Sēru vēsts. Mūžībā aizsaukts Jānis Macāns

Lai gan līdzcilvēki zināja, ka Jānis cīnās, tomēr līdz pēdējam visi cerēja, ka viņš uzvarēs.

Jānis nešķiroja cilvēkus – katram mācēja pateikt ko sirsnīgu un uzmundrinošu. Ikviens jutās svarīgs viņa klātbūtnē. Kā citus slavēja, tā arī gaišums viņu pašu apspīdēja. Tagad mūsu siltās atmiņas mirdzēs un izgaismos mūžības ceļu, Tev Juoņ.

Jānis Macāns dzimis un audzis Nagļu pagasta Īdeņā, Lubāna ezera krastā. Beidzis Nagļu astoņgadīgo skolu. 1976. gadā ieguvis atslēdznieka diplomu Cēsu 4. arodvidusskolā. Pēc mācībām sāka strādāt Nagļu zivsaimniecībā. Vēlāk neilgu brīdi dzīvoja Rīgā un strādāja Bulduru dārzkopības tehnikumā, taču galvaspilsētas kņada Jāni kā lauku puisi mocīja un nogurdināja, tāpēc drīz vien ar ģimeni atgriezās Īdeņā, lai turpinātu no vectēva pārmantoto arodu un kļūtu par zvejnieku.

Kopā ar sievu Annu izloloja lauku tūrisma mītni “Zvejnieki” Lubāna krastā, kur vairāk nekā 20 gadu garumā izmitināja ceļotājus, iepazīstināja ar vietējām dabas bagātībām un galdā cēla visgardākos zivju ēdienus. Katram, kurš kaut reizi ciemojies “Zvejniekos”, atmiņā palikusi ģimenes viesmīlība un Jāņa stāsti – brīnumaini, reizēm gluži neticami, taču caurvīti ar mīlestību pret Latgali, Lubānu, savu dzimto ciemu un apkārtnes ļaudīm. Vairāk par Lubānu Jānis mīlēja vienīgi ģimeni. Savos stāstos ar sirsnīgu lepnumu Jānis ievija meitas Aijas arheoloģijas studijās atklātos vēstures faktus par Lubāna apkārtni.

Jānis bija aktīvs vietējās sporta dzīves organizators. Viņš aizsāka Zvejnieksvētku tradīciju Nagļos, un sporta aktivitātēs prata iesaistīt visu paaudžu naglēniešus. Kad Jānis mikrofonā uzmundrināja Zvejnieksvētku sporta spēļu dalībniekus “Malači! Aiziet! Saraujiet!”, to dzirdēja un līdzi juta vai viss Nagļu ciems.

Jānis aktīvi iesaistījās vietējā politiskajā dzīvē. Vairākus sasaukumus bijis Nagļu pagasta padomes deputāts, vēlāk – no 2013. gada līdz 2017. gadam – arī Rēzeknes novada domes deputāts.

Jānis bija ļoti strādīgs, bet prata arī atpūsties. Kad Nagļu tautas nama ballēs Jānis dejoja, līdzi cēlās un dejoja visi sanākušie.

Būdams īdeņietis trešajā paaudzē Jānis īpaši novērtēja Lubāna ezeru un katru rītu tam pateicās – tā darīt Jānim iemācīja māte: “Dabai jāsaka paldies, tad tev vienmēr veiksies,” viņa esot sacījusi.

Viesojoties “Zvejniekos”, reiz kāds norvēģu tūrists esot teicis, cik laimīgs un bagāts Jānis ir, ka var dzīvot tik īpašā, neskartā vidē un darīt lietas, kas aizrauj. “Es esmu laimīgs katru dienu,” atbildēja Juoņs.