LSM: Piepildīt ar saturu. Spriež par vēsturisko nosaukumu atguvušā Latgales parka attīstību

Pēc tam, kad Maskavas dārzs Rīgā tika pārsaukts par Latgales parku, tādējādi atgūstot savu vēsturisko nosaukumu, notiek diskusijas, kā parku attīstīt, piepildīt ar saturu un radīt saikni ar latgalisko. Šobrīd tas īsti nav cilvēku galamērķis, bet gan vieta, kuru šķērso. Vienlaikus, domājot par pārmaiņām, svarīgi iesaistīt apkaimes iedzīvotājus, lai noskaidrotu viņu viedokli un vēlmes, atzina diskusijā iesaistītie.

Lai mainot nosaukumu, parks iegūtu arī jaunas pārmaiņas, tika diskutēts, kā teritoriju padarīt pievilcīgāku un kā saturu saistīt ar Latgales vārdus un latgalisko. Kā Latvijas Radio uzsvēra biedrības “LgSC” pārstāve Edīta Husare: pašiem savs Latgales parks Rīgā – tā ir iespēja iepazīstināt vairāk ar Latgales kultūru.

“Iepazīstināt rīdziniekus vairāk ar Latgales kultūru un latgaliešus mudināt, rosināt pašiem vairāk stāstīt par Latgales kultūru, un šis parks ir viens līdzeklis, ar ko var pilsētvidē kaut ko fiziski redzamu, sajūtamu izdarīt,” viņa vērtēja radušos iespēju.

Lai saprastu, kā Latgales parks var padarīt Rīgas pilsētvidi pievilcīgāku, notika diskusija. Tā sākās ar parka iepazīšanu – ekskursiju vadīja pilsētvides un tūrisma pētnieks un kritiķis, Latvijas Televīzijas raidījuma “Ielas garumā” vadītājs Mārtiņš Eņģelis. “Man ir prieks atgriezties Latgales parkā, jo Latgales parks šeit atrodas kopš 1937. gada,” viņš sacīja.

Eņģelis sacīja: “Parks 1965. gadā piedzīvoja lielu arhitektonisku pavērsienu, kad parks vairs nav tikai plika vieta, bet dzimst Rīgas Sporta manēža, un viens no tās arhitektiem ir arī arhitekts Dzintaru koncertzālei, 30. gadu ēkai, tā kā diezgan augstas klases arhitekti strādājuši pie šīs ēkas.”

Kas tad ir nepieciešams, lai Latgales parkam būtu ne vien Latgales nosaukums, bet arī Latgales sajūta?

“Lai iedzīvinātu un tiešām tas būtu arī Latgales parks ar saturu, ir ļoti, ļoti daudz darba,” atzina biedrības “LgSC” pārstāve Husare, uzsverot, ka ir jādomā par parka infrastruktūru, jo šobrīd parks nav kā galamērķis, kuru apmeklē, lai atpūstos, bet vieta, kurai dodas cauri.

Nav objektu, kā dēļ piestāt parkā. (..) Ļoti daudz darba būtu jāiegulda arī pie tā, lai vispār labiekārtotu parku, un tad jau kaut kādas nākamās lietas, nākamais mērķis būtu, ko mēs sapratām – ka ļoti svarīgi runāt arī ar tiem vietējiem apkaimes iedzīvotājiem, kā viņi redz, kā viņi jūt, vai vispār tas ir vajadzīgs, vai viņiem tas būtu interesanti,” pauda Husare.

Diskusijā izskanēja, ka parkā varētu tikt rīkoti arī mazāka vai lielāka mēroga pasākumi, kur varētu iegādāties arī latgaliešu ēdienus. Parkā varētu tikt izmantoti arī latgaliešu rakstu valoda, piemēram, pie kokiem uzrakstot to nosaukumus latgaliski. Tāpat ideju procesā cer vairāk iesaistīt arī Rīgā dzīvojošos latgaliešus un vietējos iedzīvotājus, kuri ikdienā izmanto parka teritoriju.

“Tas, ko arī ieteica eksperti, – noteikti sākt parku iedzīvināt jau tādā apziņā, lietot to mirkļbirku, izveidot lokāciju, pašiem stāstīt, varbūt arī pat šovasar sarīkot kādu pasākumu, mēģinot parku iedzīvināt arī cilvēku apziņā,” sacīja Husare.

Labs piemērs, kurā virzīties, esot netālu esošais Erevānas dārzs, kurš ir veidots sadarbībā ar Armēniju, skaidroja Husare.

Saistībā ar Krievijas iebrukumu Ukrainā daudzās pašvaldībās tiek lemts par padomju laika un ar Krieviju saistītu ielu un vides objektu nosaukumu maiņu.

Informācijas avots: Lāsma Zute-Vītola (Latvijas Radio studija Latgalē), foto: Amanda Anusāne