“Mēs vēlamies atgriezties. Ar ko sākt?” Gada apskats remigrācijas jomā

Lūk, atkal gads ir paskrējis. Kāds varētu būt raksturojums šim 2022. gadam, skatoties no reemigrantu perspektīvas?

Jā, manuprāt, šis gads daudziem bija tāds smags, varbūt viss nenotika, kā plānots. Līdz ar to, šogad, līdz ar kara iestāšanos Ukrainā, klienti bija arī mūsu tautieši, kas dzīvoja Krievijā. Protams, ka viņi vēlējās atgriezties Latvijā. Līdz ar to, šogad bija tāds mūsu tautiešu pieplūdums tieši no Krievijas. Īstenībā cilvēkiem bija tās pašas vajadzības, vienkārši vajadzēja nokārtot formalitātes, papīrus un tamlīdzīgi. Dzīve mainās, gan pandēmija, gan karš parādīja, ka tu nevari visu ieplānot. Līdz ar to es topošajiem reemigrantiem vienmēr saku, ka pirms atgriešanās ir jāizsver visi riski, visi “par” un “pret”. Jā, šis gads bija interesants, bet man vienmēr ir patīkami, kad mani uzrunā e-pastā, sociālajos tīklos: “Sveika, Astrīda! Mēs vēlamies atgriezties. Ar ko sākt?”, tas ir ļoti patīkami. Katra atgriešanās ir jauna lappuse reemigrācijas grāmatā.

Astrīda, jūs minējāt, ka šis gads, ar Krievijas iebrukumu Ukrainā, ar karu nāca arī ar lielu bēgļu plūsmu no Ukrainas. Tie nav reemigranti, tie ir Ukrainas civilie iedzīvotāji. Kā tas ietekmēja iespējas palīdzēt mūsu cilvēkiem atgriezties, zinot, ka šis mājokļu jautājums ir gana sāpīgs?

Pārsvarā reemigranti, kas ar mani sazinājušies, nevēlas īrēt dzīvokļus, bet jau iegādāties mājokli. Līdz ar to neesmu saskārusies ar to, ka ukraiņu pieplūduma dēļ, viņiem bija grūti vai nu īrēt, vai iegādāties dzīvokli. Varu pateikt, ka skolās tieši bija otrādi. Bija ļoti labi, ka šogad bija rīkotas nometnes ukraiņu bērniem. Līdz ar to, tur iekšā bija arī reemigranti. Piemēram, mana meita šovasar apmeklēja pašvaldības rīkoto nometni, kopā ar ukraiņu bērniem, sadraudzējās un zināja pāris frāzes ukraiņu valodā. Tāpēc man liekas, ka ir ļoti, ļoti būtiski, ka ir šāds atbalsts. Līdz ar to, arī reemigrantu bērniem tas ir liels ieguvums.

Jā, starp citu, to arī minēja daži raidījuma viesi, ka ukraiņu bēgļu pieplūdums ir ļāvis skolām vēl vairāk apzināties, cik ļoti nepieciešams domāt par to, kā integrēt bērnus, kas ierodas, arī bērnus, kas ne tik labi pārvalda latviešu valodu vai nepārvalda to vispār. Tas drīzāk ir bijis vēl viens izrāviens šo reemigrācijas problēmu risināšanā.

Jā, tieši tā. Jau strādāju sesto gadu un mums visu laiku bija problēmas ar to, kā integrēt reemigrantu bērnus. Kaut gan mūsu bērniem daudzās ģimenēs latviešu valoda tika saglabāta. Līdz ar ukraiņu bērnu ienākšanu skolā, man liekas, ka uzreiz visi, gan pedagogi, gan izglītības sistēma, kaut kā pielāgojās. Kaut gan piecus gadus visu laiku tika runāts, ka vajag kaut kādu īpašu programmu un tas nav iespējams…

Bet, kad tas ir jādara…

Jā, tas ir jādara. Nesen bija pasākums ar Sabiedrības integrācijas fondu un tur runāja, ka tomēr vajadzētu izstrādāt programmu priekš reemigrantu bērniem. Jo “nevar iemest bērnu” klasē kopā ar mūsējiem, kuri jau zina visu izglītības sistēmu, zina valodu. Tam bērnam, protams, ir grūtāk.

Par šī gada statistiku, vai vismaz kaut kādām tendencēm, kas ir. Pandēmiju, vairāk vai mazāk, esam pārvarējuši, saskaramies ar jaunām realitātēm. Vai plūsma mazinās, vai palielinās? No kurām valstīm ir vairāk cilvēku?

Man šogad bija tāds interesants gads. Ja iepriekš intensīvi atgriezās ģimenes ar bērniem, tad šogad atgriežas vīrieši brieduma gados, pēc 30, 35, viņi ir gatavi dibināt ģimeni. Viņi pārsvarā atgriežas no skandināvu valstīm un saka: “Viss. Es esmu noguris. Es vairs negribu dzīvot ārvalstīs. Es meklēšu sievu” (iesmejas). Manuprāt, tas ir ļoti labs rādītājs. Kā mēs zinām, emigrantu profils ir cilvēks brieduma gados, kurš emigrē no valsts. Mēs zaudējam spēcīgākos cilvēkus un darbaspēku. Līdz ar to sanāk tā, ka šis jaunais vīrietis atgriežas, viņam ir iekrājumi, viņš jau ir nopelnījis dzīvoklim vai mājai. Tagad viņš meklēs mūsu latviešu meiteni.

Runājot par plūsmu, vai var teikt, ka tā ir palielinājusies, vai tieši pretēji?

Es teiktu, ka tā ir konstanta. Ja sākotnēji, pirmajā gadā, kad sākām strādāt, tās bija 36 ģimenes, tad 2019. gadā tās jau bija 90 un tad 100. Par šo gadu dati vēl nav apkopoti, bet es domāju, ka būs aptuveni tāpat kā pēdējos trīs gadus. Cik es zinu, pēc Centrālās statistikas datiem, tagad ir lielāks atgriešanās skaits. Mani tas priecē. Pašvaldības ir ieinteresētas. Man nesen zvanīja no Preiļiem. Sieviete zvana un saka: “Sveiki, es esmu jaunatnes lietu speciāliste, un man ir iedoti arī reemigrācijas pienākumi. Ar ko man sākt?”. Tad es saku: “Vou! Tas ir kolosāli!”. Iepriekš pašvaldībām tika dots finansējums konkursā. Tad arī bija reemigrācijas cilvēks pašvaldībā. Tas norāda uz to, ka ir pašvaldības, kuras tiešām saprot, ka tas ir sāpīgs jautājums, ka tas ir jārisina. Protams, kurš to darīs? Ja no pašvaldības tevi uzrunā tavs novadnieks vai pilsētas cilvēks – tas ir vēl sirsnīgāk pret mūsu emigrantiem.

Jā, raidījumā “Tikko atgriezušies” pieredze liecina, ka ir šis lokālais patriotisms un cilvēki atgriežas savās dzimtajās pilsētās, pusēs, pat tad, ja kādu laiku ir dzīvojuši ārpus savām dzimtajām vietām, piemēram, Rīgā. Tad devušies emigrācijā, bet vēlas atgriezties tieši savā dzimtajā pusē. Vai arī šī tendence saglabājas? Es saprotu, ka Latgalē šis lokālpatriotisms ir īpaši izteikts.

Jā, man liekas latgalietis latgalieti redz pa gabalu (iesmejas). Ir arī iekšējā reemigrācija, ne tikai ārēja. Ir ļoti daudzi, piemēram, no manas klases… Es esmu uzaugusi Feimaņu pagastā, Rēzeknes novadā. 80% visi mēs “Hopā! Es uz Daugavpili, māsa uz Rīgu”, un tā mēs visi aizbraucām iegūt augstāko izglītību. Tā arī palikām lielākajās pilsētās. Ir daļa, kas tagad atgriežas. Viņi vēlas dzīvot dzimtajā novadā, jo mums ir daudz zemes, mums ir zaļa vide. Man liekas, mums ir viss, par ko var sapņot, arī attālinātā darba iespējas. Tā ir kolosāla iespēja, kam ir profesija, kas var strādāt attālināti. Tev ir, gan mazdārziņš, gan mežs, pļavas, bērniem nav tās rindas uz bērnudārziem. Mums arī ir tāda tendence, ka strādā, piemēram, Daugavpilī un dzīvo Krāslavā, vai otrādi. Tie ir 35 kilometri no vienas pilsētas uz otru, nav tālu un ir tā mobilitāte. Kad atgriežas reemigranti, kad mēs meklējam darbu, es saku: “Tev tieši Rēzeknē vai visur?”, “Man vienalga. Es Anglijā līdz darbam mēroju 100 kilometrus. Tas mani neuztrauc”. Vēl man patīk tā tendence, ka pie mums atgriežas… pie lēmuma par atgriešanos Latgalē nonāk nevis latgalietis, bet viņa sieva vai vīrs. Piemēram, Džeikobs atbrauca uz Balvu novadu un ieraudzīja, ka sievai ir īpašums, kur blakus ir mežs. Viņš pateica: “Viss, mēs dzīvosim Latgalē, Balvu novadā” un pat sieva bija pārsteigta: “Kā? Ko mēs te darīsim?”. Pavisam nesen, pagājušajā nedēļā, prezidenta pilī bija ģimeņu godināšana un Mandeļu ģimene brauca uz Ziemassvētku pasākumu. Džeikobs teica: “Jūs vienkārši nenovērtējat to, kas jums viss ir tik zaļš, tik dabisks un ka jums ir kapu kultūra – dead peaople festival (mirušo festivāls) (abas iesmejas), jo pie viņiem tā nav. Viņš ir no Lielbritānijas. Vēl viena ģimene, arī Rēzeknes novadā… Ja es kādreiz uzrunāju, atceros paziņu… Viņi pie jums bija – Laimonis. Viņi ir atgriezušies, un viņi ceļ māju. Viņa sievai, anglietei, ir siltumnīca, un viss notiek. Mēs varbūt dažreiz nenovērtējam to, kas mums ir.

To šajā raidījumā es dzirdu ārkārtīgi bieži. Tikai tad, kad tu aizbrauc projām, pa īstam sailgojies pēc dzimtenes un ieraugi, kas mums šeit ir un to novērtē, tad tās patiesās emocijas plūst pāri malām. Prieks par tavu enerģiju. Astrīda, nu jau piektais gads. Manuprāt, tu esi vienīgā no koordinatoriem, kas tik ilgi palikusi (abas iesmejas).

Jā esmu dinozaurs (smejas) šajā nozarē. Man liekas, tā reemigrācija man jau ir asinīs. Tā kā es pati esmu kādreiz strādājusi ārzemēs. Šis bija pilotprojekts 2018. gadā, es nevarēju iedomāties, ka es tagad varētu mainīt savu dzīves virzienu. Nē, es iešu līdz galam. Es gribu tiešām palīdzēt un kaut ko mainīt, ar saviem priekšlikumiem, secinājumiem. Nesen, oktobra vidū, es biju Lielbritānijā, Latvijas vēstniecībā. Tā bija tik sirsnīga tikšanās. Ir pagājuši pieci gadi, kopš biju tur pirmo reizi. Tu ticies ar latviešu skoliņām, organizāciju vadītājiem, arī ar radošo kolektīvu vadītājiem. Es aizvedu prezentāciju, parādīju to, kas ir izdarīts, kā ir mainījusies Latvija, ka pie mums viss notiek. Beigās visi tik sirsnīgi nāca klāt un teica; “Ak, Dievs, paldies, ka tu atbrauci!”. Mēs norunājām, ka nākošgad Latgalē būs izbraukuma sēde. Tāpēc mēs arī… Ir jābrauc un jāstāsta, jārunā. Otrajā puse patiešām ir cilvēki, kuri saglabā tiem mazajiem bērniem latviešu valodu, teātri, dziedāšanu un visu. Manuprāt, tas ir kolosāli. Ko mēs vēl? Mēs jau otro gadu mēģinām iekustināt arī to, ka vietējie, lai nav tāda attieksme: “Kāpēc reemigranti, ir jāatbalsta?”, mēs zīmējam lielformāta zīmējumus pašvaldībās uz sienām. Tad jaunieši un cilvēki, vai potenciālie reemigranti bildējas un liek “Instagram” vai “Facebook” selfijos un ir uzraksts: “Es atgriežos Latgalē”, vai nu tas zirgs – mums ir tāds pegazs, Bruģa ielā, Daugavpilī. Mums ir taureņi, mums ir eņģeļa spārni. Pavisam drīz Krāslavā, uz stacijas, vēl viens lielformāta zīmējums. Es gribu, lai tas reemigrācijas jautājums aiziet dažādos līmeņos, lai arī jaunieši, kuri ir tagad… lai lauztu viņiem to mītu, ka tur zāle ir zaļāka, debesis zilākas. Tā nav. Tā tiešām nav. Protams, ka mums ir jābrauc, jāmācās, jāiegūst starptautiska pieredze, bet es gribu, lai daļa atgriežas mājās, nevis paliek tur, ar tādu rūgtumu pret valsti: “Man taču neko nepiedāvā”. Jā, man ir teikuši vienu tādu šausminošu lietu, ka patiesībā ir pat daži skolotāji, kuri klasei saka: “Jums te nav ko darīt. Tu ar savu izglītību, šeit neko neatradīsi. Tev būs darbs ārzemēs”. Tam bērnam jau tiek “iepotēts”, ka viņiem šeit nav nākotnes, viņiem ir jābrauc uz ārvalstīm. Tāpēc es uzskatu, ka nākošgad man ir jābrauc uz skolām, jauniešu centriem un vienkārši jāpiestrādā pie tā, lai jaunieši šeit paliktu, lai viņiem varētu kā karjeras konsultanti jau tagad ievirzīt, uzreiz profilēt, kaut ko mainīt. Neiet vienkārši mācīties, mācīšanās pēc, bet… Kā uzņēmēji man saka: “Nesūtiet viņu mācīties, atsūtiet pie manis. Viņš atnāks, es paskatīšos, ko viņš prot, un tad mēs izdomāsim, kur viņš aizies mācīties, paralēli darbam”. Lūk tā! Man liekas, ka ir jāmaina domāšana. Viss mainās. Nav tā, kā pirms 20 gadiem, kad mēs dzirdējām: “Jā, Anglijā tur ir labi zemenes lasīt”. Nav tur labi.

Nupat arī runājam, Astrīda, protams, par pozitīvo skatu, un pieminēji arī uzņēmējus. Parunāsim par uzņēmējdarbību Latgalē. Ierasti tiek runāts par to, ka bezdarbs lielāks un Latgalē varbūt arī šī aktivitāte mazāka. Kāds pienesums ir no reemigrantiem? Vismaz tie, kas ir bijuši šeit, raidījumā, ir ļoti aktīvi – jau atgriežas ar konkrētām idejām, jau viss ir izdomāts un viss notiek.

Jā, reemigranti man vienmēr saka, kad es tiekos ar uzņēmējiem… Es saku: “Kā tev ienāca prātā tāda ideja?” Viņš saka: “Es stāvēju uz tās lentas (iesmejas), visu dienu, kaut ko darot tajā konveijerā un zināju, kad es atbraukšu mājās, es noteikti uzsākšu savu darbību”. Idejas ir ļoti dažādas. Tiešām reemigranti ienes jaunas vēsmas. Idejas ir radošas, aizņemtas no ārzemēm. Man ļoti patika LIAA “PINK” programma, kad mūsējie, tie, kas vēl nav atgriezušies, bet jau ar vienu domu ar vienu kāju, varēja piedalīties biznesa inkubatorā un izlolot kaut kādas idejas. Piemēram, Vācijā, Ivaram Krāslavā būs “Cindra” – cidoniju dzēriens. Elīna Zelče taisa tetovējumus. Tas ir pierobežā, bet viņa saka: “Nē, es gribu mājās. Visi pie manis brauks, jo esmu labs speciālists, kaut vai 200 kilometrus”. Nav jau tālu. Ja tā globāli paskatās, kas ir 200 kilometru? Tas nav daudz. Par tām idejām, protams, reemigranti vienmēr meklē atbalstu. Viņi ir malači. Viņi uzreiz iet uz pašvaldību, pie vadītāja. Viņi nebaidās un jautā, kādas ir iespējas, piemēram, nomāt telpas, vai ko var piedāvāt pašvaldība, kādi ir granti. Šogad mums arī bija norvēģu grands, kur varēja piedalīties ikviens, protams, arī reemigranti. Daudzi to izmantoja. Cits ir, ja grib laukos kaut ko, tad, protams, visi ir LADA projekti. Protams, vienmēr aizķeršanās akmens, ne tikai reemigrantiem, bet arī citiem ir, kurš uzrakstīs to projektu? Ne visi prot. Tur taču vajag labu saturisko daļu, jo jebkurš jau varētu tur vienkārši samest idejas, bet vēl vajag arī budžetu un tāmes, un visu pārējo. Tāpēc varbūt vajadzētu arī tādu programmu uzņēmējdarbības atbalstam, ka ne tikai iedod finansējumu, bet sniegs nelielas apmācības, pat to, kā aizpildīt to veidlapu. Jā, protams, ka online (tiešsaistē) dažreiz būs vebinārs, kā aizpildīt, bet tas ir teorētiski. Varētu to arī nedaudz praktiski palīdzēt. Kad šogad braucu arī ar ģimeni kaut kur atpūsties, tad tu iebrauc kaut kādā pilsētiņā un skaties, “glempings” stāv, vai uz tās ēkas uzzīmēts lapsas kūmiņš, vai milzīgs vilks. Tad tu tā skaties un domā – tas ir reemigrants (smejas). Un tiešām, jā, tas ir reemigrants atgriezies un visur kaut kur brauc un mācās. Augšdaugavas novadā mums arī ir “Šefa uzkodas”. viņš arī visi…

Jā, viņš arī pie mums bija.

Jā, visi tādi aktīvi. Man tiešām ļoti patīk sadarboties. Viņi arī nebaidās, ja aicinām uz raidījumiem radio, vai televīzijā, vai piedalīties video stāstos. Viņi saka: “Jā, protams”.

Ir arī neizdošanās stāsti. Vai zini arī par tādiem? Kas ir tie lielākie klupšanas akmeņi?

Jā, protams, man arī ir tādi klienti, bet pārsvarā… Man liekas, cilvēks nebija gatavs tādam finansiālam kritumam. Ja tu uzreiz neatrodi darbu… Cik tev tie iekrājumi ir? Tie nav lielie. Mēnesis, divi, trīs, tu esi eiforijā – vasara, šašliks, ezers, visi draugi. Jā, viss, nauda beidzas. Tad, ja tu neesi gatavs uzreiz iestāties darba attiecībās, lai uzkrājumi nebeigtos, tad sākas tas… vai arī neveiksmīga darba pieredze, vai nesakrīt gaidītais ar īsto situāciju. Citi man tā arī pasaka: “Es braukšu vēl piepelnīties”. Daudzi, kas dzīvo Skandināvijā, man saka: “Es dzīvoju Latvijā, es tikai strādāju Skandināvijā”. Daudziem ir tā – divas nedēļas Norvēģijā, divas Latvijā, vai divas Somijā, vai divas Latvijā vai mēnesis. Viņi par savu dzīvesvietu uzskata Latviju. Viņi saka: “Man tur tikai darbs ir”. Tāpat man teica arī Beļģijā, kad tur biju komandējumā. Tur latvieši teica: “Bet es dzīvoju Latvijā, es tikai strādāju Beļģijā”. Tāpēc es nezinu, kā tur var būt – vai viņi ir emigrējuši atpakaļ, vai viņi vienkārši uztver, ka viņi tur strādā. Ja tas būtu attālinātais darbs, viņi dzīvotu Latvijā, strādātu tur. Manuprāt, tas ir tikai normāli. Varbūt grūtāk vai smagāk ir, ja ir mazi bērni un viņus rausta no vienas valsts uz otru, un draugi, un vispār tā vide. Bet, ja tas ir cilvēks, kurš ir brīvs, jauns… Visi ceļo, visi ir mobili, bet es domāju, ka nākamajā gadā būs kaut kādi atbalsta veidi pašvaldībām.

Vai tiek domāts arī par šo psiholoģisko atbalstu?

Psiholoģiskais atbalsts, latviešu valodas apguves atbalsts nometnes bērniem. Par daudz ko tiek domāts, un es ļoti ceru, ka nākošgad kaut kas jau tiks īstenots. Es domāju, ka nākošgad mēs varēsim satikties un jau stāstīt kaut ko vairāk. Psiholoģiskais, protams, arī integrēšanās pasākumi šīm ģimenēm, bet šīs ģimenes veido arī “Facebook” grupas. Viņi grib padalīties – Kā jums gāja? Ar ko jūs saskārāties? Man arī dažas mammas, uzreiz saka: “Jūs varat iedot citas mammas kontaktus, piemēram par to kā skolā gāja”. Protams, integrēšanās skolā ir grūtāka pusaudžiem, jo viņiem draugi ir palikuši ārvalstīs. Iedomājieties, ja mūs tagad arī izrautu ar saknēm ārā, aizvestu un pateiktu: “Tagad tu mācīsies šajā skolā” un tev viss ir palicis tur. Mazajiem bērnudārzā un pagalmā viss ir forši.

Astrīda, jau minējāt par to, kādi ir plāni uz nākamo gadu, jau par šo braukšanu un organizēšanu, arī šīs sapulces. Kas šajā sapulcē piedalīsies? Tie ir cilvēki, kuri jūs teicāt, ka būs Latgalē.

Jā, sanāk, tā būs Lielbritānijas organizāciju vadītāju tikšanās izbraukuma sēde. Katru gadu sanāk, mēs braucam, piemēram, gada nogalē uz Lielbritāniju, ne katru gadu, bet viņi ir tie organizāciju vadītāji, kas sabrauc kopā, katrs pastāsta – kas ir padarīts, kādi projektiņi ir īstenoti, kādi nākotnes plāni. Tad mēs arī, delegācija no Latvijas, cenšamies aizbraukt, lai pastāstītu par atgriešanās iespējām vai vispār pateiktos par to, ko jūs darāt, lai nezaudētu to latvisko saikni. Kādreiz tika rīkotas pat reģionu dienas, Latgales diena vai kas tāds. Tas arī būtu forši, piemēram, braukt, rīkot nelielas reģionu dienas no Latgales. Piemēram, bērniem kaut ko latgaliski palasīt, vai tur atrast kādu cienastiņu no Latgales, lai uzturētu to saikni. Domāju, ka nākošgad noteikti mēs uzaicināsim arī dažādus Latvijas pārstāvjus un sagaidīsim mūsu tautiešu organizāciju vadītājus Latgalē. Es domāju, ka tas būs divu dienu pasākums, lai mēs varam parādīt reemigrantu uzņēmumus un izdomāt kaut kādas kopīgas aktivitātes. Piemēram, daži mani kolēģi ir braukuši uz konsulārajiem izbraukumiem Lielbritānijā. Vienmēr, kad vēstniecība aicina, jūs varat braukt un stāstīt tiem tautiešiem par tādu iespēju atgriezties. Lai atgrieztos, ir jābūt arī “burkānam”. Lai es varu teikt: “Klau, atgriezies. Re, kur ir grants uzņēmējdarbībā. Re, kur bērniem vietas bērnudārzā un skolā”. Tāpēc, man liekas, mums ir vēl vairāk jāstrādā pie tā, lai mums vairāk būtu to “burkānu” (iesmejas).

Nākamgad Dziesmu un deju svētkiem paliek 150 gadi. Protams, ka tur dodas arī diasporas, amatiermākslas kolektīvi, un tas ir ļoti īpašs notikums. Atceros pēc simtgades, pēc pirms pieciem gadiem notikušajiem Dziesmu un deju svētkiem, bija liels atkal atgriešanās vilnis, jo cilvēki ar lielu nostalģiju, ar vēlmi atgriezties dzimtenē, tiešām šo lēmumu īstenoja. Vai sagaidāt, ka nākamgad arī kaut kas tāds varētu notikt?

Es atceros to gadu. Es tikko sāku strādāt. Es arī piedalījos Mežaparkā, stāvēju teltī. Man bija vainags, brunči, un nāca klāt tik daudzi. Es stāstīju par iespējām, teicu: “Sazinieties, lūk, kolēģi Kurzemē, Vidzemē, Zemgalē un Rīgā”. Es domāju, ka tas ir lielisks, uz-jūtu-spiešanu brīdis. Arī nākamgad par to ir jāpadomā. Es uzskatu, ka noteikti jāpiedalās arī koordinatoriem. Mums ir jābūt teltī. Mums ir jāstāsta, jārunā, jāsatiekas, jādibina kaut kādi kontakti, ar tiem, kas dzīvo ārvalstīs. Es domāju, ka noteikti būs pieplūdums, jo viņi jau gaida šos Dziesmu svētkus. Es domāju, ka arī mūsu izbraukumu sēde būs Dziesmu svētku ietvaros (smejas).

Ļoti pareizi.

Visi plāno, visi gatavojas. Ja godīgi, es arī gaidu Dziesmu svētkus.

Es arī (abas smejas). Brīnišķīgi, Astrīda! Liels paldies par viesošanos. Es ļoti ceru, un esmu pārliecināta, ka nākamgad, atkal gada nogalē, savelkot 2023. gadā padarītos darbus, mēs tiksimies. Paldies par enerģiju un to, ko tu dari. Esmu dzirdējusi tikai vislabākās atsauksmes. Tas vien, ka piecus gadus šo darbu vari darīt un joprojām ar tādu degsmi – cepuri nost.

Paldies, par uzaicinājumu un noteikti nākšu un stāstīšu. Ja kādam ir vēlme, vai kādam ir radinieks ārzemēs, tad var man vai nu uzrakstīt, uzzvanīt un vienkārši kaut ko pajautāt. Aiz rokas un ar spēku es nevienu nevilkšu, bet ar kaut kādiem nelieliem rīkiem tomēr palīdzēt varēšu.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raidījumu “Tikko atgriezušies” saturu atbild Radio SWH.

www.latviesi.com