LSM: Pēc vairāk nekā 50 gadu pārtraukuma Latvijā atrod dižo briežvaboli
Dižā briežvabole “Lucanus cervus L” ir lielākā vabole Eiropā, tēviņa augums, kopā ar ragiem, var sasniegt teju 10 cm. Latvijā oficiāli reģistrēti pāris šīs sugas eksemplāri, iepriekšējais – pirms vairāk nekā pusgadsimta. Briežvaboles apdzīvo bioloģiski vecus lapkoku mežus, bet kāpuri pārtiek no satrupējušas koksnes, kas atrodas koka celma daļā un saknēs. Lai kāpuri spētu normāli attīstīties, tiem jābarojas vismaz piecus gadus.
Dabas aizsardzības pārvaldes Dabas aizsardzības departamenta direktore Gita Strode teica: “Šādas Eiropas Savienības mērogā aizsargājamas sugas atklāšana liecina, ka Latvijā vēl ir saglabājušās piemērotas dzīvotnes dažādām retām sugām, šajā gadījumā – lieli, veci ozoli. Tā ir vesela ekosistēma kurā savstarpēji atkarīgi dzīvo desmitiem un pat simtiem dažādu kukaiņu, sūnu, ķērpju, sēņu sugas. Lielie, vecie koki ir būtiska Latvijas kultūrainavas sastāvdaļa, kas kalpo arī bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai.”
Briežvaboli atrada Daugavpils Universitātes bioloģijas bakalaura studiju programmas studente Viktorija Adamoviča, kura netālu no Dobeles kādas privātmājas pagalmā zem gandrīz 4 metrus resna ozola nobildēja beigtu dižās briežvaboles tēviņu.
Šī suga Latvijā nav novērota vairāk nekā 50 gadus. Iepriekš dižo briežvaboli atrada 1969. gadā Aldis Verners, kad tā ielidoja Ieriķos kādā mājā pa logu. Pašlaik šis eksemplārs glabājas Alūksnes muzejā.
Pēc informācijas saņemšanas no studentes, Daugavpils Universitātes profesors Arvīds Barševskis un vadošais pētnieks Dmitrijs Teļnovs apsekoja teritoriju, kurā atrasta dižā briežvabole. Māju pagalmā aug trīs lieli ozoli, kuru stumbros ir vairākas zibens spērienu rētas, no dažām regulāri tek rūgstoša ozolu sula, ko iecienījušas dižās briežvaboles. Mājas apkārtnes pļavās aug daudz jaunu ozolu, zem kuriem tiek ganītas aitas, neļaujot pļavām aizaugt. Tas ir labvēlīgs papildfaktors šīs sugas attīstībai.
Arī kaimiņu māju teritorijā ir vairāki lieli ozoli. Diemžēl pieaugušu dižās briežvaboles īpatņu dzīves ilgums ir salīdzinoši īss un Latvijas apstākļos tās sastopamas galvenokārt jūnijā, jūlija sākumā. Šī gada jūlija sākuma karstais laiks visticamāk paātrināja vaboļu īpatņu dabisku bojāeju un visticamāk šogad to lidošanas sezona Latvijā jau ir beigusies, tāpēc pētniekiem neizdevās konstatēt jaunus eksemplārus.
No sarunas ar mājas īpašniekiem Leldi un Ivaru Cīruļiem zinātnieki guva apstiprinājumu, ka dižo briežvaboli viņi ir redzējuši arī agrāk, rāpojam gan pa ozola stumbru, gan uz pagalma celiņa. Cīruļu ģimene ir ieinteresēta šīs sugas pētījumos un aizsardzībā un ir gatavi par jebkuru šīs sugas novērojumu turpmāk informēt Daugavpils Universitātes vaboļpētniekus, kā arī popularizēt dabas pētīšanu un novērošanu.
Avots: LSM.LV
