Informatīvās kampaņas “Atrastā Latvija” ietvaros Latgalē iespējams apmeklēt MĀRAS un DAUGAVAS ceļus
Latvijas reģionos izbūvēti un atjaunoti 60 kultūras un dabas mantojuma objekti – muižas, pilis, baznīcas, torņi, parki, muzeji, estrādes, dabas takas, dārzi, tilti, promenādes, pludmales un citas vietas. Visi šie objekti sarindoti 7 kultūras un dabas mantojuma ceļos, kurus iepazīstot, var atrast un izprast Latvijas unikālās vērtības.
Aicinot epidemioloģiski drošā veidā apmeklēt jaunos tūrisma objektus, Kultūras ministrija izveidojusi informatīvo kampaņu “Atrastā Latvija”. Tās laikā ikvienam būs pieejama mājaslapa atrastalatvija.lv, kurā iespējams uzzināt vairāk par atjaunotajiem un jaunuzceltajiem kultūras un dabas mantojuma objektiem, tajos veiktajiem ieguldījumiem, gūt praktisku informāciju par objektu apmeklējumu un piedalīties Latvijas atrašanas spēlē.
Spēles “Atrastā Latvija” ietvaros, reģistrējot savu apmeklējumu, novērtējot objektu, kā arī atbildot uz jautājumiem par to, būs iespēja tikt pie vērtīgām balvām, piemēram, iespējas nakšņot un baudīt maltīti Šlokenbekas muižā vai Ungurmuižā vai lidot ar Zērgli Siguldā. Sīkāk par spēles noteikumiem lasi šeit!
“Paveiktais ir nozīmīgs ne tikai šodienas skatījumā, tas ļaus saglabāt un nodot unikālās Latvijas dabas un kultūras mantojuma vērtības arī nākamajām paaudzēm. Vēlos pateikties visiem iesaistītajiem par paveikto darbu, bet Latvijas iedzīvotājus aicinu aut kājas un doties ceļā! Lai arī esmu daudz ceļojis pa Latviju, tomēr ikreiz sastopos ar jauniem un negaidītiem atradumiem – esmu pārliecināts, ka līdzīgi jutīsies ikviens Latvijas iedzīvotājs, kurš apmeklēs atjaunotos un jaunuzceltos objektus”, aicina kultūras ministrs Nauris Puntulis.
Atjaunošanas un būvniecības darbi īstenoti kopš 2018. gada divās kārtās, atjaunojot un izbūvējot 60 kultūras un dabas mantojuma objektus 40 Latvijas pašvaldībās, kā arī veidojot un attīstot tajos jaunus kultūras un tūrisma pakalpojumus. Atsevišķos objektos darbi vēl turpinās, un tie tiks pilnībā pabeigti 2022. gada nogalē. No kopumā ieguldītajiem 67 965 274,81 eiro, 34 913 795,12 eiro ir Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) līdzekļi, bet 33 051 479,69 eiro ir valsts un pašvaldību ieguldījumi. Finansējumam varēja pieteikties pašvaldības no visas Latvijas, izņemot Rīgu, piesaistot projektu partnerus. Dalībnieku izvēle notika, izvērtējot ieceru starptautisko un nacionālo nozīmību, kā arī sasaisti ar pašvaldību attīstības stratēģijām.
Kultūras ministrija aicina būt atbildīgiem un, apmeklējot objektus, ievērot valstī spēkā esošos epidemioloģiskās drošības pasākumus.
Kultūras ministrija administrē Eiropas Savienības fondu līdzekļu Darbības programmas “Izaugsme un nodarbinātība” prioritārā virziena “Vides aizsardzības resursu izmantošanas efektivitāte” 5.5.1. specifiskā atbalsta mērķa “Saglabāt, aizsargāt un attīstīt nozīmīgu kultūras un dabas mantojumu, kā arī ar to saistītos pakalpojumus” 1. un 2. kārtā veiktos ERAF ieguldījumus Latvijas reģionos esošā kultūras un dabas mantojuma saglabāšanā, aizsargāšanā un attīstībā.
Vairāk nekā sešus simtus gadu vecais ceļš no Ludzas līdz Daugavpilij ved ceļojumā pa Latgali – Māras zemi –, kur seno latgaļu mitoloģija savijas ar stipro katoļu ticību un Rīteiropas vērtībām. Ceļš iezīmē Ludzu kā stipro Livonijas robežu sargātāju, Preiļus kā romantisko un grezno grāfu Borhu patvērumu un Daugavpili kā cietoksni, kas atvairījis pat Napoleona armijas uzbrukumu.
Ceļā iekļautie objekti
Daugavpils cietokšņa Inženierarsenāls un bastiona eskarpa siena
Daugavpils cietoksnis ir unikāls valsts nozīmes arhitektūras un kultūrvēstures piemineklis, kura platība ir vairāk nekā 150 ha. Daugavpils cietoksnis ir pēdējais bastionu tipa cietoksnis Eiropā. Skatoties no putna lidojuma, cietoksnis atgādina saules, zvaigznes, bruņurupuča vai pat sikspārņa formu.
Cietokšņa celtniecība sākta 1810. gadā, gatavojoties Napoleona iebrukumam Krievijas impērijā. 1812. gadā vēl nepabeigtais cietoksnis veiksmīgi izturēja ugunskristības, atvairot pirmos Napoleona armijas uzbrukumus.
Līdz 19. gadsimta vidum Dinaburgas cietoksnis bija viens no Krievijas impērijas 1. klases cietokšņiem, taču jau būvniecības laikā tas sāka zaudēt savu nozīmi, kļūstot par 2. klases cietoksni, bet 1897. gadā par Dvinskas cietoksni – noliktavu. Cietokšņa pabeigšanas brīdī 1878. gadā tas jau bija novecojis un kļuvis par pēdējo uzbūvēto bastionu tipa cietoksni Eiropā.
Cietokšņa galvenais valnis ir vairāk nekā 3 kilometrus garš, un to veido dažādi 19. gadsimta nocietinājumi, tostarp 8 bastioni. Tā augstums ir 11—13 metri un biezums apmēram 25 metri. Galvenajā valnī izbūvēti 4 monumentāli vārti – Nikolaja, Mihaila, Aleksandra un Konstantīna vārti. Tie bija nosaukti par godu imperatoram Aleksandram I un viņa brāļiem lielkņaziem Nikolajam, Mihailam un Konstantīnam.
Viena no cietokšņa nocietinājumu būvēm ir 7. bastions – piecstūrains zemes nocietinājums ar valni un aizsardzībai un munīcijas glabāšanai domātām pazemes telpām jeb kazemātiem iepretī Daugavpils Marka Rotko mākslas centram. Eskarps ir no lieliem akmens bluķiem izbūvēta siena, ko ierīko aizsargvalnī uz pretinieka pusi.
Līdz pat 1. Pasaules karam Daugavpils cietoksnī uzturējās un strādāja Krievijas impērijas armijas garnizoni. Kopumā te varēja uzturēties līdz 6000 cilvēku. 1920. gadā cietoksnī izvietojās Latvijas armijas 4. Zemgales divīzijas 3 kājnieku – 10. Aizputes, 11. Dobeles un 12. Bauskas pulki, kā arī viens vieglās artilērijas pulks. 1940. gadā Daugavpils cietoksnī izvietojās Sarkanās armijas vienības. Otrā pasaules kara laikā tilta nocietinājumā (kreisajā Daugavas krastā) tika ierīkots ebreju geto ar apmēram 14 000 ieslodzīto no visas Daugavpils apkārtnes. Cietokšņa teritorijā tika ierīkota arī padomju karagūstekņu nometne. No 1948. gada līdz 1994. gadam cietokšņa teritorijā darbojās Daugavpils Kara aviācijas inženieru skola.
Cietokšņa teritorijā ir 80 ēkas un 10 ielas, un mūsdienās te dzīvo vairāk nekā 1000 cilvēku – tas ir viens no pilsētas dzīvojamiem rajoniem.
Vēsturiski cietokšņa Inženierarsenāla ēkā izgatavoja un remontēja apbruņojuma priekšmetus, instrumentus fortifikācijas un sapieru pasākumiem (ēkā atradās lietuve, rasētava, modeļtelpa un citas darbnīcas), glabāja lielgabalus un citu munīciju, pontonu koksni un audeklu. Padomju laikos ēkā darbojās mācību ražošanas darbnīcas, tika ierīkotas mašīnu garāžas. Šobrīd ēka tiek atjaunota, lai tajā izveidotu Tehnikas un industriālā dizaina centru.
Projekta ietvaros veiktie uzlabojumi
Šobrīd pilnā sparā rit Inženierarsenāla ārējie fasāžu, jumta izbūves un labiekārtošanas būvdarbi, kā arī iekštelpu restaurācijas darbi, lai iekārtotu izveidotu Tehnikas un industriālā dizaina centru. Paredzēts, ka atjaunotajā Inženierarsenāla ēkā sadarbībā ar Rīgas Motormuzeju tiks izstādīti vēsturiskie spēkrati.
Turpat līdzās turpinās 7. bastiona eskarpa sienas atjaunošana. To vairākās vietās sabojājušas koku saknes, tā ir izskalota hidroizolācijas trūkuma dēļ. Eskarpa sienas bojājumi šobrīd rada riskus vaļņa konstrukcijas stiprībai, cietokšņa apmeklētāju drošībai, kā arī negatīvi ietekmē pieminekļa vizuālo izskatu.
Bastiona eskarpa sienas atjaunošanas rezultātā bastions iegūs pievilcīgāku izskatu, kā arī būs iespējams apmeklētājiem nodrošināt jaunu ekskursijas maršrutu pa cietokšņa aizsarggrāvi, gar eskarpa sienu, kas iepriekš nebija iespējams drošības apsvērumu dēļ.
Projekta kopējās izmaksas ir 4 393 364,93 eiro, no tām 3 253 471,29 eiro ir ERAF finansējums, 1 139 893,64 eiro ir valsts un pašvaldības finansējums.
Projektu īsteno Daugavpils pilsētas dome.
Ludzas viduslaiku pilsdrupas
Kopš seniem laikiem Ludzas pils sarkanie mūri augstajā krastā starp Lielo un Mazo Ludzas ezeru ir viens no gleznainākajiem Latvijas skatiem. Ludzas viduslaiku mūra pils ir Ludzas pilsētas vizītkarte un valsts nozīmes arheoloģijas piemineklis. Tas atrodas blakus Ludzas Baznīckalnam ar tā apbūvi, kas ir Ludzas vecpilsētas kā pilsētbūvniecības pieminekļa daļa, ap kuru veidojusies senā pilsēta.
Pēc Jirgena Helmsa hronikas ziņām pils uzcelta 1399. gadā, bet pirmo reizi rakstītajos avotos minēta 1433. gadā kā austrumu pierobežas cietoksnis.
Ludzas pils izvietota pilskalnā un aizņem ap 1,5 hektārus lielu teritoriju. Livonijas ordeņa maģistrs Vannemars fon Bruggenoje pili cēlis no pelēkajiem laukakmeņiem un sarkanajiem ķieģeļiem un rotājis melniem glazētiem ķieģeļiem. Kompleksu veido divas daļas – Galvenā pils un Priekšpils. Priekšpilij ir neregulāra trīsstūra forma. Galvenā pils, kurai ir taisnstūra forma un liels kvadrātisks tornis ziemeļu pusē, atradusies Priekšpils ziemeļrietumu daļā.
Iekarot pili centušies Krievijas cars Ivans Bargais, Polijas karalis Stefans Batorijs, Zviedrijas karalis Gustavs Ādolfs. Lai arī pils mūri saglabājušies fragmentāri, tomēr joprojām pils ansamblis pārsteidz ar savu varenību un ir labi redzams no tāliem skatu punktiem.
Projekta ietvaros veiktie uzlabojumi
Projekta ietvaros veikti arheoloģiskās un ģeotehniskās izpētes darbi, kuru laikā galvenās pils pagalma vietā atsegts 1976. gadā arheoloģiskās izpētes darbu laikā atraktais pagalma bruģis. Izstrādāts Ludzas pilsdrupu atsegto mūru konservācijas un pilskalna teritorijas labiekārtošanas darbu būvprojekts, kā arī veikti Ludzas pilsdrupu konservācijas darbi. 2021.gadā tiks veikta pilskalna teritorijas labiekārtošanas darbi, t.sk. atsegto mūru konservācija un gājēju tiltiņa izbūve, kas savienos Baznīckalnu ar Pilskalnu.
Projekta kopējās izmaksas ir 634 499,34 eiro, no tām 425 000,00 eiro ir ERAF finansējums, un 209 499,34 eiro ir valsts un pašvaldības finansējums.
Projektu īsteno Ludzas novada pašvaldība.
Preiļu muižas komplekss un parks
Preiļu muižas apbūve kopumā un katrs tās elements atsevišķi (pils, kapela, stallis, vārti, vārtsarga namiņš, parks) ir valsts nozīmes arhitektūras pieminekļi.
Līdz mūsdienām saglabājušos romantiskā ainavu dārza veidolu Preiļu parks ir ieguvis 19. gs. vidū un vēl šodien tas ir viens no ievērojamākajiem Latvijas lauku parkiem. Parka platība ir 47 hektāri, no kuriem apmēram 13 hektāru aizņem parka dīķi un kanāli, te aug vismaz 25 sugu koki un krūmi, to vidū vairāki dižkoki. Preiļu parks ir lielākais pilsētvides parks Latvijā.
Iespējams, ka Preiļu parka plānojumu projektējis itāļu arhitekts Vinčenco Macoti (1756. – 1798.). Savulaik parku apjoza dekoratīvs nocietinājums (kastella) un četrrindu liepu alejas. Parka vidū, appludinot Preiļupīti, ir radīta dīķu un kanālu sistēma ar daudzām salām un pussalām. Klajumos (laucēs) izveidotas gleznainas lapenes – liepu vai svešzemju koku un krūmu grupas. Preiļu parkā ir izcili skaisti un labi aprūpēti krūmu puduri – segliņi, sausserži, melnie plūškoki u.c.
Preiļu pils ir izcils Latgales 19. gs. historisma laika muižu arhitektūras paraugs. Pils arhitektūra izteiksmīgi raksturo romantisma periodu Latvijas muižu mākslas un sabiedriskajā dzīvē. Pils kā arhitektūras pieminekļa galvenā šī brīža vērtība ir tās apjoms un fasādes, kā arī iekštelpu vēsturiskās plānojuma struktūras elementi ar sienu apdari. Viduslaikos Preiļu novads ar pili piederēja Livonijas ordenim, bet kopš 1382. gada – grāfa fon Borha dzimtai. Pils arhitektūras stilu veido trīs stilu apkopojums – neogotikas, klasicisma un romantisma, kas tiek dēvēts par Tjūdoru stilu.
Mūsdienās apmeklētāju iecienītākie objekti parkā ir Preiļu Kapela, kurā var baudīt teju privātu koncertu Latvijā vienīgās dziedošās gides Irēnas Kjarkužas izpildījumā, kā arī aplūkot gleznu reprodukcijas un tēlnieces Ēvi Upenieces skulptūras. Apskatei pieejama pils ārpuse, Zirgu staļļu drupas, Ādama un Ievas sala. Daļa Preiļu parka tiek izmantota aktīvai atpūtai – tā ir iecienīta pludmale vasarā pilsētā. Dabas mīļotājiem ir iespēja iziet 2,5 km garo Dižkoku taku.
Projekta ietvaros veiktie uzlabojumi
Projekta ietvaros veikti Preiļu pils rekonstrukcijas darbi – izgatavoti un uzstādīti pils logi, durvis, siltināti bēniņi, izlīdzināta un daļēji siltināta ārsienu iekšdaļa.
Projektā kopējās izmaksas ir 549 531,52 eiro, no tām 425 000,00 eiro ir ERAF finansējums, un 124 531,53 eiro ir valsts un pašvaldības finansējums.
Projektu īstenoja Preiļu novada dome.
Galvenais ūdensceļš, centrālā artērija, saite ar citām tautām un kultūrām, bet varbūt vēl vairāk pašiem ar savējo. Kā atzars ceļam „no varjagiem uz grieķiem” upe kā tirdzniecības ceļš uzplauka vikingu laikā, laika gaitā kļūstot arī par cīņu vietu un iemeslu, preču vedējiem kalpoja līdz pat Pirmajam pasaules karam. Daugavas ceļā Latgales posmā aplūkojami 2 objekti:
Krāslavas pils komplekss
Grāfu Broel-Plāteru dzimta pirms vairāk nekā 290 gadiem veicināja strauju Krāslavas miesta attīstību. Noskatot Eiropas ceļojumu laikā sev tīkamākās idejas, tika uzbūvēta muiža, kuras centrālajā, 18. gadsimtā baroka stilā celtajā ēkā, ko krāslavieši lepni dēvē par pili, joprojām ir saglabājušies unikāli Džovanni Batistas Piranēzi sienu gleznojumi, bet romantiskā ainavu parka terasēs Daugavas krastos par seniem laikiem atmiņas glabā senie koki un grota ar lauvu. Līdzās pilij tika uzbūvēti staļļi, oranžērijas, fazānu audzētava un citas saimniecības ēkas. Tika uzaicināti amatnieki no Polijas un Vācijas, kuri Krāslavā uzsāka samta, tūka aušanu, juvelierizstrādājumu ražošanu, spēļu kāršu un krāsns podiņu izgatavošanu.
Mūsdienās Krāslavas pils komplekss ir atpazīstamākais tūristu apskates objekts Krāslavas novadā. Pils kalpu mājā un bijušajos staļļos atrodas Krāslavas Vēstures un mākslas muzejs, kas piedāvā saturiski bagātīgas ekspozīcijas. Pils pārvaldnieka mājā atrodas Krāslavas novada Tūrisma informācijas centrs, suvenīru veikals, Latgales kulinārā mantojuma centrs un unikāla porcelāna leļļu kolekcija. Ainavu parku, kurā joprojām aug aptuveni 70 dažādu koku un krūmu sugas. Latvijas pazīstamā parku arhitekte Ilze Māra Janelis ir raksturojusi kā lielāko parku pie Daugavas tik cēlā reljefā, ar tik augstām terasēm, ar tik daudzām saglabātām ēkām un ar tik plašu un daudzfunkcionālu parādes pagalmu.
Ar grāfiem Plāteriem ir saistīta arī leģenda par lielu un uzticīgu mīlestību, kuru vislabāk klausīties, atbraucot uz Krāslavu un uzkāpjot Karņicka kalnā.
Projekta ietvaros veiktie uzlabojumi
No 2017. gada novembrim līdz 2018. gada jūnijam vērienīgi rekonstrukcijas darbi tikai veikti Krāslavas pils kompleksa Amatu mājā jeb bijušajos staļļos.
Projekta ietvaros veikta jumta nomaiņa visai ēkai, fasādes renovācija, komunikāciju pieslēgumi, iekšdarbi ēkas daļā uz pils pagalma pusi, teritorijas labiekārtošana.
Projekta rezultātā izveidota ekspozīcija “Pi vīna golda”, kur pēc pieprasījuma notiek arī mākslinieku un amatnieku izstādes un meistarklases, Krāslavas gleznotāja Valentīna Zlidņa piemiņas istaba, izveidotas telpas Latgales kulinārā mantojuma ēdienu demonstrējumiem un degustācijai. Atsevišķās telpās izvietoti Krāslavas Vēstures un mākslas muzeja atklātie krājumi.
Kopējie ieguldījumi būvniecībā (bez aprīkojuma) 838 835,41 eiro, no tiem ERAF finansējums 425 000,00 eiro, valsts budžeta dotācija 22 500,00 EUR, pašvaldības finansējums 391 335,42 eiro.
Projektu īstenoja Krāslavas novada dome.
Lauku sēta “Slutišķi 2”
Lauku sēta „Slutišķi 2” atrodas Augšdaugavas novada Naujenes pagastā, Slutišķu ciemā. Kopā ar pārējo Slutišķu ciema apbūvi tā ir Aizsargājamo ainavu apvidus «Augšdaugava» (UNESCO Pasaules mantojuma Latvijas nacionālā saraksta objekts) un dabas parka «Daugavas loki» sastāvdaļa.
Slutišķu sādža atzīta par Valsts nozīmes aizsargājamu arhitektūras pieminekli. Tā pārstāv 19. gs. beigām – 20. gs. sākumam Latgales vecticībnieku apdzīvotībai raksturīgo arhitektūru, iepazīstina ar zemnieku dzīvesveidu un Latgales vecticībnieku tradīcijām. Atjaunotā lauku sēta „Slutišķi 2” kā tautas celtniecības piemineklis ir vecticībnieku dzīves veida spilgts raksturotājs, kas šeit uztverams savā dabiskajā vidē. Līdzās iekārtota atpūtas vieta “Latgales sēta”.
Turpat blakus atrodas Markovas pilskalns – viens no mazākajiem latgaļu pilskalniem un Valsts nozīmes arheoloģijas piemineklis. Pilskalns ierīkots grants paugurā, no kura paveras brīnišķīgs skats uz Slutišķu etnogrāfisko sādžu un dabas parku “Daugavas loki”. Markovas pilskalna apkārtnē ierīkota Markovas izziņas taka, kurā ir vairāki apskates objekti: Markovas kapsēta, Markovas pilskalns, projektētās Daugavpils HES ūdenskrātuves līmeņa atzīme, Putānu strauts, Putānu strauta akmens u.c. Te sastopamas vairākas aizsargājumu augu sugas, kā, piemēram, meža vizbuļi un atvašu saulrieteņi.
1986. gadā Markovas un Slutišķu ciemus būtiski skāra Daugavpils HES būvniecība, kas graujoši ietekmēja kultūras mantojuma stāvokli Slutišķos – šajā procesā daļēji zuda vēsturiskā apbūve, kā arī daudzi nozīmīgi vecticībnieku sadzīves un tradīciju priekšmeti. Redzot, kādu ietekmi uz Augšdaugavu atstāj HES celtniecība, žurnālists D. Īvāns 1986. gadā laikrakstā „Literatūra un Māksla” publicēja rakstu „Par Daugavas likteni domājot”, kas bija aizsākums Tautes frontes kustībai un Latvijas ceļam uz neatkarības atgūšanu.
Projekta ietvaros veiktie uzlabojumi
Projekta ietvaros pēc arhitektes I. Caunītes biroja izstrādātā restaurācijas projekta notiek lauku sētas „Slutišķi 2” atjaunošana, lai izveidotu šeit kultūrvēsturiskas ekspozīcijas: „Vecticībnieku lūgšanu istaba”, „Galdnieka amats Latgalē 20. gs. 1. pusē” un „Lopkopība Latgalē 20. gs. 1. pusē”. Dienvidlatgales vecticībnieku kultūrvēsturiskā mantojuma apzināšanai un interpretēšanai mūsdienīgās ekspozīcijās projekta rezultātā Slutišķos paredzēts izveidot Vecticībnieku kultūras mantojuma centru.
Tāpat īstenota Markovas pilskalna aizsardzība un nodrošināta publiskā pieejamība. Atjaunota 1,6 kilometrus garā Markovas izziņas taka, nomainot vecos un, piedaloties arheologiem, izveidojot jaunus pakāpienus, uzstādīta skatu platforma, divi gājēju tiltiņi, tualete, informatīvais stends un norādes. Atpūtas vietā “Latgales sēta” izbūvēta brīvdabas skatuve, izveidots rotaļu laukums bērniem, iebraucamie vārti, ekotaka, ugunskura vieta, nojume muzikantiem, tualete, soli, galdi, kā arī veikti labiekārtošanas darbi.
Kopējās projekta izmaksas ir 500 000,00 eiro, no tām 425 000,00 eiro ir ERAF finansējums, 22 500,00 eiro ir valsts budžeta dotācija pašvaldībām un 52 500,00 pašvaldības līdzfinansējums.
Projekta īstenotājs ir Daugavpils novada dome.
