss nenotiks gludi. Tomēr es uzskatu, ka ir jādzīvo savā zemē un, atrodoties ārvalstīs, ir jāuztur ļoti, ļoti stipra saikne ar savējiem.

Ziņa pārpublicēta no latviesi.com un radioswh.lv