Marka Rotko mākslas centrā būs skatāma francijas mākslinieces Elisas Maršālas izstāde “STARPTELPA”

Elisa Maršāla STARPTELPA

“Iekrāsotā gaisma, kas parādās franču mākslinieces Elisas Maršālas darbos, ir fokusēta telpā starp gleznas dažādajām sastāvdaļām, veidojot jaunu dimensiju. Savas radošās koncepcijas pamatu māksliniece rod glezniecībā, traktējot to kā fundamentālu formu un aicinot skatītāju uztvert medija pamatstruktūru un daudzveidīgās īpašības. Maršāla strādā ar krāsas vieliskumu, lai vērstu uzmanību uz uztveres jēdzienu, izmantojot gaismu, kas top redzama mākslasdarba baudīšanas procesā.

Izstādē skatāmas trīs zīmīgākās mākslinieces darbu sērijas ar dažu pēdējo gadu laikā tapušiem darbiem – Žalūzijas, Ietvari un Horizonti. Tajās viņa aicina skatītāju koncentrēties uz uztveri. Darbu sērijās Ietvari un Žalūzijas tiek akcentēta, atstarotā gaisma, kas parādās uz sienas. Tādējādi tukšums kļūst par mākslasdarba daļu un atblāzmo krāsu, ko māksliniece klāj uz konstrukcijā izmantoto koka līstīšu sāniem. Savukārt sērijā Horizonti māksliniece panāk intensīvu krāsas dziļumu, dzidrumu un gaismas klātesamības sajūtu divu vienāda izmēra krāsas laukumu sastapšanās joslā – līdzīgi horizonta līnijai dabā tajā mijiedarbojas un saskaras vairākas krāsas. Māksliniece uzskata, ka gaisma, kas staro viņas darbu iekšienē, ir to galvenā un neatņemamā sastāvdaļa, kas uzsver krāsas nemateriālo dabu. Viņa atsakās no otām un izmanto īpašu tehniku: krāsa tiek lieta, tai tiek ļauts plūst, bet gleznai – pašizpausties, kas palīdz iegūt sevišķi gludu krāsotu virsmu.

Māksliniece lieto konceptuālus paņēmienus, lai radītu minimālisma estētikā ieturētus abstraktus darbus un dāvātu daudzdimensionālu skatīšanās pieredzi. Skatītājam pārvietojoties un aplūkojot Maršālas darbus no dažādiem punktiem, atklājas jaunas krāsas un dimensijas, krāsām atblāzmojoties uz virsmām, ar kurām mākslasdarbs saskaras. Tādējādi mākslinieces daiļrade balstās uz skatītāja redzes un sajūtu iespējām.

Franču māksliniece Elisa Maršāla (1973) dzīvo un strādā Parīzē. Kopš 2006. gada regulāri piedalās mākslas izstādēs un mesēs (Art Elysées, Moderne Art Fair). Iepriekš piedalījusies izstādēs un rīkojusi personālizstādes daudzviet Francijā, tostarp Salon de Montrouge un Salon des Réalités Nouvelles, kā arī Japānā. Līdz ar izstādi Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā Elisas Maršālas darbi tiek pirmoreiz piedāvāti Latvijas skatītājam.”

Tatjana Černova, izstādes kuratore

“Esmu pagodināta izstādīt savus darbus Marka Rotko mākslas centrā – dižā mākslinieka bērnības pilsētā. Viņa darbi izceļas ar kompozīcijas dziļumu, ko tiem piešķir izmantoto krāsu vibrācijas. Te ir runa par nemateriālo pasauli un lietām, kas nav acīm saredzamas. Tieši tāpēc mani tik ļoti saista Rotko daiļrade. Arī savā glezniecībā es runāju par krāsu, gaismu un uztveri. Šajā izstādē demonstrēju savus trīs jaunākos darbu ciklus, hronoloģiskā secībā tie ir Žalūzijas, Ietvari un Horizonti.

Sērijā Žalūzijas ietvertie darbi ir veidoti no paralēli izkārtotiem krāsota koka līstēm. Katra darba priekšpuse ir balta, savukārt malas klāj krāsa, kas met atspulgus uz sienas, radot priekšstatu, ka visi darbi veido vienotu veselumu, un norādot uz mijattiecībām starp gleznu un atspulgu, aizpildītu un tukšu telpu. Sērijas nosaukums ir atsauce uz Vidusjūras reģionam raksturīgu logu aizsegu paveidu. Tas nozīmē, ka, atrodoties iekšpus, mēs varam skatīties ārā un palikt neredzami. Tā ir sava veida spēle starp redzamo un neredzamo.

Darbi no sērijas Ietvari ir būvēti no četrām koka līstēm. Katra ietvara priekšpuse ir balta, savukārt iekšmalas ir nokrāsotas vienā krāsā, bet ārmalas – citā. Iekšmalu krāsa atspoguļojas ietvara iekšienē. Tādējādi konstrukcija funkcionē kā ietvars, kas ierāmē paša radītās krāsainās gaismas netveramo vienkrāsainību. Līdz ar to mēs īsti nezinām, kurp vērst skatienu – vai mums jāskatās uz apgleznoto priekšmetu vai arī uz krāsas atspulgu? Tādējādi ar minimāliem izteiksmes līdzekļiem tiek panākts patiesi jaudīgs efekts.

Gan Žalūziju, gan Ietvaru sērijā citādi tukšu telpu apdzīvo nemateriālas krāsas, kas padara tukšumu īpaši klātesošu.

Iesākto minimālisma pieeju turpinu arī sērijā Horizonti. Te izmantoju divas krāsas, lai sadalītu audeklu divās vienādās daļās. Audekls tiek pagriezts vertikāli, horizontāli pretnostatot divus vienāda izmēra taisnstūrus. Abu krāsu pārklāšanās iezīmē dobu centrālo līniju. Katrā pusē krāsa ir lieta, tad slīpēta, atkārtojot procedūru vairākas reizes. Laika jēdziens tiek akcentēts divējādi: vispirms kārtu slāņojumā, bet arī caur plūdumu. Krāsa pārmaiņus tek vispirms vienā, tad otrā virzienā, gluži kā smilšu pulkstenis, kas mēra laiku. Ar šo tehniku krāsa ir gaišāka, tuvojoties viduslīnijai, un tumšāka ap horizontālajām malām; tās dzidrumu vairāk vai mazāk akcentē slīpējums. Šī skulpturālā virsmas apstrāde piešķir divdimensiju attēlam dziļumu, atklājot mirdzošu oreolu divu taisnstūru krustojumā. Gaisma kļūst redzama vairāk vai mazāk neuzkrītošā veidā atkarībā no krāsas blīvuma un mijiedarbības ar to, kas ir līdzās. Šīs pārmaiņas uztverē kļūst taustāmas līdz ar skatītāja pārvietošanos un darbu ieskaujošās gaismas izmaiņām. Ciklu turpina atvasināta darbu grupa, kas ir gandrīz caurcaurēm balta. Lai gan tehnika ir tāda pati kā krāsainajos Horizontos, šeit viss ir apvērsts. Tonis ir tumšāks tuvāk audekla vidum, nevis gar horizontālajām malām.

Visos darbos es strādāju bez otām, lejot krāsu tieši uz audekla, ko pēc tam slīpēju un lakoju. Tādējādi virsma ir diezgan vienmērīga, gaisma atšķiras tika gar malām. Tas ir mans veids, kā piešķirt nosacītu kustīgumu visādi citādi statiskai virsmai. Minimālisma garā es vēršu uzmanību uz gleznas galveno būtību – krāsu un gaismu. Līdz ar to mēs redzam spriedzi starp vairākiem antagonistiskiem elementiem – horizontāle/vertikāle, aizpildīts/tukšs, virsma/dziļums, ciets/šķidrs, kustība/pagurums, vienums/fragments, glezna/skulptūra… Šeit mana domu gaita atbalso Heraklīta pārliecību, ka realitāte nav vienota un nemainīga, bet gan no pretmetiem sastāvoša.

Elisa Māršala