LA: “Latgalē pirmais un galvenais uzdevums – radīt jaunas darba vietas!” Saruna ar Rēzeknes mēru Bartaševiču

LA: Jūnijā notikušajās pašvaldību vēlēšanās Latgales sirdī Rēzeknē, kas tāpat kā Roma atrodoties uz septiņiem pakalniem, valsts mērogā apbrīnojamu noturību un uzticību vēlētāji nākamajiem četriem gadiem atkal izrādījuši sociāldemokrātiskajai partijai “Saskaņa”. Rēzeknē tās līderis ir Aleksandrs Bartaševičs, kurš pilsētas domi vada nu jau ceturto sasaukumu pēc kārtas – kopš 2009. gada.

Rēzeknes mērs ir ļoti pieredzējis politiķis. Iepriekš bijis četru Saeimu deputāts, 7. un 8. Saeimā bija arī Saeimas sekretāra biedrs. Pagājušās nedēļas izskaņā tikāmies viņa kabinetā Atbrīvošanas alejā pretim Latgales Māras monumentam, lai aprunātos, kas nākamajos “Bartaševiča laikos” sagaida ne tikai rēzekniešus, bet visu reģionu.

Jūsu vadības laikos uzcelts radošais centrs “Zeimuļs”, labākā akustiskā koncertzāle Baltijā “Gors”, olimpiskais centrs ar pagaidām Baltijā vienīgo baseinu zem klajas debess utt. Vai Rēzekne tikpat tīkama kā tūristiem ir kļuvusi arī iedzīvotājiem un uzņēmējiem?

A. Bartaševičs: Rēzeknes pašvaldībā sāku strādāt pirms 20 gadiem. Tad šeit dzīvoja 32 000 iedzīvotāju, tagad – apmēram 28 000. Visu laiku pašvaldības darbā galvenās pūles ir bijušas, lai apturētu cilvēku aizbraukšanu. Taču vienai pašvaldībai apturēt visas valsts tendences ir ļoti grūti. Rezultāti būtu daudz labāki, ja pašvaldības par saviem iedzīvotājiem necīnītos vienatnē, bet kopā ar valdību, taču tai vienmēr atrodas kādi svarīgāki darbi darāmi.

Tagad taču būs jādala Eiropas Komisijas piešķirtais Atjaunošanas un noturības mehānisma (ANM) fonda finansējums.

Pašvaldības un uzņēmēji tagad roku rokā cīnāmies, lai no 1,82 miljardiem eiro kādas noteiktas summas būtu iedalītas arī Latgalei. No pieejamiem dokumentiem joprojām nevaru konstatēt, ka šeit Latgalei vai vispār kādam Latvijas reģionam būtu iezīmēta kāda prioritāte.

Mums Rēzeknē un arī citām pašvaldībām Latgalē pirmais un galvenais uzdevums ir radīt ap­stākļus jaunu darba vietu radīšanai, lai apturētu iedzīvotāju aizplūšanu. Tas būs iespējams tikai tad, ja tieši definēs un ar likumdošanu nostiprinās atbalstu Latgales uzņēmējiem. Savukārt pašvaldībām – pastarpināti industriālās infrastruktūras sakārtošanai. Tas ir cēlais mērķis, bet instrumentus, ka novadīt naudu līdz pašvaldībām, mēs pagaidām nezinām.

Tajā pašā laikā, kamēr oficiālajā informācijas plūsmā ir vakuums, notiek visādas, uzskatu, provokācijas. Piemēram, tūlīt pēc vēlēšanām jaunapstiprinātais labklājības ministrs Eglīša k-gs sociālajos tīklos izsakās, lai vēlēšanās uzvarējušie pašvaldību vadītāji no opozīcijas partijām nesapriecājas pirms laika, jo Eiropas naudas ministrijas taču dalīšot “savējām” pašvaldībām.

Nekādu atspēkojošu informāciju līdz šim tā arī neesmu atradis. Šajā sakarā arī Lielo pilsētu asociācija gatavo vēstuli uzraugošajām institūcijām, lai tomēr pārbaudītu to Latvijas valdības Eiropas Komisijai sagatavoto aploksni, vai tur tiešām nav ieslēpta vecā prakse, ka naudas dalīšana notiks tikai starp ministrijām, nevis pašvaldībām, un pieeja līdzekļiem būs nodrošināta tikai savējiem uzņēmējiem, kuri atbalstījuši varas partijas. Tas mūs ļoti uztrauc.

Vienīgais lobijs šādu nozīmīgu jautājumu skatīšanā tātad ir tikai Lielo pilsētu asociācija ar opozīcijas deputātu Valaiņa kungu kā izpilddirektoru priekšgalā?

Ja runājam par asociāciju, arī tagad pēc vēlēšanām lielākā daļa lielo pilsētu vadītāju ir opozīcijas partiju pārstāvji. Protams, izņemot Rīgu, un te arī gribot negribot redzam apliecinājumu Eglīša k-ga nejaušajai tvitera ziņai – vienīgā pilsēta, kurai atbalsts 300 miljonu apmērā transporta modernizācijai iezīmēts ANM plānā, ir tieši Rīga.

Eiropas Komisijai ir tiesības post factum piemērot korekcijas, piemēram, pašvaldību jau realizētiem projektiem. Kādēļ tad to nevarētu piemērot arī valdības projektiem jau šajā stadijā, ja izrādīsies, ka plāna pamatā ir bijušas pozīcijas politiķu koruptīvas vienošanās?

Jums ir liela pieredze procesu vadībā šādā valdības opozīcijas un reģiona pozīcijas stāvoklī. Vai tagadējie laiki no iepriekšējiem kaut kā atšķiras?

Īpaši jau neatšķiras. Vienojošā iezīme – redzamie politiķi mainās daudz biežāk par pelēkajiem kardināliem, kuri praktiski visos laikos ir diezgan stabili.

Salīdzinoši daudz lielāka nauda tomēr ES ir struktūrfondi šajā septiņu gadu plānošanas periodā.

Neviena programma vēl nav izsludināta, lai gan plānošanas periods faktiski jau ir sācies. Zinu tikai to, ka viena no galvenajām prioritātēm būs energoefektivitātes uzlabošana visdažādākajos aspektos – mājokļu siltināšana, alternatīvu energoresursu attīstīšana utt. Apmēram 22% no laikam 6,4 pieejamiem miljardiem. Neesmu pārliecināts, vai šādi prioritārie virzieni ir pamatoti.

Vairs jau gan nevajadzētu šaubīties. Eiropas Komisija nupat, 14. jūlijā, vēl arī pieņēmusi tiesību aktu priekšlikumu paketi, ar ko līdz 2030. gadam paredz samazināt siltumnīc­efekta gāzu emisijas vismaz par 55%. Kas līdz 2030. gadam mainīsies Rēzeknē?

Pagaidām to redzu kā neiespējamo misiju. Mēs nekad to neizpildīsim, būs jāmaksā sodi. Manā uztverē, visas investīcijas, ko tagad paredz šiem mērķiem, nozīmē to, ka mums būs jāatsakās no ražojošiem uzņēmumiem, kas patērē enerģiju lielos daudzumos. Atliek tikai paanalizēt uzņēmumu struktūru Latvijā, kuri šos CO2 izmešus tagad saražo, un kļūst skaidrs, cik daudz uzņēmumu būs jālikvidē.

Ja runājam par energoefektivitāti, savā pilsētā mēs jau labi redzam, cik ļoti iedzīvotāji “grib” iesaistīties piedāvātajās uzlabošanas pasākumu programmās. Viņi negrib, un nekas to nemaina, lai arī kādus propagandas pasākumus mēs veiktu! Daudzdzīvokļu mājās īpašnieku lielākā daļa ir pensionāri, neko viņiem pārmest nevaru.

Kas attiecas uz transportu – tas ir ļoti dārgs. Mēs to ļoti labi zinām, jo šajā ziņā ar saviem četriem pilsētas elektrobusiem esam klimata neitrāla sabiedriskā transporta pionieri Latvijā. Elektroautobuss ir apmēram trīs reizes dārgāks par parasto. Mums paveicās, jo par šiem busiem 70% līdzekļu saņēmām no ES atbalsta fondiem. Labi, nu pašvaldības kaut kā šīs prasības vēl varētu izpildīt, bet – ne jau mūsu autoparks, kas ir galvenais izmešu ražotājs transportā.

Man gan šķiet, ka šeit tomēr ir problēmas ar prognozēm. No mūsu skatpunkta tajos aprēķinos nav ņemts vērā, ko mēs iegūsim, ja tik daudz nāksies zaudēt.

Es tomēr palieku pie tā, ka mūsu prioritātēm reģionos jābūt jaunu darba vietu radīšanai. Tās arī ir prioritātes, kam uzmanību pievērš investori. Ja gribam pastāvēt un attīstīties, pašiem sava bāze jāizveido kaut vai bez valsts atbalsta. Taču ļoti ceram uz to, ka aiz Kohēzijas fonda viena no mērķiem – sociālāka Eiropa – šobrīd “ieslēpies” arī finansējums Latgales atdzimšanai. Tas tomēr ir 33% no kohēzijas pieejamās naudas.

Ir kādi pozitīvie piemēri?

Pašvaldības veidotajā biznesa parkā, ko izveidojām faktiski no niecīga valsts piešķirtā finansējuma, rezultāti ir ļoti labi – visas ēkas tur ir iznomātas. Mūsu pēdējo gadu plāns bija radīt infrastruktūru 600 jaunu darba vietu izveidošanai, domāju, ka esam jau pārsnieguši šo rādītāju.

Redzot, cik izdevīga vieta uzņēmējiem ir pašvaldības izveidotā klasteru bāze, citi jau ir pieteikušies un gaida savu iespēju konkursa kārtībā tikt pie šīm telpām, kur organizēt savas ražotnes. Es ļoti ceru, ka arī tagad, jaunajā plānošanas periodā, tādas iespējas pašvaldībai būs.

Esam sapratuši, ka investori no ārvalstīm ne pārāk tagad vēlas pie mums nākt, līdz ar to nāk tikai vietējie. Esam priecīgi, ka pie mums tagad paplašinās, piemēram, “VTI Avoti” – viens no modernākajiem kokapstrādes uzņēmumiem Baltijā, kurš lielos apjomos ražo priedes masīvkoka mēbeles un citu augstvērtīgu preci. Šis uzņēmums pieder gulbeniešiem.

Ekonomiskajā attīstībā lielāko uzsvaru esam iecerējuši likt uz vietējiem investoriem. Arī cilvēku piesaistīšanā un noturēšanā man pašam vietējais pozitīvais paraugs – un tā ir Valmiera.

Kādēļ vairs īpaši necerat uz ārvalstniekiem? Traucē reģiona, valsts tēls?

Vienkārši nav laba pieredze, apgūstot šeit esošo likumdošanu un šeit pieejamos līdzekļus. Pie mums jau notiek tā, ka visas atbalsta programmas raksta, tikai pamatojoties uz datiem, ko dod Eiropas Komisija. Noteikumi strikti, ļoti daudziem neizpildāmi. Uzņēmējiem ir savas vajadzības, bet tās nevienu lielās politikas veidotāju lielākoties neinteresē. Ja kādu biznesu var izveidot arī bez ES fondu atbalsta, tad tas parasti arī notiek. Cilvēki taču uz visām lietām skatās vienkārši un racionāli.

Kā un vai vispār ir beigusies āra baseina lieta saistībā ar nesenajiem pārmetumiem, ka pilsēta, kas saņem līdzekļus no pašvaldību izlīdzināšanas fonda, atļaujas būvēt tādas “ekstras”? Līdzīgi pārmetumi par lielajām dotācijām sabiedriskajā transportā bija dzirdami arī no Rīgas, kad to vadīja arī jūsu partijas biedrs Ušakovs.

Attiecībā uz izlīdzināšanas fondu nekas nav mainījies. Vienmēr esmu uzskatījis, ka tā tomēr ir mākslīgi radīta sistēma, kuras rezultātā izrādās, ka Latvijā visi reģioni ir dotējami. Nu nav tā! Rīgai kā galvaspilsētai viennozīmīgi priekšrocības ir jau “a priori”. Vienkārši nosaukts tā, lai mēs visu laiku justos kā lūdzēji un tā kā vainīgi.

Partijas iekšienē nekādu domstarpību par “Rēzeknes lietu” nebija. Tagad vēl jo vairāk – savā partijā uzskatām, ka reģioniem jāpiesaista papildu naudas ne tikai no izlīdzināšanas fonda un ES līdzekļiem. Tieši attīstībai paredzētie līdzekļi – nu, tur reģioniem noteikti ir rezerves.

Esam jau parādījuši, ka pašvaldības ar salīdzinoši nelielām naudām var strādāt ļoti efektīvi, bet vēl efektīvāk – uzņēmēji. Mans uzskats ir, ja uz kādu reģionu, piemēram, nāk kāda konkrēta atbalsta summa, tad no šiem 100% tikai 20% vajadzētu apgūt pašvaldībai, bet 80% – uzņēmējiem. Tas būtu visefektīvākais izlietojums.

Autors: Ilmārs Randers, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”