LSM: Mums gribas krāsas, dzīvību – Rotko centrā sākusies jaunā izstāžu sezona

Jaunais gads Daugavpils Marka Rotko centrā sākas ar dažādību izpausmes līdzekļos un vēstījuma tiešumā. No dabas elementu valdzinājuma krāsu laukumos līdz nepārprotamiem tekstu atveidojumiem. No klasiskās glezniecības līdz impulsīvām instalācijām. Tie ir pieci krasi atšķirīgi izstāžu projekti, tajā pašā laikā arī ar vairākiem vienojošiem elementiem, kā,  piemēram, ūdens, sievietes tēls vai tēma par brīvību. Autori – Latvijas, Lietuvas, Igaunijas un Vācijas mākslinieki.

Pieci jauni projekti, piecas dažādas koncepcijas Marka Rotko mākslas telpā. Te virmo dabas atdzimšanas, brīvības un svaigas elpas gars un, kā Latvijas Radio raidījumā “Kultūras rondo” teic mākslas centra ekspozīciju un izstāžu kuratore Tatjana Černova, – jaušamas atkal tikšanās ar apmeklētājiem ilgas un saviļņojuma trīsas: 

“Tieša vai netiešā veidā mēs mēģinām sākt atdzimt no ieilgušās ziemas stāvokļa. Mums gribas krāsas, dzīvību, un visi šie projekti šo košumu, dzīvību, procesu, aktivitāti atkal ienes mūsu ikdienā.”

Lai arī pirmajā acumirklī apmeklētājiem dažādība šajos piecos jaunajos projektos varētu šķist mulsinoša, vērīgs skatītājs, ienākot katrā no izstāžu sektoriem, novērtēs mainīgo scenogrāfiju un iespēju pieredzēt teju vai teatrālu baudījumu, kur viena telpa sagatavo apmeklētāju nonākšanai nākamajā, spriedzei mijoties ar apcerīgu nostalģiju un ekspresijai ar dziļi individuālu pašrefleksiju – ekspozīciju kopu piesaka Rotko mākslas centrs. 

Augstākminētais labi attiecināms uz Lietuvas kuratora Albīna Vološkeviča projekta “X” diviem virzieniem – “X: Brīvā telpa” un “X: EGO”. Te gan bauda acij, gan viela pārdomām. Par cēlienu “X: Brīvā telpa” stāsta Rotko centra mārketinga speciālists Aivars Baranovskis: 

“Brīvās telpas projektā mākslinieki domā, kas tad ir radošas izpausmes brīvība: vai tā šobrīd tiek kaut kādā veidā iespaidota, iegrožota, un ko katram māksliniekam individuāli nozīmē nepieciešamība pēc brīvās telpas, 

kur viņi rod brīvību. Šeit redzam mākslinieku kopdarbus, kur ir gan fiziska ierobežotība – kā būris, kur ir režģis un tajā iekšā ir galva, kas ar savām domām burtiski uzspridzina režģi un ļauj domām plūst tālāk, gan digitālā ierobežotība – digitāli darbi, kuri apspēlē tēmu par cilvēku ierobežotību digitālajā laikmetā: vai cilvēks ir brīvs izvēlēties laikā, kad visu nosaka sociālie mediji, tīkli?”

Savukārt cēliena “X: EGO” vadmotīvs, kā jau nojaušams, ir cilvēka ego. “Kas ir tas, kas māksliniekam liek izpausties? Kas ir tās tēmas, kas ar savu personību tiek uzspiestas, vai tieši otrādi – personība ir gana interesanta, lai uzspiesto ego novērtētu kā kaut ko unikālu. Gan krāsu laukumi, gan tekstu atainošana – tas viss, protams, norāda uz ego, personību kas to ir radījis. Vēlme izpaust savu personību arī ir tas, kas bieži vien mudina cilvēkus radīt,” spriež Baranovskis. 

Lietuvas māksliniekus ar saviem keramikas darbiem pārstāv arī Milena Piršteliene. Viņas izstādes pamattēma un nosaukums ir “Ūdens”. Darbi noteikti liksies neparasti. Kādam tas varētu būt arī pārsteigums, pauž kurators, keramiķis Valentīns Pecko: “Māksliniece runā par trauksmi, sapņiem un savu iedomu pasauli. Viņu saista ūdens tēma. Viņa bieži savos sapņos redz ūdeni, plūdus [..]. Materiāls ir baltmāls, un virsū baltmālam ir ar melnu pigmentu veidots grafisks zīmējums, ko vēlāk māksliniece nofiksē ar glazūru.

Katrā darbā ir kāds krāsains elements, kas, mākslinieces vārdiem, apliecina dzīvi. 

Īstenībā šajos darbos ir grūti nojaust, ka tā ir keramika. Līdz ar to tas varētu būt tas lielākais pārsteigums apmeklētājiem.” 

Ūdens tēma citā tehnikā un noskaņā parādās vēl vienā starptautiskā projektā, kas caur foto un video objektīva prizmu uz mirkli ļauj iegrimt zemūdens pasaulē ar pārsteidzošiem, bet ļoti reāliem tēliem. Izstādi “Tūkstoš sapņu jūra” ieskicē Černova: “Tas ir igauņu mākslinieks, ilustrators, fotogrāfs, animators Andress Ādamsons. Arī šī izstāde, līdzīgi kā lietuviešu mākslinieces Milenas projekts, ir saistīta ar ūdeni un cilvēka tiekšanos pēc dažādām stihijām, miera, klusuma un pēc ūdens, no kā viss kaut kādā ziņā sākas, kas vienmēr ir mūsu zemapziņā. [Darbos] redzami cilvēki, lielākoties sievietes, modeles, kuras šoreiz iejūtas zemūdens pasaulē. Tā ir zemūdens fotogrāfija, kur fotokadri iemūžināti abstraktā un mākslinieciskā redzējumā.” 

Ekspozīciju “Tūkstoš sapņu jūru” papildina speciāli tai veidots video, kas plūstoši sasaista fotogrāfijas un parāda procesu, kā fotodarbi top. “Mēs redzam cilvēku aprises, figūras, izmantojot jūras tēlus, šalkas. Parādās arī stihijas ietekme uz to, kā šī modele, šis cilvēks zemūdens pasaulē jūtas. Visas šīs organiskās kustības, kas varbūt nedaudz paslēpj cilvēka ikdienas kustību iespēju loku, liek mums pārtapt varbūt kādā citā radībā, organismā. Ar šādas filmas palīdzību katrs no Andresa Ādamsona nelielās personālizstādes skatītājiem iejūtas tajā procesā un saprot, kādā veidā šīs noslēpumainās, abstraktās, romantizētās zemūdens fotogrāfijas ir tapušas,” klāsta Černova.

Patiesu scenogrāfijas izpausmi Rotko centra apmeklētāji noteikti izjutīs, iegriežoties izstādē “Micēlija” (jeb “Sēņotne”). Tas ir vēl viens sadarbības un mijiedarbības projekts, kur tandēmos strādā piecas mākslinieces no Vācijas un piecas no Latvijas. Vienā no pāriem ir latviešu māksliniece Guna Millersone: “Man ir ļoti liels prieks par šo sadarbību un to empātiju, kā mēs viena otru ar Sabīni Šlunku jūtam. Tā mums abām ir daba, ļoti dažāda. Man ir mūsu krūmi, meži, purvi, un viņa pieskaņojās. Mēs kādu laiciņu sarakstījāmies. Es stāstīju par savu bērnību, cik man tas svarīgi, jo mani vecāki ir no dziļiem mežiem, un tie pirmie bērnības iespaidi, skaņas, smaržas… Sabīne apbrīnojami labi to uztvēra.

Es domāju, ka visi sajutīs to saistību ar dabu un cik ļoti mēs par to domājam. Rotko centrā tāds totāls instalāciju noklājiens varbūt arī nav bijis

– tik konsekvents. Stāsti ir blīvi. Tie tiek realizēti ne tikai ar tradicionālajiem mākslas veidiem [..].”

Latgales ainavu krāsām pārpilnajā un izjūtām bagātajā izstādē apmeklētāji nolasīs no Rēzeknes mākslinieces Agras Ritiņas darbiem. Viņai izstāde “Kronis” Rotko mākslas centrā ir vērienīgākais projekts un sapņu piepildījums: “Uz šo izstādi gāju no tā brīža, kad sāku apzināties, ka es gribētu gleznot. Tas ir tas laika posms, kad sāku mācīties. [..] Šai izstādei es gribēju būt tik dabiska, kāda ir mana ikdiena glezniecībā. Es gleznoju to, ko es ieraugu, sajūtu tieši tagad, šajā brīdī, mirklī. [..] Nav jau tā, ka es katru dienu varētu iet gleznot. Ir tā, ka tas mirklis atnāk pats. Citā reizē tu skaties un priecājies – cik skaista ainava, bet tu neredzi, nesajūti to kā gleznu. Savukārt citā reizē tas mirklis ir tik īss, un tu to ieraugi kā gleznu. Ja tajā brīdī vai tuvākajā laikā man ir iespēj tikt darbnīcā gleznot, tad parasti rezultāts ir simtprocentīgs.”

Katrs gads sākas īpaši. Rotko centram ir ko svinēt, un uz to šeit norāda ar jauno izstāžu sezonu pavisam nesaistīts, bet Daugavpilij un pašam centram ļoti tuvs projekts. “Rotko centrs ir tikko kā nosvinējis Pētera Martinsona dzimšanas dienu. Tāpēc otrajā stāvā, pretī kāpnēm ir izlikti viņa grafikas darbi,” stāsta mākslas centra pārstāvis Baranovskis. Godinot mākslinieku, šogad plānots atvērt pilnīgi jaunu sektoru, Rotko centra sastāvdaļu – Pētera Martinsona māju.

Jaunās sezonas izstādes apmeklētājiem pieejamas līdz 2022. gada 10. aprīlim.

Informācijas avots: LSM.LV, Autors: Silvija Smagare (Latvijas Radio Ziņu dienesta korespondente)

Foto: Silvija Smagare