Marija Pupiņa: Katram cilvēkam, uzsākot kaut ko jaunu, parasti ir bažas

Latgalē veiksmīgi noslēdzies sarunu pēcpusdienu cikls „Bērniem jāaug ģimenē”. Pasākumus potenciālajām audžuģimenēm, aizbildņiem un adoptētājiem organizēja Latgales plānošanas regions, piesaistot biedrību „Muna sāta” projekta “Deinstitucionalizācijas pasākumu īstenošana Latgales reģionā”, vienošanās Nr.9.2.2.1./15/I/005 ietvaros.

Sarunu pēcpusdienas tika rīkotas ar mērķi, lai izveidotu nepieciešamo atbalsta tīklu potenciālajām audžuģimenēm, aizbildņiem un adoptētājiem, stereotipu mazināšanai par ārpusģimenē esošajiem bērniem, ka arī potenciālo audžuģimeņu, aizlbildņu un adoptētāju iedrošinājumam ar labās prakses piemēriem.

Kopumā 11 mēnešu laikā sarunu ciklu apmeklēja 73 personas, un tas deva impulsu 12 no tām pieteikties un apgūt “5 soļu interaktīvo mācību programmu”, kas ir būtisks sagatavošanas posms topošajām audžuģimenēm un adoptētājiem. Sniedzot aktuālo informāciju un rādot sabiedrībai labās prakses piemērus, pamazām tiek kliedēti aizspriedumi par ārpusģimenes aprūpes sistēmas bērniem.

Par pasākumu gaitu, esošajiem stereotipiem un potenciālo audžuvecāku bažām sarunājamies ar biedrības „Muna sāta” vadītāju Mariju Pupiņu.

Kā tika aizsākts sarunu pēcpusdienu cikls „Bērniem jāaug ģimenē”?

Mēs nevarēsim uzaudzināt bērnus ģimenēs, ja mums nebūs cilvēki, kas uzņemsies šīs rūpes. Latgalē, tāpat kā visā visā Latvijā, turpinās deinstitucionalizācijas process ar mērķi samazināt institucionālo aprūpi bez vecāku gādības palikušiem bērniem.

Tāpēc 2019. gada novembrī Latgales audžuģimeņu biedrība „Muna sāta” iesniedza pieteikumu dalībai tirgus izpētē „Informatīvi un motivējoši pasākumi potenciālajiem aizbildņiem un audžuģimenēm projekta „Deinstitucionalizācijas pasākumu īstenošana Latgales reģionā””, ko bija izsludinājis Latgales plānošanas reģions.

Tā aizsākās sarunu cikls „Bērniem jāaug ģimenē”, kurš turpinājās visa gada griezumā. Tika organizēti 11 pasākumi visā Latgales reģionā – Rēzeknē, Ludzā, Balvos, Dagdā, Aglonā, Daugavpils novadā, Krāslavā, Preiļos, Ilūkstē, Kārsavā un Daugavpilī.

Informatīvo un motivējošo pasākumu vadīja speciālisti, kas ikdienā strādā ar bērnus uzņemošajām ģimenēm, un pieredzē dalijās ģimenes, kuras savā aprūpē uzņēmušas bez vecāku gādības palikušus bērnus.

Prezentācijā „Aprūpes formas un iespēja kļūt par audžuģimeni, aizbildni vai adoptētāju” Latgales ģimeņu atbalsta centra „Daugavpils” vadītāja Inese Upe stāstija kas ir aizbildnis, adoptētājs un audžuģimene, kā par tādu kļūt, kā saņemt nepieciešamo atbalstu, gan par juridiskajām formalitātēm iegūstot uzņemošās ģimenes statusu, gan par problēmām un to risinājumiem.

Savukārt psiholoģe darbā ar ģimenēm un bērniem Aija Centnere stāstīja par personas vai laulāto psiholoģisko gatavību uzņemt bez vecāku gādības palikušu bērnu, kā arī jau esošas audžuģimenes dalijās ar savu pieredzi.

Kādas aprūpes formas šobrīd ir pieejamas bērniem, kas palikuši bez vecāku aprūpes?

Bērniem, kas tiek izņemti no ģimenes iespēju robežās tiek nodrošināta kāda no aprūpes formām: aizbildnība, krīžu audžuģimene vai audžuģimene.

Kāds būtu tas pirmais solis, ko jāveic cilvēkam, kas apsver iespēju paņemt bērnu apgādībā?

Ja esat nolēmuši uzņemties rūpes par kādu bez vecāku gādības palikušu bērniņu, tad jāgriežas savā tuvākajā bāriņtiesa vai arī varat sazināties ar Ģimeņu atbalsta centru „Daugavpils” pa tālruni 62005083 vai rakstot uz e-pastu: centrsdaugavpils@atbalstafonds.lv, kur tiks sniegta informācija par visām iespējamām aprūpes formām.

Vai sarunu cikla “Bērniem jāaug ģimenē” laikā ir izkristalizējušies kādi potenciālo audžuvecāku kopīgie jautājumi vai bažas? Vai jūs varētu tos īsi izskaidrot?

Katram cilvēkam, uzsākot kaut ko jaunu, parasti ir bažas. Viens no jautājumiem, kurš bieži izskan ir: „Vai es varēšu turpināt strādāt savu ierasto darbu? Vai mācību programma ir jāapgūst abiem vecākiem?” un vēl citi jautājumi.

Varu droši teikt, ka tas, vai varēs turpināt savu ierasto darbu, ir atkarīgs no tā, kāda vecuma bērnu ģimene vēlēsies ņemt savā aprūpē. Apgūstot mācību programmu, protams, ir labāk, ja mācās abi vecāki. bet var statusu iegūt arī viena persona.

Kādi ir visizplatītākie mīti par ārpusģimenes aprūpes jomu un tajā esošajiem bērniem?

Šeit ir jāsaprot, ka būs jārisina daudzi jautājumi un ka sabiedrības attieksme ne vienmēr būs labvēlīga, ka ģimeni vērtēs un bieži nosodīs. Nu, jā! Pirmais, ko parasti sabiedrībā var dzirdēt ir tas, ka par audžuģimeni kļūst naudas dēļ! Vai arī, ka visi šie bērni ir slimi, atpalikuši un ar dažādām iedzimtībām.

Tas ir milzīgs darbs! Un atšķirība ir tāda, ka šis darbs notiek ģimeniskā vidē 24 stundas diennaktī bez brīvdienām. Tas, ko bērni ģimenē, visbiežāk, ir iemācījušies un prot bez īpašas mācīšanas, piemēram, iemaņas saskarsmes prasmē, audžubērns var nezināt un neprast.

No savas pieredzes varu teikt, ka bērni ir brīnišķīgi. Ar viņiem ir jāstrādā, viņos ir jāiegulda tik pat daudz darba, kā mēs to darām ar saviem bērniem. Viņi ir arī talantīgi, tas ir jāierauga un jāvirza uz izaugsmi.

Jūs arī pati esat audžumamma ar pieredzi.

Jā, kā audžuģimene darbojos kopš 2005. gada. Mans mērķis ir: ,,Dot un palīdzēt.” Tas ir darbs 24×7. Manā ģimenē ir auguši 14 bērni, no tiem 6 bērni ir atgriezušies savās bioloģiskajās ģimenēs, 4 bērni ir devušies adopcijā, 2 sasnieguši pilngadību un 2 bērni šobrīd ir manā ģimenē. Es mīlu bērnus un man patīk tas, ko es daru. Neskatoties uz grūtībām, ar kurām dažkārt nākas saskarties, man ir patiess gandarījums par savu lēmumu.

Beigās vēl gribu pateikt, lai cilvēki nebaidās. Ja kādreiz kaut uz mirkli ir bijusi šī doma, ka viņi varētu kādam bērniņam palīdzēt, lai nebaidās un nāk uz atbalsta centru, lai zvana un jautā. Vienosimies par tikšanos, tagad to var organizēt arī attālināti, un mēs detalizēti izstāstīsim par visām iespējām, kā iegūt kādu no aprūpes formām, un kādi pirmie soļi jāsper.

Informāciju sagatavoja: Projekta ”DI Latgalē” sabiedrisko attiecību speciāliste Kristīna Čimbaraite, t.: 654 40862, e-pasts: kristina.cimbaraite@lpr.gov.lv