Kā pandēmija ietekmējusi migrāciju? “Tikko atgriezušies” viesojas pētniece Inese Šūpule

Radio SWH raidījums “Tikko atgriezušies” šoreiz tiekas ar Latvijas Universitātes Diasporas un migrācijas pētījumu centra pētnieci Inese Šūpuli, kura daudzu gadu garumā iedziļinājusies migrācijas procesos. Aizvadītajos gados Inese pētījusi tieši pandēmijas ietekmi uz migrāciju un arī to, kādi iemesli veicina cilvēku atgriešanos Latvijā. Viņas īpašā interešu lokā ir motivācija to darīt tieši augsti kvalificētam darbaspēkam.

Jūs esat pētījusi to, kā pandēmija un attālinātais darbs ir ietekmējusi remigrācijas procesus. Kādi ir galvenie secinājumi?

Saistībā ar attālināto darbu noteikti var teikt, ka tas ir nostiprinājies un paliks uz ilgāku laiku. Attālinātais darbs bija arī pirms pandēmijas, bet tas ir attīstījies tieši remigrantu vidū. Mums ir bijuši daudzi pētījumi, kur intervijas parāda, ka remigranti, piemēram, strādā IT uzņēmumā Norvēģijā, bet dzīvot Latvijā. Daudzos gadījumos, kad darba devējs šaubījās, nesaprata, nenovērtēja šādu iespēju. Pandēmijas iespaidā daudzi darba devēji atvērās šādai iespējai. Pētījumi parāda – atslēga ir darba devēju atvērtībā. Protams, vienmēr tas būs atkarīgs arī no darba specifikas. Tas ir brīnišķīgi IT jomā un arī virknē dažādu pakalpojumu, bet ir pakalpojumi, kuriem jābūt klātienē.

Ir arī tādi, kas dara otrādi – dzīvo, piemēram, Grieķijā, bet strādā Latvijai.

Vai var teikt, ka šī fiziskā remigrācija uz Latviju arī ir notikusi lielākā skaitā?

Oficiālā statistika īsti neparāda, ka tas būtu noticis ļoti lielā apjomā. Drīzāk otrādi, bijusi mazāka mobilitāte – mazāk ir aizbraucēju un mazāk arī ir to, kas atgriezušies. Vienlaikus, oficiālā statistika raksturo to situāciju, kur cilvēki jau ir bijuši deklarējušies citā valstī, ar valsti ir sakārtojuši attiecības. Latvijas gadījumā pārsvarā cilvēku kustība ir Eiropas Savienības ietvaros. Tas bieži vien netiek reģistrēts. To var noteikt tikai netieši, bet mums kā pētniekiem to oficiāli konstatēt ir sarežģīti.

Apkārt ir daudzi cilvēku, kuri īpaši šajā pandēmijas laikā, kad ir bijuši stingrāki ierobežojumi, ir atgriezušies uz kādu laiku Latvijā. Ir bijusi mikromigrācija, lai izmantotu vakcinācijas iespējas, kas bija Latvijā. Bet par statistikas datiem te ir grūti runāt.

Vai var noteikt vidējo profilu cilvēkam, kas izmanto šo attālināto darbu un, iespējams, ir atgriezies Latvijā?

Nepārsteigšu sakot, ka tas ir, kas saistīts ar IT jomu. Protams, tie ir ļoti plaši pakalpojumi. Te nav runa tikai par programmētājiem. Tas lēnām attīstās arī uz tādām jomām, kas mūs varbūt pārsteigs par iespējām veikt kaut ko attālināti, piemēram, medicīna. Tur es nebūšu eksperte, lai komentētu, bet arī tā attīstās. Tas, kas ir saistīts ar tādu augsti kvalificētu, zinātnisku darbu, bieži vien arī var būt šādā veidā īstenots. Nav svarīgi, kur fiziski atrodas tas cilvēks, kas nodarbojas ar šo pētījumu, ja vien viņam ir nepieciešamie instrumenti, kas viņam vajadzīgi. Protams, zinātnē ir noteiktas iekārtas, kas ir vajadzīgas, bet, ja tādas ir, tad to var darīt dažādās vietās. Tas patiešām aizvien attīstās un aizvien vairāk notiek, pat neskatoties uz pandēmiju.

Kā ir ar Latvijas darba devējiem? Cik aktīvi viņi meklē savus iespējamos darbiniekus ārpus valsts robežām? Kādā veidā viņus uzrunā?

Es domāju, ka mums ir ļoti daudz, kur augt. Darba devējiem vajadzētu saskatīt un domāt par šo attālinātā darba potenciālu. Savā pētnieces pieredzē, veicot intervijas, runājot un diskutējot par šiem jautājumiem, es esmu saskārusies, ka atvērtāki un mērķtiecīgi šādai idejas izmanošai ir tie, kas paši ir atgriezušies. Ir pat tādi uzņēmumi, kur lielākā daļa darba kolektīva ir cilvēki, kas atgriezušies Latvijā vai kas ir gatavi elastīgi strādāt.

Būtiski ir tas, ka pēdējo 20 gadu laikā, Latvijā ir salīdzinoši lielākas kustības iespējas, pārvietošanās brīvība, ir ļoti daudz starpnacionālu ģimeņu. Tad veidojas modeļi, ka pusgadu dzīvo vienā valstī un otru pusgadu citā valstī. Respektīvi, tie laika termiņi mēdz būt dažādi, pielāgoti katra konkrētā partnera specifikai, darbam, interesēm un tā tālāk. Šie modeļi ir ļoti, ļoti daudzveidīgi. Tas patiešām nav kaut kāds viens statisks modelis. Ja darba devējs, vai darba specifika ir tāda, kas ir ar projektiem, kas ļauj šāda tipa mobilo sadarbību, tad, protams, tas ir daudz vienkāršāk tiem, kas ir mūsu mobilie cilvēki visā pasaulē.

Mēs zinām arī dažādus, interesantus projektus un mēģinājums piesaistīt cilvēkus, ko ir īstenojušas, gan valsts, gan pašvaldības iestādes. Domāju, ka to arī varētu darīt vairāk. Piemēram, Cēsis ir slavenas ar to. Balvos arī ir šādi veiksmīgi gadījumi, kad ir piesaistīti cilvēki, kas aizbraukuši un atgriezušies. Visā Latvijā ir brīnišķīgi piemēri. Vienlaikus jāsaka, ka ne vienmēr tas izdodas. Ir arī gadījumi, kad šī sadarbība neizdodas. Ne vienmēr apmierina atalgojums. Vieglāk, šajā ziņā ir IT jomā, kur arī Latvijā algas ir salīdzinoši konkurētspējīgas. Pieprasījums pēc saviem speciālistiem ir liels un iespējas ir citās jomās. Labi stāsti par veselības aprūpi šajā ziņā īsti nebūs. Būšu godīga, tur patiešām ir bijuši gadījumi, kad cilvēki atgriežas, mēģina, atkal aizbrauc. Tas nav tikai viens slavenais profesors Gruntmanis, kas atbrauca un pēc tam atkal bija spiests aizbraukt, jo neatradās vieta šeit. Tādi stāsti patiešām daudz vairāk ir par ārstiem, kas pastrādājuši Norvēģijā, Vācijā, Lielbritānijā un ir grūti atgriezties Latvijā, jo šeit ir pilnīgi cita vide, kurā jāstrādā. Ir atšķirīgas naudas. Ir grūti atgriezties.

Kādas problēmas parādās, runājot ar cilvēkiem? Kāpēc viņiem ir grūti uzsākt šeit darbu, piemēram, citās sfērās, ne tikai IT?

Ar dokumentiem problēma noteikti ir salīdzinoši mazāka, jo kopumā Eiropas Savienībā ir vienotā izglītības dokumentu atzīšanas pieeja, kura samērā labi strādā, un tā nav lielākā problēma. Problēma ir tās dažādās vides un vēsturiskie modeļi, kas ir veidojušies – darba devēji, darba ņēmēji – jo patiešām dažādās jomās tie atšķiras. Nav tā, ka varētu teikt, ka Latvijā ir viens darba ņēmēju, darba devēju attiecību modelis un citu nav. Modeļi ir ļoti dažādi, bet tie sadalās pa tādām tipiskajām jomām. Ir jomas, kurās tie, kas ir aizbraukuši pastrādāt citur, sūdzas. Viņi norāda uz to, ka šeit nav cieņpilnas attieksmes. Tas ir tas, kā pietrūkst – cieņas pilnas attieksmes pret darba devēju, darba ņēmēju un ne tikai, plašāk runājot, arī pasūtītāja – klienta komunikācijas līmenī. Viņi pieraduši strādāt ar tādu laipnāku sadarbošanos, tolerantāku savstarpējo attieksmi.

Kas vēl ir tādi kavējošie faktori? Es gribētu uzsvērt to, ka ir noteiktas jomas, kur profesionāli tās iespējas, kas ir ārzemēs, noteikti ir interesantākas un aizraujošākas. Tas patiešām ir jāuzsver. Piemēram, medicīnā, ja ir interese specializēties kādā ļoti šaurā jomā, Vācijā ir daudz labākas iespējas specializēties kaut kādos sirds ķirurģijas aspektos nekā Latvijā. Tas arī ir jāņem vērā, ka mēs esam maza valsts un šī specializācija nekad nebūs tāda, kā tas ir tādās lielās valstīs kā Vācija vai Lielbritānija.

Ir arī pozitīvais šajā ziņā, ņemot vērā, ka Latvijā daudzas jomas nav tik attīstītas, kā tajās valstīs, ko es pētīju – Lielbritānijā, Vācijā, Zviedrijā un Norvēģijā. Atbraucot šeit, ir iespēja veidot kādu jaunu virzienu, kaut ko attīstīt, uzsākt, kas ārzemēs jau ir, bet šeit vēl nav – būt tādam jaunatklājējam savā jomā. Zinu daudzus zinātniekus, kas ir aizbraukuši, mācījušies ārzemēs, atgriezušies šeit un turpina to virzienu, ko viņi ir uzsākuši ārvalstu universitātēs, bet šeit viņi var būt tā kā pamatlicēji šim virzienam, attīstīt to. Tiesa gan, šīs ceļš ir klāts ērkšķiem, bet, ja ir motivācija un vēlme, tad to var darīt.

Kādi cilvēki atgriežas Latvijā, un kāda ir viņu motivācija?

Pirmkārt un galvenokārt, es gribu uzsvērt to, ka atgriežas tie, kas tomēr nevar bez Latvijas, saviem tuvajiem, mīļajiem Latvijā. Mēs zinām, ka ir tādi, kuriem ir ļoti svarīga tā vieta, kur viņš ir piedzimis, latviešu valoda latviskā vidē, bet ir tādi, kuri ir pēc dabas kosmopolīti, kuriem ir labi visur, kur viņam ir interesanti. Protams, īpaši jauni cilvēki vairāk brauc iepazīt pasauli, mācīties, uzzināt, pārbaudīt sevi, sastapties ar dažādiem izaicinājumiem. Tas ir interesanti aizbraukt, bet viņi neatgriežas ekonomisku iemeslu dēļ. Tas tiešām nav faktors. Tas ir dažādu nelielu faktoru summas dēļ. Tā ir ne tikai latviešu, bet tā ir arī cittautiešu, krievvalodīgo vidū, ka atgriežas tāpēc, ka šeit jūtas kā mājās. Šeit ir tuvi radi vai ir mīļotais cilvēks, kurš grib dzīvot Latvijā, vai arī ir gaidāms ģimenes pieaugums un ir nolemts par labu Latvijai. Tātad šie piederības, gan izcelšanās, gan sociālie faktori ir noteicošie.

Vienlaikus, lai pieņemtu šo lēmumu un atgrieztos, tomēr ir jābūt grūdiena punktam. Tas var būt, piemēram, piedāvājums iesaistīties jaunā projektā, piedāvā kaut kādas iespējas Latvijā. Pētījumos redzam, ka būtiska loma ir tam, ka ārzemēs nav nodzīvots ilgāk kā piecus vai desmit gadus. Kad cilvēks nodzīvo tur ilgāku laika periodu, šīs saites ar Latviju tomēr samazinās.

Man ļoti interesanti liekas tas, ka vīrieši atgriežas vairāk, nekā sievietes. Neliels skaidrojošs aspekts te ir tas, ka ļoti daudzas sievietes atrod partnerus mītnes valstīs. Vīriešiem tas ir raksturīgs daudz retāk. Biežāk vīrieši atgriežas un veido attiecības šeit, un tā piederības sajūta ir svarīgāka. Te atkal es gribētu uzsvērt, ka tas nenozīmē, ka tās saites ar Latviju ir zudušas. Noteikti nē. Savā pētījumā es patiešām skatījos, ka saites ar Latviju nenozīmē tikai fizisku atgriešanos, bet saites ar Latviju ir arī šī sadarbības veidošana, dažādu veidu projektos ar Latviju.

Ļoti interesanti ir tas, ka tiem, kas aizbrauc, sevišķi augsti kvalificētiem speciālistiem, pirmos piecus gadus bieži nav laika veidot ciešākas profesionālās vai kultūras saites ar Latviju. Tas ir laiks, kad cilvēki intensīvi integrējas jaunajā vidē, meklē darbu, veido karjeru. Attīstot karjeru, nostabilizējoties, pēc trīs vai pieciem gadiem, tiem, kam ir svarīga saite ar Latviju, dažādos veidos mēģina veidot. Ir brīnišķīgi piemēri, kur ietekmīgos uzņēmumos Lielbritānijā strādājoši augsta līmeņa speciālisti brauc uz Latviju pakonsultēt. Šādā veidā īsteno sadarbību. Veidojas uzņēmēju sadarbības grupas. Lielbritānijā, Londonā ļoti aktīvi darbojas “LĀZA”, kas ir Latvijas Ārstu un zobārstu asociācija. Modeļi patiešām ir interesanti.

Mūsu emigrantu vidū ir redzama vēlme sadarboties un dot savas zināšanas Latvijai, Latvijas speciālistiem. Vienlaikus, ne vienmēr ir gatavība ņemt pretī. Mums, Latvijas sabiedrībai kopumā un arī katram atsevišķi, ir jāsaredz iespējas vairāk ņemt pretī to, ko vēlas dot Latvijas izcelsmes cilvēki, kas ir aizbraukuši un grib veidot kontaktus. Vajag viņus atbalstīt un dažādos veidos iesaistīt. Tas arī notiek, tas patiešām notiek.

No valsts puses ir atbalsts šāda veida lietām. Augsti kvalificētie remigranti tiek iesaistīti dažādos projektos, dažāda līmeņa zinātnē, uzņēmējdarbības veicināšanā.

Jūs esat pētījusi tieši valsts remigrācijas programmas. Cik daudz remigranti zina par tām un cik tās ir iedarbīgas un nesušas augļus?

Tas ir ļoti labs jautājums. Izpētot šīs programmas, ir tāds interesants secinājums. Ja skatās uz veiksmes stāstiem, kur patiešām remigrācijas programmas ir veiksmīgi strādājušas, tad visnotaļ var pieminēt Ķīnu vai Indiju. Tur tiešām ir liels skaits studentu, kas ir aizsūtīti uz labākajām Eiropas un Amerikas augstskolām, kas ir ieguvuši izglītību, bieži vien arī valsts ir līdzfinansējusi šo izglītības ieguvi. Ķīnā, Taivānā, Indijā ir lieli remigrācijas veicināšanas centri konkrētās jomās. Piemēram, IT tehnoloģijas ir zinātnes parki, kas veidoti tikai uz to, lai piesaistītu tos, kas ieguvuši izglītību, profesionālo pieredzi Amerikā, Silīcija ielejā, lai viņi brauc atpakaļ. Viņiem ir milzīgas bonusu programmas un liels atbalsts.

Es papētīju šīs programmas, to izvērtējumu un papētīju arī analīzes. Jāsaka, kā Latvijai tas nav piemēroti. Tas ir piemēroti Ķīnai vai Indijai ar viņu milzīgo iedzīvotāju skaitu, līdz ar to arī ļoti lielo skaitu speciālistu konkrētajās jomās. Tas īsti nav mums adaptējams, jo mums skaitliski nav tik daudz vienas jomas speciālistu, kurus būtu jēgpilni šādos tehnoloģiju parkos iesaistīt. Paskatoties vēl citas programmas, piemēram, es papētīju Polijas vai mūsu kaimiņu igauņu programmas. Viņiem arī bija šādas programmas, “Talantus atpakaļ” vai “Saucam talantus mājās”, visādi šādi nosaukumi par augsti kvalificēto atgriešanās veicināšanu. Jāatzīst, ka visas programmas ir dažus gadus darbojušās un pēc tam slēgtas. Arī Latvijā mums bija programma, lai veicinātu mūsu augsti izglītoto, jauno cilvēku atgriešanos strādāt valsts pārvaldē. Arī šī programma dažus gadus pastrādāja, pēc tam tika aizvērta.

Kur ir tā galvenā problēma? Šīs programmas reāli ir mazskaitlīgas. Tie cilvēki, kas piedalās tajās, ir ļoti priecīgi un atbalstoši un ir patiešām apmierināti. Sabiedrības attieksme kopumā nav tik viennozīmīga. Lielākoties tieši negatīvās vietējās sabiedrības attieksmes dēļ tādas programmas tiek slēgtas. Kas ir tas arguments? “Vai mums tiešām ir jāizbrauc, lai mums piedāvātu bonusus, lai, piemēram, strādātu valsts pārvaldē?” Līdz ar to tādas uz augsti kvalificētiem cilvēkiem vērstas remigrācijas programmas mazās valstīs, vai Eiropas līmeņa valstīs īsti labi nestrādā. Tas nenozīmē, ka nekas nav jādara. Piemēram, remigrācijas koordinatoru programma Latvijā ir salīdzinoši ļoti veiksmīga un pozitīvi vērtējama. Tas ir tas, kas palīdz cilvēkiem atgriezties. Tā ir vieta, kur vērsties ar saviem jautājumiem, bet tā nav vērsta tieši uz augsti kvalificētiem cilvēkiem. Tā ir vērsta uz visiem, kuriem vajag palīdzēt risināt kādus birokrātiskos šķēršļus, problēmas, meklēt labākas iespējas. Ir cilvēks, kas konsultē šajā jautājumā, un tas patiešām ir pozitīvi vērtējams.

Privāti esat runājusi ar daudziem, kas atgriežas. Kas ir tie faktori, kas vilina atpakaļ uz mājām? Jūs pieminējāt tās ciešās saiknes, radus. Kas, neskaitot algu, ir tas, kas var atvilināt darba ņēmējus uz šejieni?

Tas tomēr būs ļoti atkarīgs no katras jomas, kurās cilvēki strādā. Ja mēs skatāmies par tām iespējām, man ir jārunā arī par ēnas pusēm, par to, kas ir grūti un sarežģīti. Tad es tiešām gribētu uzsvērt, ka tiem latviešiem, vai Latvijas valstspiederīgajiem, kas ir ar ļoti zemu izglītību, teiksim, deviņām klasēm, kas dodas uz ārzemēm strādāt mazkvalificētu darbu, šobrīd noteikti tā situācija ir daudz labvēlīgāka ārzemēs. Atgriežoties šeit, mēs redzam, ka darba iespējas, tiem, kam ir zema izglītība, ir mazas. Bieži vien izglītība ir saistīta arī ar sociālajām prasmēm – atrast iespējas un veidot iespējas. Vienlaikus tas, ko es gribētu tā izcelt, kā īpašu tendenci Latvijas remigrantu vidū, noteikti, daudz lielāks skaits ir to, kas paši izvēlas veidot savus uzņēmumus. Tātad tas nav tikai darba devēja-darba ņēmēja jautājums, kuru mēs jau apspriedām, bet tas ir arī pašu iniciatīvas jautājums. Ir ļoti daudz to, kas ārzemēs ir bijuši darba ņēmēji, bet Latvijā saredz iespēju atvērt uzņēmumus, sākot no vienkāršākajiem, tai skaitā mazajiem mājsaimniecības uzņēmumiem, vai kafejnīcām un tamlīdzīgi, līdz dažādiem konsultāciju pakalpojumiem, vai pat “start-up” mazajiem uzņēmumiem, jo pieredze ārzemēs viņus ir iedrošinājuši uz to. Tas iespēju robežās būtu jāveicina, īpaši, pašvaldību vai Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras līmenī.

Protams, vienmēr ir arī otra alternatīva, ka nopelnīto naudu ieguldīs superklases automašīnā, vai, kas varbūt ir mazliet labāk, savas mājas uzbūvēšanā. Man liekas, ka brīnišķīgākais ir tas – ja šis kapitāls, gan iegūtais finanšu kapitāls, gan zināšanas, kas iegūtas ārvalstīs – tiek izmantotas, lai veidotu savu uzņēmumu visdažādākajās jomās.

Jūs minējāt par to, ka šīs atbalsta programmas un remigrantu atpakaļ aicināšanas programmas ne vienmēr ir veiksmīgas. Pētot dažādo pieredzi, kas jums, šķiet, kā jēgpilnākais valsts atbalsts un ieguldījums kā saglabāt gan saikni diasporā, gan atbalstīt latviešu valodas mācīšanu vai kā citādi. Kas ir tas, kur jūs redzat, kur Latvijai, kā mazai valstij, ir vērts ieguldīt?

Iniciatīvas, ko valsts šobrīd jau atbalsta, ir tās, kas ir izturējušas laika pārbaudi. Būtiski ir tas, ka atbalsta iespējas, ja vien mēs kā valsts to varam atļauties, būtu jāstiprina. Tiešām ļoti būtiskas lietas ir saiknes saglabāšana, nodrošinot latviešu valodas mācīšanos jaunākajai paaudzei. Noteikti to vēl var stiprināt. Tur ir valsts finansējums dažādu metodisko materiālu izstrādē, lai šiem skolotājiem, kas strādā, būtu vieglāk. Telpu ziņā ir materiālais atbalsts, bet, manuprāt, nepietiekams atbalsts ir tieši pedagogiem, jo šobrīd lielākoties viņi strādā uz brīvprātības principiem. Tas tomēr noteikti būtu stiprināms. Tāpat es ļoti pozitīvi vērtēju visus projektus, kas atbalsta jebkāda veida diasporas tīklošanos gan kultūras jomā, gan profesionāli, gan svinot valsts svētkus. Visas tās ir brīnišķīgas un atbalstāmas iespējas. Jāskatās, ko var darīt vairāk.

Tāpat cerams, ka arī COVID-19 būs mūs traumējis jau mazāk. Mūsu dzīvē būs iespējas atjaunot šo dažādo nometņu atbalstu, kas pastāv. Piemēram, Izraēlas piemērā – viņiem patiešām ir programma, kas visiem ebreju izcelsmes jauniešiem piedāvā braukt uz Izraēlu savas izcelsmes zemes iepazīšanai. Tas, protams, atkarīgs no valsts finansējuma iespējām, bet viennozīmīgi tā ir brīnišķīga iniciatīva. Tas ir tas, kur ir interese.

Tās paaudzes, kas pieaug ārzemēs, ir jau diezgan skaitliskas. Viņu vidū tiešām ir interese uzzināt par to, no kurienes es esmu. Iedomājieties, tie bērni, kas no Latvijas ir aizbraukuši, teiksim, divu gadu vecumā un varbūt tikai pie vecmāmiņas vasarā atbrauc, bet varbūt arī ne. Tad tā ir tā iespēja veidot attiecības un interesi par Latviju.

Profesionālā ziņā, man liekas, ļoti labas programmas ir tās, kur ir dažāda veida mentoru aspekts. Tas vienmēr ir ļoti, ļoti individuāli un personiski. Vienlaikus es zinu, ka ir uzņēmēji vai speciālisti ārvalstīs, kas piedalās semināros un stāsta, kā, piemēram, veidot eksportu Norvēģijā vai Zviedrijā. Tās ir ļoti būtiskas un atbalstāmas lietas, lai būtu sadarbība starp latviešiem. Piemēram, celtniecībā, kas ir viena no tādām jomām – latviešu celtniekiem Norvēģijā nevajadzētu konkurēt savā starpā, bet sadarboties, jo pie Norvēģijas tirgus jau nav pamata konkurēt. Tur ir iespējas visiem. Šeit, veicinot sadarbību, ir lielākas iespējas attīstīt tieši latviešu celtniecības pakalpojumu sniegšanu Norvēģijā.

Kādu jūs prognozējat nākotni? Vai varam sagaidīt kādu reemigrācijas vilni, vai tieši pretēji? Varbūt, pēc diezgan smagā COVID-19 viļņa, šeit, Latvijā, arī saistībā ar dažādiem sertifikātu jautājumiem, drīzāk varam gaidīt izceļošanu?

Skatoties uz esošo situāciju, es nebūtu tik pesimistiska, ka būtu jārunā par izceļošanas vilni. Varbūt atsevišķi gadījumi ir. Tas, kur latvieši dodas uz ārvalstīm, tur pretī nesagaida nevakcinēts cilvēks. Varu uzreiz pateikt, ka, piemēram, vakcinācijas jautājumi nebūs kritērijs. Skandināvi vienkārši vispār nesaprot, par ko ir runa. Viņiem ir pašsaprotami, ka visiem jābūt vakcinētiem. Tiesa, Centrāleiropā ir savādāk.

Šobrīd, ja vien nav tāda līmeņa krīzes, kā mums bija 2008. un 2009. gadā, tad tuvākajos gados nesagaidu būtiskas izmaiņas tajās tendencēs, kas mums ir gan emigrācija, gan remigrācija. Tie, kas ir braukuši mācīties, pamēģināt savas karjeras iespējas, paskatīties, kā pasaulē, ar viņiem ir lielāka varbūtība, ka patiešām atgriezīsies, saredzot, ka arī Latvijā ir daudz dažādas brīnišķīgas iespējas sevi pilnveidot.

Avots: RADIO SWH, autors: Inese Vaikule. Pārpublicēts no latviesi.com