LSM: Balvu novada Viļakā izveidota jauna kultūrvieta „ Abrenes istabas”

Latgalē tapusi jauna kultūrvieta – pirms diviem mēnešiem atvērta privāta ekspozīcija „Abrenes istabas” Balvu novada Viļakā, kas savulaik bija daļa no Abrenes apriņķa. Tās veidotājs ir aizrautīgs senlietu kolekcionārs Dzintars Dvinskis.

Viļakas centrā divstāvu, koka mājā izveidotas Abrenes istabas. Ēkas fasāde laika gaitā ieguvusi pelēcīgu, nodiluma krāsu, tās logi ir balti un kā košs akcents – sarkanas, koka divviru durvis. Tās saimnieks ir aizrautīgs kolekcionārs, vēstures izzinātājs Dzintars Dvinskis. Pirmajā stāvā uz sienām lielas, melnbaltas fotogrāfijas. Viena no tām redzama ēka, kurā atrodamies. Agrāk šīs bijusi Tirgus iela.

„Krustojums, kur jūs iebraucāt, tur vēsturiski bija senais Viļakas tirgus laukums. Un vēsturiski te visu laiku ir notikusi andelēšanās, tirdzniecība.  Ēka piederējusi ebrejiem, jo Viļakā liels procents bija ar ebreju tirgotājiem.  Pirmajā stāvā viņi paši te dzīvoja, vienu ēkas daļu izīrēja, bija veikaliņš, arī cits ebrejs īrēja telpas, augšā bija notāra kantoris. Un vienā flangā bija ieeja no pagalma puses, tur bija mazas istabiņas kalpiem.”

Mainoties laikam, ēka pildījusi arī citas funkcijas. 2.pasaules kara laikā šeit atradās latviešu pašaizsardzības štābs, gestapo un arī čeka. Dodamies uz otro stāvu. Kolekcionāram ir  daudz vēsturisko fotogrāfiju un arī dokumentu. Ēkai jūtama senatnes smarža, un tās interjers, to nemaz nemainot, labi saskan ar tur izvietotajiem priekšmetiem. Ejam uz telpu, kas nodalīta ar sarkanu aizkaru. Aiz tā Josifa Staļina krūšutēls.

„Iedvesmojos no tās filmas „Pilsēta pie upes”, ka tur mainījās tās varas, tad man viņš atrada to vietu, tad te ir no Viļakas un Abrenes rajona goda raksti to laiku stilā.” Dzintars aicina doties tālāk, nonākam citā telpā. „Te man ir tāds improvizēts sekretāres kabinets.” Uz sekretāres galda rakstāmmašīna, galda lampa un melns telefons. Tālāk izveidots priekšnieka kabinets, interjers iekārtots četrdesmito gadu stilā, ar tumšām mēbelēm, aiz galda pie sienas karte un vadoņu: Staļina un Ļeņina fotogrāfijas.

„Un tas ir radio pie sienas? Jā, tā saucamā radio točka, bet diemžēl neskan viņa, tas bija tāds propagandas aparāts, kuram bija jābūt katrā mājā, pat dziļos laukos vilka vadus, lai tas pļarkšķis tur runātu, un tās ziņas varētu klausīties, padomju propaganda zināmā mērā.  Vēl te tāds interesants ir tējkanna – misiņa, kura ir nākusi no Stompakiem, to man atdeva bijušā īpašnieka mazdēls, teica, ka pēc Stompaku kaujas aizgājuši un savākuši to tējkannu, mētājusies pie tiem bunkuriem, pirkta savulaik arī laikam Abrenē.”

Dzintars šo dēvē par sarkano stūrīti. Taču Otra ekspozīcijas daļa saistīta ar tirdzniecību  un laiku pirms 2. pasaules kara.

„Pasmaržot iedošu, trīskārtīgais odekolons “Sarkanā ausma”, atcerēties to laiku aromātu. Tāds spēcīgs, domāju, ka varētu būt ilgi noturīgs. Un tad te ir visādas mantas, kas saistītas ar tirdzniecību, piemēram,  sviesta mēri, kastītes, kur varēja mārciņu sviesta izmērīt.”

Beidzamā telpā, kuru kolekcionārs izrāda, iekārtota kā neliela bodīte, ar leti, dažādiem svariem un plauktiem, kas bagātīgi izkārtoti ar dažnedažādākajām precēm.

„Zābaki , tīkliņi, atslēgas, patvāri, sviesta kaste, viss, kas tajos laikos bija tādā veikaliņā.”

Ēkā izvietota ekspozīcija, kas aptver laika periodu no 1920 līdz 1960.gadam, kad Viļaka ietilpa Jaunlatgales, tad Abrenes apriņķī, vēlāk bija Viļakas apriņķa un Abrenes rajona centrs. Tādēļ arī šāds nosaukums – Abrenes istabas.

„Blakus Abrenes iela ir, tepat krustojums, un gribēju to vārdu, lai atgādina cilvēkiem, ka Abrene ir piederējusi Latvijai, lai neaizmirst, ka esam pazaudējuši kaut kādu daļu no Latvijas, lai vismaz te var atbraukt, atcerēties, apskatīt.”

Ekspozīcijā apskatāmais krāts divdesmit gadu garumā, kolekcionēšana ir Dzintara Dvinska dzīvesveids.

„Jā, man liekas tas cilvēks ir laimīgs, kurš var darīt to, kas viņam patīk.  Tas process patīk, kaut ko jaunu atrast, kaut ko uzzināt, jo kaut kādā brīdī liekas, ka visu zini par to Abreni, bet pēc tam aizbrauc vai kāds kaut ko atnes, un ir atkal jauni fakti, jaunas liecības. Tāds nebeidzams process, visu laiku kaut ko jaunu var uzzināt un atrast arī vecajās mantās.”

Lai gan Dzintars ir apguvis elektriķa profesiju, vēsture interesējusi jau no mazotnes.

„Skolas laikos vēstures grāmatu izlasīju uzreiz, kā tik saņēmu, vēsturē bija piecinieki, tajos laikos piecinieks bija tas augstākais novērtējums. Ģimene atbalsta, nepukst, ka ir daudz šo lietu? Dažreiz jau papukst, bet sapratuši, ka ar mani grūti cīnīties, tas tāds dzīvesveids, tur neko neizdarīsi!”

Avots: LSM.LV, Kultūras Rondo