Iepazīstinām ar jaunajiem atgriešanās vēstnešiem Latgalē – handpoke tetovēšanas meistare Elīna Zelča!
2021.gada nogalē Latgales plānošanas reģiona rīkotajā remigrācijas gada nogales pasākumā – domnīcā “Es atgriežos Latgalē”, iepazīstinājām ar Atgriešanās vēstnešu jaunās sezonas dalībniekiem.
Kas ir atgriešanās vēstnesis?
Uzņēmīgs remigrants, kurš pēc prombūtnes ir atgriezies Latvijā, valsts patriots, sabiedriskās domas veidotājs, labo lietu darītājs savā dzimtajā novadā. Šie remigranti popularizē savu dzimto vietu, veiksmīgi aizpilda brīvās nišas uzņēmējdarbībā un rada jaunas darbavietas. Viņi ir kā piemērs citiem – tiem, kas, plāno savu atgriešanos Latvijā.
Lai aktualizētu jautājumu par atgriešanās vēstnešu iespējamo ieguldījumu, vēlamies pastāstīt par katru remigrantu, kurš piekritis kļūt par atgriešanās vēstnesi Latgalē!
ELĪNA ZELČA – māksliniece / handpoke tetovēšanas meistare/ zīmola “archived alchemy” izveidotāja
Elīnas iedvesmojošais atgriešanās stāsts ieinteresējis daudzus, tādēļ iepazīt Elīnu tuvāk aicināsim arī raidījumā “Stunde Latgoly laivā”, kas notiks 2022.gada 20.janvārī plkst. 20.00 Facebook tiešraidē, lapā “Es atgriežos Latgalē”.
Arī Latvijas Radio Latgales studijā tapusi intervija ar jauno mākslinieci! Piedāvājam ielūkoties žurnālistes Lāsmas Zutes – Vītolas sagatavotajā rakstā:
Elīna Zelča ir grafikas dizainere un tetovēšanas meistare, kura šī gada pavasarī no Vācijas atgriezās uz savu dzimto pusi – Baltinavu. Šobrīd kopā ar draugu Upītē, bijušās skolas ēkas telpās, veido tetovēšanas studiju. Elīna ir pārliecināta, ka darīt to, kas patīk, var arī attālā lauku nostūrī. Jāteic, Elīnas ir arī pretendente Latgales uzņēmēju gada balvai nominācijā „Gada uzņēmīgākais remigrants Latgalē”.
Elīna Zelča aptuveni divus gadus dzīvoja Hamburgā. Lēmums doties uz Vāciju bijis spontāns, gribēja ko mainīt, jo savā profesionālajā jomā jutās izsmelta un nogurusi. Elīna ir grafikas dizainere un tieši Vācijā citu mudināta sāka apgūt tetovēšanas mākslu. Elīnas zīmētie darbi, cilvēkus uzrunājuši, vēloties ko tādu arī uz savas ādas.
„Viņi redzēja tos simbolus un viņi prasīja, vai es tos tetovēju? Es teicu, ka nē, jo man vienmēr ir licies, ka man ir šķība roka!”, smejoties stāsta Elīna, kura apguva šo mākslu, mācoties tetovēšanas studijās. „Es strādāju divās studijās, es uzsāku tieši hanpoke studijā, jo hanpoke tetovēšana ir kaut kas cits, parasti mēs tetovēšanu tagad mūsdienās saprotam ar mašīnīti, kura darbojas ar elektrību, bet hanpoke – tev ir vienkārši adata rokās, tieši tā pati adata, ko izmanto parastajā tetovēšanā, tu vienkārši manuāli liec punktu, pie punkta.”
Elīnai ir svarīgi būt brīvai savā radošajā darbībā, strādājot tieši ar savu veidoto mākslu, taču lielās studijās to nav tik vienkārši īstenot.
„Un tad, kad lielās studijās nāk klienti, viņiem vajag enkurus, sirsniņas un vēl kaut ko, un tas ir pilnīgi normāli, bet es negribu to tetovēt. Man laikam tas notiek vienas dienas laikā, tas krājās, krājās, jūtu kaut kas neapmierina, kaut kas tevi dzen uz priekšu. Un vienā dienā sēdi un saproti, ka ir kaut kas jāmaina.”
Pārmaiņas notika ar pārcelšanos uz saviem laukiem Baltinavā. Šis lēmums pārsteidza tuviniekus, jo Elīnai nekad nav bijušas domas par atgriešanos. Taču mainās laiks un mainās arī redzējums par vērtībām.
„Un tad kaut kā sēžu un domāju, kāpēc ne Baltinava? Mums šeit ir lauku māja, tur, kur mana ģimene ir dzīvojusi, kur es esmu pavadījusi savu bērnību, šobrīd te dzīvo mamma un vecmamma, bet māja ir diezgan liela. Mājā vienmēr darbu pietiek. Un mums ir māja, jo, ja kāda jaunāka paaudze nesāks tur dzīvot, tas nozīmē, ka viss tur pazūd, un tad liekas tev ir zeme, māja, smēde, vēl atstāta no mana tēta, mēs izdomājām riskēt. Un mans draugs, kas ir pa pusei vācietis, pa pusei brazīlietis, viņš pārcēlās ar mani kopā, nezinot, kādi ir dzīves apstākļi šeit pierobežā.”
Abi pārcēlās uz laukiem ar domu par savu biznesu, jo, kā uzsver Elīna, šodien viss ir iespējams, neskatoties, kur dzīvo. Un kādēļ gan laukos, pierobežā nevarētu būt sava tetovēšanas studija?
„Man pašai arī ir tetovējumi un man ir bijuši dažādi mākslinieki, un es esmu domājusi par to procesu: tu vienkārši atnāc uz studiju, jūs izrunājat visas lietas, tajā pašā dienā vai citā uztaisa tetovējumu, un tu aizej, tas viss notiek tik ātri, tas tāds automatizēts process, bet man prasījās kaut ko īpašāku, man prasījās tiešām kā tādu piedzīvojumu, tieši tāpēc es pieņēmu šo lēmumu, ka es gribu studiju nekurienes vidū, lai pie manis brauc cilvēki, kuri patiešām to vēlas un kuri redz vērtību ne tikai tetovējumā, bet arī pašā procesā.”
Elīna vēlas iepazīt savus klientus un dot iespēju klientiem iepazīt arī viņu. „Man šobrīd rindā jau stāv cilvēki, kas ir gatavi braukt uz Latgali, jo viņiem tas liekas piedzīvojums, viņi grib arī apskatīt apkārtni, tas viss kopā samiksējas, un beigu beigās tas nav vien tetovējums, bet tas viss pats notikums.”
Jautājot, kā Elīna jūtas laukos, viņa atzīst, ka, lai gan viss nenotiek tik ātri, kā pašai gribētos, tomēr šeit ir vieta radošumam, un to viņa ļoti novērtē, piemēram, šobrīd ar draugu ir sākuši veidot rotas.
Jā, es ļoti izbaudu, man šī lauku dzīve ļoti nāk par labu, jo pilsētā ir ļoti daudz idejas par to, ko gribi darīt, bet kaut kā pie darīšanas nenonāc, bet šeit laukos ir ļoti iedvesmojoši, laikam tas tukšums, kas ir apkārt, tas ļoti pieklusina to visu pārējo un ļoti nomierina, un man liekas, ka no tā miera tieši tās radošās idejas rodas vislabāk.
Tetovēšanas studija tiek iekārtota blakus Baltinavai, Upītes ciema slēgtās skolas telpās. Baltinavas novada konkursā Elīna ieguvusi atbalstu tetovēšanas aprīkojuma iegādei. Šobrīd telpās pašu spēkiem veic remontu un ļoti cer, ka drīzumā izdosies darbus paveikt, esot soli tuvāk jau ciemiņu uzņemšanai.
Avots: LSM.LV, Latvijas Radio Latgales studija lr1.lsm.lv/lv/raksts/pecpusdiena/elina-zelca-gribu-tetovesanas-studiju-nekurienes-vidu.a151656/
Foto: no E.Zelčas personīgā arhīva
