Jauns: No 18. februāra līdz 7. aprīlim “Rīgas mākslas telpā” skatāma mākslinieka un “Daugavpils Marka Rotko mākslas centra” vadītāja Māra Čačkas glezniecības un grafikas darbu izstāde “Neirotaciņas”

Līdz šim vērienīgākā autora personālizstāde ir stāsts par mūsu uztverē pastāvīgi plūstošo informācijas un tēlu upi nemitīgi pārtrauktu domu, darbību un vilinājumu pasaulē. 

19. februārī un 3. aprīlī plkst. 15.00, ikvienam interesentam būs iespēja piedalīties sarunā ar mākslinieku Māri Čačku un kuratori Ingu Šteimani. Dalību pasākumā iespējams pieteikt rakstot uz e-pastu: makslastelpa@riga.lv. Ieejas cena – izstādes biļete.

“Manos darbos ir visneiedomājamākie dvēseles stāvokļi, kuros komentēju cilvēkus un situācijas. Savā izteiksmē tā drīzāk ir dzeja, nevis proza, jo strādājot es atslēdzos no pragmatiskiem uzdevumiem un sekoju zemapziņai,” saka izstādes autors.

Darbiem uz audekla autortehnikā Lielajā zālē Čačka liek īsus nosaukumus, tādus kā “OV”, “MR”, “TC”, “JE”. Nosaukumi ļauj identificēt konkrētu mākslas darbu, taču interpretāciju neizvērš. Tie var būt iniciāļi personas vārdam, bet var ietvert šifrētu sarunu iedomātā vai reālā pasaulē. Pat tad, ja iniciāļi atklātos pilnos vārdos, vizualitāte dotu plašāku informāciju darbu lasījumam nekā nosaukums. Iniciāļi ir diskrēta dienasgrāmata, nevis publiska ziņa. Savukārt darbi uz papīra Intro zālē ir tehnikas ziņā klasiska grafika (papīrs, augstspiedums, kongrīvs, drukas krāsa uz ūdens bāzes), un tās tematisko piesaisti raksturo “pēdu” motīvs.

Kas ir “neirotaciņas” un kurp tās ved? Četrdesmit Lielajā zālē eksponētos darbus Māris Čačka veido kā portretus un veltījumus teritorijā starp glezniecību un grafiku, taču forma nav figurāla un pat ne abstrakta. Mākslinieks intuitīvi satver izkliedētu “vielu”, bet nelipina no tās cilvēku vai simbolu. Viņš paliek pie tā, kas “sabiezē” tikai tik daudz, lai uz audekla veidotos redzamais. Kāds darbs var atgādināt vecmeistaru glezniecības izsmalcinātās tumsas, kāds cits – raibu piecdesmito gadu tekstilapdruku, bet vēl cits – morfējošu deviņdesmito gadu datormākslu. Katrs Māra Čačkas emocionālais veltījums uz mirkli var asociēties ar kaut ko zināmu, taču tikpat ātri šī mirāža var pazust. Uzmanību piesaista Māra Čačkas darbos sastopamais ātrums – formas paškustība šķiet daudz straujāka nekā reālismā un abstrakcijā, straujāka par modernajā mākslā kultivētām formas dinamisma izpausmēm, bet tās raksturs ir drīzāk pirmatnēji haotisks, nevis aprēķināts, rafinēti ģenerēts.

Darbu “iekšējais” ātrums un emocionālie faktūru sabiezējumi ir radījuši izstādes nosaukumu – “Neirotaciņas”. Tas ir liriski stilizēts jēdziens no neirozinātnes vārdnīcas un tā galvenais konteksts ir mūsdienu humānie izaicinājumi – cilvēka kognitīvo spēju krīze tā dēvētā multitāskinga apstākļos. Kā formulē zinātnieks Adams Gazli (Adam Gazzaley) – mēs esam senas smadzenes augsti attīstītu tehnoloģiju pasaulē. “Konflikts pastāv starp mūsu ļoti attīstītajām spējām izvirzīt mērķus, darbojoties augstas interferences (traucējumu līmeņa) vidē, un starp mūsu rīcībspēju, lai mērķi šādā vidē īstenotu, jo mūsu rīcībspēja nav attīstījusies kopš seno senču laikiem, un tas būtiski ierobežo mūsu spēju realizēt visu iecerēto. Tieši šis konflikts izraisa mērķu sastrēgumu un rada acīm redzamu spriedzi mūsu prātos – spriedzi starp to, ko mēs vēlamies darīt, un to, ko mēs varam izdarīt.”

Māra Čačkas darbi šķiet kā acīm redzamas vizuālas metaforas šim laikmetīgajam stāvoklim, kad mērķu pārbagātība un interference izlaužas līdz realizācijai negaidītā, pārsteidzošā veidā, fragmentējot un traumējot idejas, veidojot “neiespējamu” tehnoloģisku miksli, aizmirstot vēsturiskās robežas un radot agrāk neredzētus hibrīdus. Mūsu senās smadzenes, kas mūs cilvēciskoja, pateicoties tieksmei uztvert arī “nesvarīgo”, turpina to darīt mūsdienās, taču tehnoloģiju laikmetā informācijas plūsma kļūst nesamērīga, un tā “izsvaida” prātu pa neskaitāmām neirotaciņām. Izstādi “Neirotaciņas” var iztēloties kā konfliktu starp varenu spēku, ko pārstāv mūsu mērķi (izstādes kontekstā – intuīcija, iztēle), kas saduras ar spēcīgu barjeru, ko pārstāv mūsu kognitīvās kontroles ierobežojumi (izstādes kontekstā -materiālu pretestība, mērogi). Kaut kas dziļi romantisks, pat traģisks ir šīs laikmetīgās sadursmes aprakstā. Ar Dievu, skaidrās modernisma koncepcijas, ar Dievu, postmodernisma šķietamā kontrole. Māris Čačka kā dārznieks hibridizē savus darbus stilistiski svaigā (post-post) un estētiski nepieradinātā veidolā, tie traucas pretī nezināmajam ar lielu ātrumu un romantisku degsmi. Bet šo darbu faktūrās uzplaiksnī dažādas vēsturiskā romantisma vērtības – lirisks sapņainums, heroisks pacēlums, dziļi transformēts tautiskums (piemēram, Latgales glazētās keramikas zaļie vai zāles zaļie), kā arī patiesi un dziļdomīgi plašas publikas izklaidei domāti sacerējumi.

Pats autors pieļauj, ka visi viņa darbi aktualizē grafiku. Viņš saka: “Pirms kāda laika es gribēju visus savus darbus definēt kā grafiku. Arī tos, kas ir uz audekla, jo, tos veidojot, izmantoju paņēmienus, kurus var attiecināt uz grafiku, piemēram, monotipiju, gludspiedumu un citus. Taču es izmantoju arī apzināti tehniski “nepareizo”, piemēram, slapju uz slapja vai izslīdējumus.” Viens no veidiem, kā attīstās laikmetīgā glezniecība – tā absorbē sevī dažādas, tostarp – grafikas, tehnikas, un Māris Čačka izstādē “Neirotaciņas” piedāvā savus atklājumus, dod savu ieguldījumu šajā attīstībā (Latvijas mākslā, piemēram, Jānis Mitrēvics izmantojis sietspiedi zīmējuma vietā deviņdesmitajos gados; Kristaps Ģelzis – intarsiju t.s. plēves gleznās kopš 2011. gada; Sandra Krastiņa izmanto pašas veidotus šablonus, ja minam tikai dažus).

Kontrastā ar Lielo zāli “Neirotaciņas” Intro zālē ir tradīcijās balstīta izsmalcināta grafika. Tajā redzam, cik virtuozi Māris Čačka pārvalda tehniku un kā veido tematiski vienotu poētisku vēstījumu. Mākslinieka vadmotīvs šajos darbos ir spilgti zilā krāsa un labi redzams sižetisks motīvs – tādas kā “pēdiņas”, kā nobirušas ziedlapiņas, kas izved cauri ekspozīcijai.  Darbi pirmajā brīdī šķiet liriski un rotaļīgi, ar kongrīva tehnisko iespēju apspēlēšanu uz papīra un sudrabainas metālvirsmas kartona. Tomēr abas ekspozīcijas telpas ir pārsteidzoši cieši saistāmas. Ja Lielās zāles vizuālajā valodā un saturā Māris Čačka saplūst ar 21.gs. kognitīvo krīžu aktualitātēm, tad sava krīžu hronoloģija attiecas arī uz Intro zāli – tur izliktie darbi uztverami saistībā ar kultūru, kas radās gadsimtu agrāk, kad garīgās orientācijas gaisotni sāka būtiski ietekmēt psihoanalīze. Freids ir viens no pēckristietības laikmeta domātājiem, kas izaicina pasauli, formulējot dzīves libidozo un erotisko dimensiju, kā arī  to, ka nākotne bez ilūzijām paredz darbu ar sevi un sava dārziņa ierīkošanu. Māris Čačka Intro zālē mūs ieved tieši tādā dārziņā – zilās un sīki nopēdotās grafikas ir kā estetizētas neirožu pārvarēšanas taciņas, kurās šifrētā veidā atklājas autora dzīve. Izstādes “Neirotaciņas” autors delikāti stāsta gan par sevi, gan par saviem līdzcilvēkiem un, populārzinātniski izsakoties, iemieso kognitīvo spēju  augstākos līmeņus – gudrību un jūtas.

Māris Čačka ir dzimis 1976. gadā Varakļānos. Ieguvis Mākslas maģistra grādu (2011) un pedagoģijas zinātņu doktora grādu (2009) Daugavpils Universitātē. Kopš 2020. gada – Daugavpils Marka Rotko mākslas centra vadītājs, pirms tam programmu direktors (2013-2020). Daugavpils Universitātes Mākslu katedras vadītājs (2006-2010) un programmas “Datordizains” direktors (2004-2012). Vada Mākslu pedagogu apvienību (SIVIA) Daugavpilī. Ir “Grafikas kameras” biedrs. Savus darbus izstāda kopš 1997. gada Latvijā, Baltkrievijā, Lietuvā, Itālijā, Zviedrijā, Vācijā, Ukrainā un Polijā. Sarīkojis vairāk nekā desmit personālizstādes, tostarp “Nenoteiktie, noteiktie un pateiktie” Latgales kultūrvēstures muzejā Rēzeknē (2016),  “Noteiktie un nenoteiktie dialogi” Mākslas stacijā “Dubulti” (2018), “Klātienes dialogi” Daugavpils novadpētniecības un mākslas muzejā (2021). Brīvajā laikā Māris Čačka ir kaislīgs dārznieks, kura dārzā aug ļoti daudz puķu un ēdamu lietu.

Izstādes kuratore Inga Šteimane ir mākslas kritiķe un kuratore, Mākslas stacijas “Dubulti” izveidotāja (2015) un vadītāja. Starptautiskās Venēcijas mākslas biennāles Latvijas paviljona kuratore (2017).

Izstādi organizē Rīgas pašvaldības Kultūras iestāžu apvienības izstāžu zāle “Rīgas mākslas telpa”. Atbalsta Rīgas dome, Valsts Kultūrkapitāla fonds, Biedrība “SIVIA” un Mākslas stacija “Dubulti”.

Izstāžu zāles iekštelpās pareizi jāvalkā medicīniskā sejas maska vai respirators bez vārsta ar drošības pakāpi FFP2 – FFP3 vai KN95, nosedzot degunu un muti, pēc iespējas jāievēro 2 metru distance no citiem izstādes apmeklētājiem.

Izstādi organizē Rīgas pašvaldības Kultūras iestāžu apvienības izstāžu zāle “Rīgas mākslas telpa”. Izstādi atbalsta Rīgas dome, Valsts Kultūrkapitāla fonds, biedrība “Sivia” un Mākslas stacija “Dubulti”, Inspairum.