LR1: Cilvēki ar īpašām vajadzībām: kā veicināt sabiedrībā citādības izpratni

Cilvēks nav diagnoze. Cilvēks ir sapņi, cerības, darbošanās, personība. Kas jāmaina sabiedrības attieksmē, lai tā pieņemtu cilvēkus ar garīga rakstura vai funkcionāliem traucējumiem un veicinātu citādības izpratni, spriež raidījumā Kā labāk dzīvot.

Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu departamenta vecākā eksperte Kristīne Lasmane stāsta par kampaņu, kas norisinās jau trešo gadu. Tās mērķis ir nemainīgs, lai cilvēkus ar garīga rakstura traucējumiem arvien vairāk pieņemtu, lai no viņiem nenovērstos, lai viņi saņemtu vajadzīgo atbalstu un varētu dzīvot savās mājās, lai nebūtu jāpārceļas uz ilgstošas aprūpes institūcijām tikai tāpēc, ka nav atbalsta vai viņus nosoda, kas apgrūtina līdzāspastāvēšanu un tā kļūst sarežģīta.

“Kampaņa atbalsta deinstucionalizācijas procesu, lai cilvēkiem, kam dažāda rakstura traucējumi tiktu attīstīti pakalpojumi viņu mājām un ļautu dzīvot pilnvērtīgu dzīvi un nebūtu jāpieņem lēmums dzīvot kopā ar sev līdzīgiem izolēti no sabiedrības,” atzīst Kristīne Lasmane.

Daudzfunkcionālā sociālo pakalpojumu centra “Laipa” vadītāja Gita Aizpure iepazīstina ar sava centra darbību: tas sniedz trīs pakalpojumus – grupu dzīvoklis, dienas aprūpes centrs un specializētā darbnīca. Grupu dzīvoklī ir 16 vietas un 11 cilvēki jau tajā dzīvo.

Gita Aizpure skaidro, ka mērķis ir attīstīt katra iemītnieka talantus, dotības, spējas, apzināties sevi kā cilvēku, lai pats varētu darboties tālāk. Katram tas ir individuāli – vienam jāpalīdz mācīties lasīt, citam – rakstīt, vēl citam – darboties ar datoru vai strādāt ar internetbanku.

“Tas prasa arī pašam ieguldīties, piespiesties darīt, ko varbūt negribas. Bet tas jau ir visiem raksturīgi,” atzīst Gita Aizpure.

“Ir klienti, kas pārnākuši no valsts sociālās aprūpes centriem, ir tādi, kas nāk no sabiedrības. Pieredze ir dažāda. Kas nāk no pansionātiem, viņiem ir daudz iemācītā bezpalīdzība, viņam ir ēdiens padots, gultasveļa izmazgāta, viss ir sagatavots, ne par ko nav jādomā, ka tikai eksistence,” turpina Gita Aizpure. “Mēs mācām dzīves prasmes, kas ir katram nepieciešamas, sākot no brokastu gatavošanas, veļas mazgāšanas, personīgās higiēnas, lietām, kas vajadzīgas saziņai ar citiem cilvēkiem.”

Runājot par sabiedrības spēju pieņemt cilvēkus ar garīgiem vai funkcionāliem traucējumiem, Kristīne Lasmane vērtē, ka lielākā problēma sabiedrības attieksmē ir vēlēšanās novērsties un ignorēt problēmu, vēlēšanās izolēt cilvēkus, kuri ir atšķirīgi un kuriem ir vajadzīgs atbalsts.

“Vārdos mēs esam par, mēs saprotam cilvēktiesības, bet tikko uzzina, ka kāds pakalpojums top dzīvesvietas tuvumā, uzreiz ir protesti, vēstules, ierosinājumi pārcelt to citur. Tā ir vēlme norobežoties un panākt, lai šie cilvēki nav saskarē konkrēti ar mani,” norāda Kristīne Lasmane.

Lasmane arī norāda, ka izglītības iestādēs bieži problēmas ar citāda bērna nepieņemšanu rodas vecākiem, kuri atšķirīgo bērnu grib dabūt laukā no klases, lai netraucē citiem mācīties. Bērniem savā starpā tas problēmas nav tik lielas. Tā ir kopējā attieksme un vēlme, ja man kāds traucē, es gribu, lai viņš nav pie manis.

“Ja bērni jau no mazotnes pierod, ka apkārti ir citādi cilvēki, attieksme ir dabiska, tā nav jāpanāk ar kampaņām vai speciāli ietekmējot izpratni,”  atzīst Kristīne Lasmane.

Latvijā ir ap 12 tūkstošiem cilvēku ar garīga vai funkcionāla rakstura traucējumiem, kuriem būtu nepieciešams dažāda veida atbalsts, norāda ministrijas pārstāve.

Radio programma ir klausāma: LR1