LSM: Covid-19 pandēmijā tik izplatītais attālinātais darbs paver iespēju emigrējušajiem atgriezties Latvijā

Dzīve steidzīgajā Kairā

Līdzīgā ritmā šobrīd dzīvo Miks Muižarājs, kurš mīt Kairā. To, ka viņš atrodas Ēģiptes galvaspilsētā, sarunas gaitā var labi just, jo fonā nepārtraukti rīb automašīnu signāltaures un dzirdami citi lielpilsētai raksturīgi trokšņi.

Muižarājs ir biedrības “Ar pasaules pieredzi Latvijā” valdes priekšsēdētāja vietnieks.

Viņš pastāstīja: “Pāreja uz attālināto darbu manā gadījumā notika tāpēc, ka sākās Covid-19 pandēmija, kas apstādināja ceļošanu un strādāšanu uz vietas ārzemēs. Tas, kas redzams starptautiskā kontekstā, ka darba tirgus ļoti strauji mainās, bet šis process iesākās vēl pirms Covid-19. Ja starptautiskā darba organizācijas teica, ka vēl pirms pandēmijas jau 10–30% strādāja attālinātā režīmā, tad Covid-19 šo procesu paātrināja, un globālā mērogā notiek ļoti strauja darba tirgus transformācija.”

Muižarājs atsaucās uz aplēsēm, ka nākamajos piecos gados Eiropas Savienībā gandrīz puse darba ņēmēju strādās pilna laika attālinātā režīmā, jo liels skaits uzņēmumu veic investīcijas darba procesu digitalizācijā, un tas atstās sekas uz darba tirgu. Arī daļa Latvijas uzņēmumu saka, ka grasās pēc pandēmijas strādāt attālināti pavisam, bet vēl daļa plāno, ka attālināti darbosies daļa uzņēmumu.

Patlaban Latvijā katrs piektais darba ņēmējs strādā attālināti, un tas patiesi iezīmē arī pasaules tendenci, kas savukārt rada virkni jautājumu – kā valstij pielāgoties šīm izmaiņām. 

Pandēmija iedod grūdienu

Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) direktore Evita Simsone, atskatoties uz aptuveni trīs gadus senu darba tirgus pieredzi, pastāstīja, ka, sākotnēji fokusējoties uz diasporu, tiek domāts, kā padarīt iespējamas darba intervijas attālināti, lai atgriešanās Latvijā notiktu brīdī, kad darbs šeit jau ir iegūts.

Pandēmija iedevusi milzīgu grūdienu, lai attālinātā darba tirgus attīstītos, un arī NVA izsludināto vakanču sarakstā arvien biežāk parādās darba piedāvājumi ar norādi, ka darbs veicams attālināti.

2021. gada astoņos mēnešos kopā bija reģistrētas aptuveni 300 vakances ar šādu piebildi. Attālinātajam darbam meklē tulkus, klientu apkalpošanas speciālistus, pārdošanas speciālistus un arī skolotājus. Ļoti populāra attālinātā darba vakanču sarakstos ir arī informāciju tehnoloģiju joma.

To, cik naski vakances aizpilda diasporas pārstāvji, šobrīd gan neviens skaidri nevar pateikt. Tiesa, šīs pārmaiņas darba tirgū ir laba ziņa diasporas pārstāvjiem, jo viņi var apdomāt iespēju atgriezties Latvijā. Tikmēr vēl ir virkne jautājumu, kas jāsakārto, lai iespēja dzīvot Latvijā, bet strādāt attālināti jebkurā vietā pasaulē kļūtu vienkārša un bez apgrūtinājumiem.

Kairā dzīvojošais latvietis Muižarājs teica: “Tie ir jautājumi, kas saistīti ar nodokļu sistēmu, sociālo nodrošinājumu, infrastruktūras pielāgošanu, kopstrādes telpu radīšanu un vēl virkni faktoru. Visi šie jautājumi ir jāsakārto, lai Latvija kļūtu par izvēles vietu, lai piesaistītu attālinātā darba veicējus ne tikai no diasporas, attiecībā uz reemigrācijas procesu, bet arī iesaistot Latvijas darba tirgū tos profesionāļus, kuri paliks dzīvot savās mītnes zemēs, jo viņiem, piemēram, tur ir īpašumi.”

Muižarājs lēsa, ka Latvijā šobrīd ir 890 tūkstoši darba ņēmēju un, ja Latvija atvieglotu attālinātā darba veikšanas procesu, tad mēs varētu palielināt darba ņēmēju skaitu, palielināt darba tirgus apjomu un veicināt ekonomikas izaugsmi.

Veic pētījumu par sadarbību ar diasporu

Latvijas Universitātes Diasporas un migrācijas pētījumu centra pētniece Inese Šūpole strādā pie jauna Ārlietu ministrijas ierosināta pētījuma par attālināto darbu kā iespēju sadarbībai ar diasporu. Pētījuma ietvaros veic attālinātā darba veicēju aptauju, tostarp padziļinātas intervijas, lai izprastu to reemigrantu darba attiecības, kuri atgriezušies Latvijā, bet attālināti strādā ārzemēs.

Savukārt otra grupa ir emigranti, kas dzīvo ārzemēs, bet strādā Latvijā.

Pirmie secinājumi, aptaujājot abas grupas, mudina domāt par četriem tematiem:

• Nepieciešama darba devēja uzticēšanās saviem darbiniekiem, lai varētu attālināto darbu attīstīt.
• Veicot attālināto darbu kolektīvā, darba devējam jādomā par to, kā veicināt un uzlabot koleģiālu komunikāciju, lai attālinātā darba veicēji nejustos izkrituši no aprites, nesaprasti, aizmirsti.
• Atsevišķs temats ir dažādi juridiskie statusi, veicot attālinātu darbu – darba ņēmējs vai pašnodarbinātais? No tā izriet gan sociālie pabalsti, gan nodokļu jautājumi.
• Aktualizēts jautājums par darba vides sakārtošanu attālinātā darba tirgū.

Tomēr uzzināt, kura ir kuplāk pārstāvētā grupa, – tie, kuri atgriezušies Latvijā un strādā ārzemēs, vai tie, kuri dzīvo ārzemēs, bet attālināti strādā Latvijā, ir teju neiespējami.

Kā uzsvēra Muižarājs, migrācija šobrīd norit digitāli, tāpēc nav iespējams izsekot šim procesam.

Te mēs nonākam pie jautājuma, vai Latvijā vispār ir definēts attālinātais darbs migrācijas sistēmā. Atbilde no Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) ir īsa un kodolīga – nav. 

PMLP Migrācijas nodaļas vadītāja Ilze Briede sacīja: “Imigrācijas likums nekādā veidā neiejaucas attālinātā darba veikšanā un konceptā. Ja ir Latvijas vai ārvalstu pilsonis, kurš, dzīvojot Latvijā, vēlas strādāt attālināti ārzemēs, viņš to brīvi var darīt. Viņam nav jāsaņem nekādas atļaujas no PMLP, nav pat jāziņo PMLP par šo faktu. Un otrādi – ja Latvijā reģistrēts darba devējs vēlas attālināti nodarbināt ārzemēs dzīvojošos, viņam nav nekādas procedūras jāveic PMLP. Viņi ir brīvi no jebkuras imigrācijas procedūras.”

Izklausās vienkārši, bet realitātē tas tā nav. Ja runa ir par Latvijas valstspiederīgajiem, tur viss ir kārtībā. Bet Latvija uz diasporu skatās plašāk, tie ir ne tikai Latvijas valstspiederīgie, bet arī viņu ģimenes locekļi, cilvēki, ar kuriem nav noslēgtas laulības, bet kuri reemigrē.

Un viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc cilvēki atkārtoti dodas prom, – otra puse, kurš nav latvietis, nespēj šeit iedzīvoties, iejusties, atrast darbu.

Īpašās vīzas

Šobrīd Eiropas Savienībā 11 valstis ir izstrādājušas attālinātā darba vīzu, kas dod iespēju attālinātā darba veicējiem kādu laiku uzturēties konkrētajās valstīs, un uz šo jautājumu var skatīties no diasporas politikas perspektīvas. Vienlaikus tas arī būtu veids, kā piesaistīt “gudros” prātus Latvijas darba tirgum.

Igaunijā, kas viena no pirmajām sākusi ieviest attālinātā darba vīzas, par tām ir milzu interese.

Šobrīd strādā pie tā, lai tādu ieviestu Latvijā. Skaidrs ir viens, tas nebūtu dokuments, ko dalītu pa labi, pa kreisi, bet tas būtu veids, kā piesaistīt augsti atalgotu darba spēku, tostarp arī diasporas pārstāvjus.

Projekts vīzai attālinātā darba veikšanai ir izstrādāts, šobrīd norit tā apspriešana un izvērtēšana. Kad tās tiks ieviestas dzīvē, nav skaidrs. Bet vai tā risinātu virkni jautājumu attālinātā darba veikšanai, laiks rādīs. PMLP pārstāve gan norādīja, ka tāda vīza būtu īslaicīgs risinājums, jo to piešķirtu tikai uz gadu.

Informācijas avots: Latvijas Sabiedriskie Mediji, autors: Agnese Drunka (LR1 raidījuma “Globālais latvietis. 21. gadsimts.” vadītāja)