NRA: Visvairāk jaunatklāto pilskalnu šobrīd Latgalē

Pilskalni ir vizuāli visnozīmīgākais Latvijas arheoloģisko pieminekļu veids, kam ir ne tikai zinātniskās atslēgas nozīme kā arheoloģiskajiem izpētes objektiem, bet arī nozīme kultūrvēsturiskajā ainavā, lokālās identitātes un nacionālās pašapziņas veidošanā, tās attīstībā un stiprināšanā, tūrisma produktu veidošanā. Latvijas Kultūras akadēmijā (LKA) kopš pērnā gada nogales tiek īstenots pētniecības projekts “Pilskalnu jaunatklājumi Latvijā 2018.-2021. gadā: kultūrvēsturiskā nozīmība”, kuru vada akadēmijas profesors, arheologs, Dr. hist., Dr. habil. art. Juris Urtāns. Projekts Fundamentālo un lietišķo pētījumu programmā tiks īstenots vienu gadu un to finansē Latvijas Zinātnes padome.

Projekta ietvaros turpināsies jauno pilskalnu apzināšana un iegūto datu apstrāde un apkopošana, rezultātā sagatavojot monogrāfiju, lai iespējami ātrāk iekļautu šos jaunatklājumus Latvijas un Baltijas reģiona kultūrvides apritē. Paralēli projekta īstenotāju, arheologu Jura Urtāna un Jāņa Meinerta darbam arheoloģiski ainaviskajā virzienā, tiks veikts arī kultūrsocioloģisks lauka pētījums – jaunatklāto pilskalnu uztvērumu, nozīmi un ietekmi vietējās kopienās lūkos noskaidrot Latvijas Kultūras akadēmijas Zinātniskās pētniecības centra pētnieces Rūta Muktupāvela, Ieva Vītola un Lolita Ozoliņa. Tāpat paredzēts sagatavot dokumentāciju jaunatklāto pilskalnu potenciālai iekļaušanai valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā.

Pētniekiem talkā nāk modernās tehnoloģijas

No 2018. gada līdz 2020. gadam un, domājams, arī 2021. gadā, pateicoties lāzerskenēšanas jeb LIDAR datu publiskai pieejamībai, ir notikusi un turpinās sprādzienveidīga pilskalnu jaunatklāšana, īpaši Latvijas austrumu daļā. LIDAR ir tālizpētes tehnoloģija, kur tiek izmantoti redzamās gaismas un infrasarkanā apgabala viļņi. Svarīgākā lāzera funkcija ir nepārtraukta stara ģenerēšana un šī stara atstarošanās pret objektu, kas ļauj veikt attāluma noteikšanu līdz objektam.

LIDAR tehnoloģija ir relatīvi jauns instruments, ko arheologi izmanto tikai kopš 1985. gada.

Speciālisti uzsver, ka tas ir dārgs prieks, taču vienlaikus ļoti efektīva metode, kas ļauj salīdzinoši īsā laikā noskaidrot, kādas reljefa īpatnības slēpjas, piemēram, zem koku lapotnes, pēc kā speciālisti var pateikt – šeit atradies grāvis, bet tur bijis uzbērts aizsargvalnis. Tas gan nenozīmē, ka šī tehnoloģija atņem maizi arheologiem, jo noskaidrot to, kad tapis kāds konkrēts objekts, ir iespējams, tikai veicot izrakumus.

Un to arī pētnieki dara. Visi 42 jaunatklātie pilskalni ir dabā apsekoti. 2018. gadā pētnieki apmeklēja 9 pilskalnus, 2019. gadā – 26 pilskalnus, 2020. gadā – 7 pilskalnus. Šogad vēl nav atklāts neviens iepriekš nezināms pilskalns, bet šobrīd Latviju klāj bieza sniega sega, tādēļ pētnieki nevar veikt apsekojumus.

Visvairāk jaunatklāto pilskalnu šobrīd Latgalē

Iezīmējot jaunatklātos pilskalnus kartē, Neatkarīgā secināja, ka lielākā to daļa atrodas Latvijas austrumos. Daži pilskalni atrodas pat diezgan tuvu ceļiem un pilsētām. Radžupes pilskalns, kā var secināt no ģeogrāfiskajām koordinātām, atrodas aptuveni 500 metru attālumā no ceļa, kas savieno Aknīsti ar Jēkabpili. Visticamāk, nevienam no tiem, kas pārvietojas pa šo ceļu, pat prāta nav ienācis, ka tālumā pāri laukiem saskatāmais paugurs ir sens pilskalns.

Savukārt Ķieģeļcepļa pilskalns atrodas vien pāris kilometru no Raunas. Lai pilskalnus atrastu un skatītu savām acīm, var lietot šo karti, ko izveidoja Neatkarīgā, izmantojot LKA mājaslapā atrodamās pilskalnu koordinātas.

Pilskalns ar atpūtas vietu

Dudaru jaunatklātais pilskalns atrodas Rušona ezera austrumu pusē, kur ezers ir ļoti izrobots ar pussalām un līčiem. Arheologs Juris Urtāns vēsta, ka uz lielākās pussalas kādreiz bijusi Dudaru sādža. Arī tagad pussalā ir vairākas viensētas, un nosaukums “Dudari” ir vispārzināms un plaši lietots. Uz Dudaru pussalu no Rēzeknes-Daugavpils šosejas ved labs, grantēts ceļš. Dudaru pussala vairāk atgādina lielu salu starp diviem Rušona ezera līčiem (līcis uz austrumiem no pilskalna kartē apzīmēts kā Ūbeļu līcis), kuru ar cietzemi savieno šaura pāržmauga un minētais ceļš. Šīs pāržmaugas šaurākajā vietā ir ZR-DA virzienā orientēta kalna kaupre. Tagadējais ceļš ved pa tās dienvidrietumu pakāji. Ceļa malā un pilskalna pakājē ierīkota atpūtas vieta – galdiņš, soliņš un tualete, kādreiz tur bijusi pievilkta elektrība un rīkoti pasākumi. Vieta ir ainaviska, no šejienes paveras tāls skats rietumu virzienā uz Rušona ezeru.

Dudaru pilskalns / NKPM

“2018. gada 13. aprīlī senatnes rekonstruētājs Mareks Maļkevičs informēja par, iespējams, iepriekš nezināmu pilskalnu Rušona ezera austrumu pusē. Viņš to bija ieraudzījis, caurskatot aerolāzerskenēšanas materiālus. Vēlāk Mareks Maļkevičs bija uz šo vietu aizbraucis, aplūkojis un uzskatīja, ka tas tiešām ir pilskalns. Toreiz viņš bija atradis bezripas trauku lauskas. 2018. gada 30. aprīlī kopā ar M. Maļkeviču vieta tika apsekota. Tas tiešām izrādījās jauns, iepriekš nezināms pilskalns, kam, saskaņojot ar pilskalna atradēju, pēc Dudaru sādžas nosaukuma tika dots Dudaru pilskalna vārds. Dudaru vārds, spriežot pēc V. Zepa publikācijas, neparādās agrākajos Latgales vietvārdu kopojumos,” tā par šī pilskalna atklāšanu raksta Juris Urtāns.

Jaunatklātais Dudaru pilskalns ir paliels, daļēji jau senākos laikos postīts ar kara laika rakumiem, un to par pilskalnu noteikti apzīmē vienā galā trīs mākslīgi uzbērti vaļņi ar atbilstošiem grāvjiem. Senais kultūrslānis pilskalna plakumā un tajā atrastās bezripas trauku lauskas ir attiecināmas uz dzelzs laikmetu, ticamāk – mūsu ēras pirmo gadu tūkstoti – agro un vidējo dzelzs laikmetu. Pirmskara laika kartes rāda, ka pilskalna dienvidu pakājē ir bijusi mežsarga māja ar zīmīgu nosaukumu “Kapaņica”. Ar šo vārdu latgaliešu valodas tradīcijā apzīmē rakšanu, sarakumus, un nozīmes ziņā tas varētu būt saistīts ar pilskalna mākslīgi raktajiem un veidotajiem grāvjiem un vaļņiem.

Dudaru pilskalna 3D modelis

U