Raidījumā “Globālais latvietis. 21.gadsimts” remigrācijas koordinatori diskutēja, vai novērtējam sabiedrības pērli – remigrantus?

Raidījumā “Globālais latvietis. 21.gadsimts” 2022. gada 3.janvārī tika diskutēts par remigrāciju – saruna par tiem Latvijas valstspiederīgajiem, kuri nolemj braukt dzīvot uz Latviju. Kā pandēmija iespaidojusi reemigrācijas kustību? Kādi ir galvenie iemesli, kāpēc aizvadītajā gadā cilvēki atgriezušies Latvijā un kādas ir tipiskākās problēmam, ar kurām reemigranti sastopas? Vai varam izveidot tipisku reemigranta portretu?

Raidījumā piedalījās reemigrācijas koordinatori reģionos, – tika uzklausīta viņu pieredze, palīdzot cilvēkiem atgriezties Latvijā. Raidījuma viesojās arī Kristīne Apine, kura kopā ar dēlu pirms gada pārcēlusies uz Latviju no Brazīlijas. Sarunā attālināti piedalās arī tie cilvēki, kuri koordinē reemigrācijas procesus, palīdzot risināt ar atgriešanos saistītos jautājumus, –  Latgales reģiona plānošanas koordinatore Astrīda Lesčinska, Vidzemes plānošanas reģiona koordinatore Eva Meijere un Rīgas plānošanas reģiona koordinatore Daina Šulca. Pa tālruni sarunā piedalās Ieviņa Reinsone, kura vairāk nekā desmit gadus, līdz pērnā gada oktobrim, dzīvoja un strādāja Apvienotajā Karalistē, kur strādāja paliatīvās aprūpes pansionātā, bet no 5. oktobra Ieviņas ģimene sevi sauc par talsiniekiem.

Kristīnei, kura studēja Brazīlijā, ideja pārcelties uz Latviju brieda ilgāku laiku un lēmumu pieņēma pusotru gadu pirms reālās pārcelšanās, savas dzīves pagrieziena brīdī: “Es tai laikā šķīros un pabeidzu universitāti, īdz ar to man bija jāizdara izvēle- vai nu es sāku jaunu dzīvi Brazīijā, vai jaun dzīvi šeit Latvijā. Tas bija īstais brīdis nozīmīga lēmuma pieņemšanai. Manam dēlam tobrīd bija gandrīz seši un viņš varētu skolas gaitas uzsākt Latvijā. ”

Šis bija lēmums no sērijas “vai nu tagad vai arī kaut kad nezin kad”. Pusotru gadu pirms reālās braukšanas uz Latviju, Kristīne sāka rīkoties un veica virkni priekšdarbu, lai atbraucot nebūtu lieku pārsteigumu.

Kristīne Apine, kopā ar dēlu pārcēlusies no Brazīlijas uz Latviju, stāsta, kā rīkojusies: “Vispirms es ievācu informāciju dažādos forumos, klausījos arī raidījumu “Globālais latvietis. 21 gadsimts”, lai saprastu, kā tas notiek, ko cilvēki runā par atgriešanos un kāda ir pieredze. No “Globālā latvieša” es uzzināju par remigrācijas koordinatoriem, man nebija ne jausmas, ka tādi eksistē. Sazinājos ar Rīgas reģiona pārstāvi, jo zināju, ka pārcelšos uz Salaspili, kur dzīvo mani vecāki. Tad es sapratu, ka man svarīgākais ir mana bērna skola un manas izglītības atzīšana. Man ir arhitekta izglītība, un tā ir profesija, kuru vajag atzīt akadēmiski, ja vēlos studēt un nepieciešama arī profesijas atzīšana. Biju iesākusi profesijas atzīšanas procesu, kuru nepabeidzu un pārtraucu, jo sapratu, ka tas būs sarežģīti un ilgi. Turklāt, biju nolēmusi, ka negribu strādāt kā arhitekte, bet turpināt studijas pilsētplānošanā, un šobrīd esmu iestājusies maģsitros telpiskās attīstības plānošanā. Tam man vajadzēja akadēmisko izglītības atzīšanu, un to paveikt bija daudz vienkāršāk, nekā profesijas atzīšanu.”

Ar bērna skolas lietām, viss ritējis gludi un raiti. Kristīne aptuveni gadu, pusotru pirms tam sazinājusies pašvaldību, paralēli attālināti pierakstījusi dēlu bērnudārza rindā, lai viņš varētu pēdējos mēnešus aizvadīt bērnudārzā. Sazinājusies arī ar skolu, gadu iepriekš brīdinot skolu un izzinot, kādi vēl priekšdarbi jāpaveic. Iespējams, tieši tāpēc, gan Kristīne pati, gan arī remigrācijas reģionālie koordinatori šo atgriešanās stāstu sauc par veiksmīgu. Neraugoties uz to, ka notika tas jau Covid-19 pandēmijas ēnā. Kristīne atceras, ka vienbrīd bijušas bažas par to, vai vispār varēs atbraukt uz Latviju. Bet viss notika gludi un Kristīne ir Latvijā.

Šobrīd viņa studē, ir atradusi darbu, ko savieno ar studijām un saka, ka ir priecīga par lēmumu atgriezties un jūtas šeit pieņemta un saprasta. Grūtāk gan esot viņas septiņgadīgajam dēlam, kurš atbraucis uz jaunu vidi, mācās pirmajā klasē. Pirmkārt, viņam jāsadzīvo ar pašu pārcelšanos, bet iedzīvošanās šeit ir apgrūtināta – skola te ir te nav, latviešu valodas prasmes arī pieklibo, jo, kā Kristīne stāsta, tad, vēl maziņš esot, daudz runājis latviešu valodā, bet pieaugot arvien mazāk. Tiesa, te daudz valodas uzlabošanā palīdzēts bērnudārzā, un tagad skolā ir vislielākais uzrāviens.

Kristīne, stāstot par lielākajiem dēla iedzīvošanās grūtību iemesliem, uzsver kultūras atšķirības: “Viņš pieradis pie brazīļu kultūras, kur cilvēki ir atvērti, draudzīgi. Mēs, latvieši, esam noslēgtāki, bet viņš lēnām sāk to atkost. Viss būs labi. Sākotnēji viņš piedzīvoja kultūršoku- tādi sīkumi, bet ļoti nozīmīgi. Brazīlijā bērnudārzā audzinātājas tos bērnus apķer, samīļo, mums vairāk tā pieeja ir profesionālāka.”

Mamma stāsta, ka dara visu, lai dēls justos labi šeit, Latvijā, bet nav arī sarautas saiknes ar Brazīliju. Tur viņš vada vasaras brīvlaikus un, ja vēlēsies paaugoties mācības turpināt Brazīlijā, viņš noteikti to varēs darīt.

Ieviņas Reinsones ģimene divpadsmit gadus nodzīvojusi Lielbritānijā. Tur viņa strādājusi par medmāsu paliatīvās aprūpes pansionātā. Arī viņas ģimene, līdzīgi kā Kristīne, remigrācijai gatavojusies ilgi, nopietni un rūpīgi. Arī viņu ģimenei, vispirms bija svarīgi parūpēties par bērnu. Kad meitai bērnudārzs bija atrasts un vieta tajā bija skaidri zināma, pie darba meklējumiem ķērās vecāki.

“Nebija tādu lielu grūtību iekārtoties darbā. Laikam tāpēc, ka gatavojāmies abi ar vīru jau gadu pirms atgriešanās,” stāsta Ieviņa Reinsone. “Vairāk nekā gadu pirms tam es biju sakārtojusi visus ar medmāsas darbu saistītos jautājumus, lai es būtu medmāsu reģistrā šeit Latvijā. Tas bija vēl pirms Breksita un man to tiešām bija izdarīt ļoti vienkārši un ātri.”

Vēl viena veiksme, pēc Ieviņas pašas domām, ir tā, ka viņi plānoja atgriezties dzimtajā pilsētā. Vēl pirms pārcelšanās, Ieviņa atbraukusi un satikusies, sarunājusies ar visiem pazīstamajiem, un tieši viņi bijuši lielākie palīgi un atbalstītāji vajadzīgo jautājumu risināšanā. Viss tā saslēdzies, ka Ieviņai vienubrīd bijuši pat trīs darba piedāvājumi.

Runājot par meitas iedzīvošanos, Ieviņa ir patīkami pārsteigta: “Viņai ir seši gadi, un Anglijā viņa jau gāja skolā pirmajā klasē, bet šeit viņa ir bērnudārzā pēdējo gadu. Bija nepieciešamas divas nedēļas iejusties un pierast pie režīma, bērniem, Latvijas izglītības sistēmas. Valodas problēmu nebija, jo mēs mājās sarunājāmies latviski. Šobrīd meita ir laimīga, priecīga un nemaz nedomā par braukšanu atpakaļ. Kad uzprasām, kur bija labāk, viņai atbilde ir skaidra 100% Latvijā ir labāk.”

Ieviņa domā, ka viņu atgriešanās veiksmes atslēga ir tajā, ka ilgi un rūpīgi gatavojušies, ka viņiem bija pašu dzīvoklis Talsos, kur atgriezties. Ieviņa gan nenoliedz, ka pašā sākumā arī viņai nācies piedzīvot savdabīgu kultūršoku – cita attieksme, citādākas attiecības starp cilvēkiem. Šajā brīdī Ieviņai palīgā nākusi draudzene, kura pati Latvijā bija atriezusies vēl pirms gada. Draudzene mierinājusi, ka viss būs labi, tas ir tikai pierašanas jautājums. Ieviņa uzsver, ka ieiet sliedēs viņai palīdzējis laiks un draudzenes atbalsts.

Šie ir veiksmīgi atgriešanās stāsti, Ieviņas un Kristīnes pieredzi komentē remigrācijas koordinatores, norādot, ka gadījums no gadījuma atšķiras, bet allaž veiksme vairāk noslieksies to pusē, kuri rūpīgi plānos savu atgriešanos.

Bet atbalsts vajadzīgs allaž, un tāpēc var noderēt Latgales risinājums, to stāsta Astrīda Lesčinska, Latgales reģiona plānošanas koordinatore: “Latgalē mēs jau otro gadu esam izveidojuši atgriešanās vēstnešu tīklu. Tie ir kā mentori, cilvēki, kuri atgriezušies, lielākoties uzņēmēji, bet viņi ir arī ģimenes ar bērniem. Un viņi ir gatavi dalīties ar savu pieredzi gan kā uzņēmējs, gan kā cilvēks, kā vecāks par to, kā viņi gatavojušies atgriezties. Kad cilvēks plāno, bet baidās atgriezties Līvānos vai Preiļos, es saku, redz, kur kontakti, uzzvani un parunājies. Tā cilvēki pamazām sāk iztaustīties. Bet bērna integrēšanās ir ļoti svarīga, un tas ir atkarīgs no vecuma posma.”

Uz jautājumu, kā veiksmīgi atgriezties, vienas receptes visiem nav. Remigrācijas koordinatori gan norāda, ka ir allaž gatavi palīdzēt.

Daina Šulca- Rīgas plānošanas reģiona koordinatore uzsver, ka, lai cik rūpīgi būsiet gatavojušies atgriezties, vēl mītnes zemē esot, tomēr īstā dzīve būs te, Latvijā: “Ir jāatceras viena lieta, ka jūs atgriezīsieties Latvijā un saskarsieties ar jaunu izaicinājumu – reālo Latviju, reālo Latvijas sabiedrību, kuru jūs nevarat sakārtot savā mītnes zemē. Mēs, remigrācijas koordinatori, esam tie cilvēki, kuriem pēc atgriešanās daudz zvana un jautā un mēs palīdzam, cik vien ir mūsu spēkos. Atgriežoties remigranti sastopas ar to, ka Latvijas sabiedrība nav viņiem gatava. Bet patiesībā, paši remigranti ir pilni ar idejām un pozitīvām domām. Es vienmēr esmu teikusi, ka remigranti ir liela mūsu sabiedrības pērle – viņi redzējuši, piedzīvojuši, pieredzējuši tik daudz, ka mums jāpalīdz viņus integrēt mūsu sabiedrībā.”

Kristīne, kā remigrante gan uzsver, ka ļoti daudz atkarīgs no tā, kāds tu pats esi, un atgriežoties svarīgi saprast, ka vajag dot laiku iejusties. Un ar laiku viss sakārtosies.

Runājot par to, kā pandēmija ietekmē reemigrāciju, nav vienas atbildes. Pandēmijas sākumā esot bijis vairāk atgriešanās stāstu un atgriezās vairāk laukos. Pirmajā Covid vilnī bija tādi, kuri atbrauca “pamēģināt”, pārlaist pirmo nezināmo vilni Latvijā un saprata, ka te jāpaliek, bet tikpat daudzi, kuri bija plānojuši pārcelties uz Latviju 2020. vai 2021. gadā, to tomēr neizdarīja. Kopīgā tendence ir nemainīga – parasti aktīvākais pārcelšanās laiks ir vasaras otrajā pusē, pirms jaunā mācību gada uzsākšanas. Un vēl viena tendence, ko novēro remigrācijas koordinatori, ir interese par dzīvi Latvijā, strādājot attālināti savā līdzšinējā mītnes zemē.

Svarīgs ir arī atalgojums. Kā stāsta Rīgas reģiona plānošanas koordinatore, tad arvien biežāk dzirdami stāsti, ka remigrants atgriezies tāpēc, ka Latvijā izdevies atrast darbu ar tādu pat atalgojumu kā mītnes zemē, piemēram celtnieks no Zviedrijas Latvijā pelna tikpat cik iepriekš mītnes zemē. Savukārt IT jomas speciāliste savai koordinatorei atklājusi, ka nekad Lielbritānijā nav pelnījusi tik daudz, cik šobrīd, strādājot Latvijā.

Avots: Latvijas Radio, autors: Agnese Drunka