Gads Covid-19 zīmē izrādījies ražīgs reemigrācijas palīgiem – Latvijā atgriezušies 1023 cilvēki
Šobrīd šķiet nav neviena nozare, kuru nebūtu ietekmējusi Covid 19 pandēmija. To izjūt visi – kāds vairāk, kāds mazāk, kāds ar zaudētu darba vietu vai gluži pretēji – jaunām iespējām, jo ja vienas durvis aizveras, agrāk vai vēlāk citas atveras. Cik daudz ar remigrācijas koordinatoru palīdzību Latvijā pērn atgriezušās ģimenes, kādi ir bijuši biežākie atgriešanās uz dzimteni iemesli, un vai 2020.gada remigrācijas plāns izpildīts, par to informāciju apkopojuši ReTV žurnālisti Elīna Lapiņa un Mareks Ēķis! Piedāvājam ieskatu žurnālistu veidotajā Latvijas Radio 1 raidījumā “Reģioni krustpunktā: Remigrācija pirms un pandēmijas laikā”! replay.lsm.lv/lv/ieraksts/lr/140674/remigracija-pirms-un-pandemijas-laika
Pagājušā gadā viena sava dzīves posma durvis aizvēruši aptuveni tūkstoš cilvēku, tostarp ģimenes ar bērniem, kuri no ārvalstīm atgriezušies atpakaļ Latvijā. Pērn caur remigrācijas koordinatoru sniegto atbalstu Latvijā atgriezušies 1023 cilvēki. Gadu iepriekš tie bija 656 cilvēki, bet 2018. gadā – 399 cilvēki.
Ilgas pēc Latvijas un atgriešanās no Dānijas
Dažus mēnešus pirms brīža, kad pasauli pārņēma ziņas par jaunā koronavīrusa izplatību, no Dānijas uz dzīvi Latvijā atgriezās Zaļina Višņakova no Salas novada. “Mans iemesls ir ģimene, tā ir prioritāte, un tāpēc dzīvoju blakus saviem vecākiem. Dzīvot ārzemēs ir par tālu. Katru gadu braukājot, cik tos vecākus redzi? Un ļoti ilgojies pēc ģimenes,” pastāstīja Višņakova.
Zaļina atpakaļ uz Latviju atbrauca 2019. gada augustā. Pirms tam piecus gadus dzīvoja Dānijā, Vailē, trīs stundu braucienā ar vilcienu no Kopenhāgenas. Vadīja tur Latviešu–dāņu biedrības kori, un, kad ar kori atbrauca uz Latviju uz Dziesmu un deju svētkiem, guva vēl lielāku pārliecību savām iekšējām sajūtām, ka vēlas atgriezties pavisam.
“Bija tā, ka mēnesi nodzīvojot Latvijā, jo tas prasīja laiku sakarā ar Dziesmu svētkiem un arī, lai redzētu radiņus, apciemotu visus, sāku ilgoties vēl vairāk. Sapratu, ka gribu atgriezties un dzīvot Latvijā, jo ārzemes ir sveša zeme jebkuram, lai kādas būtu labas zināšanas valodā, bet tā ir sveša zeme,” sacīja Zaļina.
Uz Dāniju viņa bija devusies kopā ar ģimeni. Toreiz dēlam bija vien gadiņš, bet meitai pieci gadi. Sākumā meita ļoti pārdzīvojusi, ka būs jābrauc prom, bet ar laiku iedzīvojās Dānijā, apguva valodu, ieguva draugus. Pēc pieciem gadiem, atbraucot atpakaļ uz Latviju, bērniem atkal nācās pierast pie jaunās vides. Lai arī pēc dažiem mēnešiem tas viss mijās kopā ar pandēmijas noteiktajiem ierobežojumiem, ir tomēr priecīgi un apmierināti, ka ir atpakaļ mājās. Bērni mācās vietējā skolā. Turklāt arī Zaļinai visai ātri izdevās iekārtoties darbā – viņa ir mūzikas skolotāja un bērnu kora vadītāja.
“Tiem cilvēkiem, kuriem ir domas atgriezties, ir tās ilgas pēc Latvijas. Un ne jau viņi aizbrauca, jo gribēja ļoti pamest, bet tāpēc, ka ir kaut kādi apstākļi, kas pie tā noved,” norādīja Zaļina.
Latvijā pēc 17 gadiem Īrijā
Pēc 17 gadu prombūtnes Īrijā grūdienu atgriezties atpakaļ Latvijā savā ziņā iedeva tieši Covid-19 pandēmija – atzina kāda trīs bērnu mamma Valmierā. Domas par atgriešanos bijušas jau sen, bet dažādu apstākļu dēļ šis lēmums arvien atlikts, līdz beidzot visa ģimene uz Latviju pārcēlās pagājušā gada septembrī.
Ģimene gan vēlas palikt anonīma. Viņi arī atzīst, ka daļēji atgriešanos veicināja arī veselības problēmas un ierobežotās iespējas tikt pie ārstiem Īrijā.
“Kā sākās Covid-19, tur bija slikti ar veselības pārbaudēm, mums tā kā veselības problēmu dēļ vajadzēja pārbaudīties. Šeit var tikt pie ārstiem, ja pierakstās, bet tur nekas nenotiek. Vienīgi pie ģimenes ārsta var piezvanīt, ja slims vai galīgi slims, tad viņi tevi paņem un apskatās, vai izraksta zāles un nemaz neapskata tevi. Bet tā kā cilvēki iet uz slimnīcu uz pārbaudēm, pie tādiem speciālistiem – tur nekas nenotiek tagad. Tam, kuram dzimst bērniņš, tie var iet, jā, bet visi pārējie, piemēram, uz elpošanu pārbaudīties, tas viss tur slēgts,” pastāstīja sieviete.
Lai arī atgriezušies līdz ar pandēmijas otro uzliesmojumu, tas neesot bijis šķērslis un apgrūtinājums iekārtoties jaunajā dzīves vietā un bērniem izglītības iestādēs. Tiesa, tā kā visi trīs bērni dzimuši Īrijā, bija jau sākuši tur apmeklēt bērnudārzu un skolu, šobrīd nedaudz problēmas sagādā attālinātās mācības.
Lai arī bērni prot runāt un rakstīt latviski, joprojām ir arī pavisam vienkārši latviešu valodas vārdi, kurus izdzird pirmo reizi. “Meitene prasa, kas ir “glaudīt”, un, tad viņai parādam, ka tas ir “papaijāt”, tad viņa zina. “Sals”, “lāstekas” – tur mēs tādus vārdus neizmantojām, tur nebija tādu lāsteku. Mēs tur mājās neļāvām runāt angliski, mēs mājās savā starpā runājāmies latviski, un bērniem arī tur mācīju burtiņus, alfabētu un rakstīt, likām katru dienu lasīt pasaciņu latviski. Ieslēdzām arī Latvijas televīziju, viņi tur skatījās multenītes un filmas latviešu valodā. Meitene tur pabeidza 2. klasi un puika – 5. klasi, un Latvijā viņus atstāja šajās pašās klasēs, jo pēc dzimšanas datumiem sanāk, ka tur aiziet gadu ātrāk uz skolu nekā Latvijā,” pastāstīja mamma.
Lai arī ir pagājuši vien daži mēneši, kopš pārcēlušies uz dzīvi Latvijā, un lai vai kāda šobrīd ir situācija, ģimene ir apmierināta par izdarīto izvēli. Tiesa, iekārtošanos nedaudz atviegloja arī fakts, ka te ir iegādāts pašiem savs īpašums. Ja būtu bijis jāīrē, ar Latvijas algām nomaksāt īri un komunālos maksājumus būtu bijis finansiāli grūtāk.
Palīdzēja reemigrēt 1023 cilvēkiem
Pagājušais gads saistībā ar Covid-19 infekcijas izplatību pasaulē daudziem bija saspringts un raisīja pārdomas un jautājumus, ko darīt tālāk: palikt savā pašreizējā mītnes zemē vai doties atpakaļ uz Latviju. Apjukums un neziņa, vai saglabāsies esošā darbavieta, satraukums par Covid-19 izplatības pirmajā uzliesmojumā ieviestajiem ceļošanas ierobežojumiem, bažas par savu un savu tuvinieku veselību.
Izvērtējot pērnā gada statistiku, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) Valsts ilgtspējīgas attīstības plānošanas departamenta direktors Raivis Bremšmits secināja, ka daudziem, kuri bija domājuši par atgriešanos Latvijā, iespējams, pandēmija šo lēmumu tikai paātrināja.
“Tas, kas mums ir ātrākais no datiem, tas ir no reģionu koordinatoriem, kas strādā ar reemigrantiem. Gala iznākums ir labs. 2020. gadā caur koordinatoru sniegto atbalstu atgriezušās 1023 personas, salīdzinot: 2019. gadā – 656 cilvēki, 2018. gadā – 399 cilvēki. Tas, ko mēs redzam, ka ir diezgan izteikta, ja tā varētu teikt, viļņveidīga tā kustība bijusi, ar ļoti lielu reemigrantu skaitu tieši vasaras periodā. Tas liek domāt par to, ka tie, kuri strādā ārvalstīs, atbrauc vasarā uz Latviju, un visdrīzāk liela daļa vienkārši izvēlējās šeit palikt,” zināja stāstīt Bremšmits.
Ministrijā piebilda, kopš reģionos sākuši darboties reemigrācijas koordinatori, arī tas veicinājis latviešu atgriešanos mājās. Ir vairāk pieejams informatīvais atbalsts, koordinatori palīdz arī individuālu jautājumu risināšanā gan par darba un izglītības iespējām, dzīves vietas un citiem jautājumiem.
“Mums faktiski katru gadu ir kāpums caur šiem koordinatoriem, līdz ar to noteikti arī darba kvalitāte viņiem uzlabojas. Mūsu novērojums ir arī tas, ka sadarbība ar pašvaldībām kļūst ar vien labāka. Ministrija arī ir vērtēs rezultātus, arī plānošanas reģioni ir vērtējuši rezultātus savam personālam, arī personāls mainījies. Es teiktu, ka viss ir cilvēkos, kadros, kā saka, tajos, kas strādā un sniedz šo pakalpojumu. Cik spēcīgi viņi būs, tik kvalitatīvs arī būs šis pakalpojums,” secināja Bremšmits.
Biežākie iemesli: bērnu mācības un zaudēts darbs
Viens no biežākajiem atgriešanās iemesliem lēmumam atgriezties ir tas, ka bērniem jāuzsāk skolas gaitas un vecāki vēlas, lai bērns augtu un mācītos latviskā vidē, nereti tam par labu atsakoties arī no kādiem ekonomiskajiem labumiem savā iepriekšējā mītnes zemē.
Tomēr, kā norādīja Zemgales plānošanas reģiona remigrācijas koordinatore Anete Spalviņa, pagājušais gads daļai licis atgriezties atpakaļ Latvijā, jo Covid-19 krīzes dēļ savā mītnes zemē ir zaudēta darbavieta. Tā kā ļoti daudz latviešu bija devušies uz Lielbritāniju, atgriešanos no turienes veicinājis arī “Brexit”.
Pagājušajā gadā Zemgalē vasarā atgriezās tieši ģimenes ar bērniem, un lielākā daļa bija izvēlējušies atgriezties tieši no Lielbritānijas, jo bija zaudējuši tur darbu. Tās problēmas būtiski nemainās. Primāri ir bērnu iekārtošana skolā, dokumentu nokārtošana, dzīvesvietas iespējas, nodarbinātības, uzņēmējdarbības piedāvājumi.
Kā arī bieži vien citiem ir nepieciešama sociālā palīdzība, psiholoģiskais atbalsts, arī nepieciešama latviešu valodas apguve. Par darba piedāvājumiem es personīgi palīdzu ar to, ka bieži vien nav sagatavots CV latviešu valodā, tad palīdzu gan ar tulkošanu, gan dizainiski palīdzu labāk uztveramu šo CV sagatavot. Ir tādi, kas ir pavadījuši 20 gadus prombūtnē, tad viņiem ir nepieciešams lielāks atbalsts. Ir jāskaidro pilnīgi jebkāda informācija, jo viņš ir bijis pilnīgi citā vidē un nav pat izpratnes kaut vai par dažādiem e-pakalpojumiem, par vispār to, kas 20 gadus ir mainījies pašvaldībā. Viņiem integrēšanās jaunajā vidē ir ļoti sarežģīta,” atzina Spalviņa.
Ir gan arī gadījumi, kad pēc atgriešanās Latvijā reemigrantam tomēr neizdodas iedzīvoties, atrast piemērotu darbavietu vai neapmierina atalgojums, jo pieradis pie cita veida labklājības. Tāpēc atkal izlemj doties prom uz ārzemēm.
Palīdzība ar valodu
Pagājušā gadā bija plāns, lai ar remigrācijas koordinatoru palīdzību Latvijā atgrieztos 500 cilvēku, taču rezultāts ir divtik labāks. Vēl gan grūti spriest, kā izvērtīsies šis gads gan ar Covid-19 krīzes radītajām sekām, gan “Brexit”. Bet neatkarīgi no tā arī šogad tiks turpināts darbs pie vēl citu atbalsta instrumentu izstrādes.
“Burkāns lielā mērā ir bijušas tieši skolas. Protams, mēs skatāmies arī par labākiem nodarbinātības atbalsta instrumentiem. Mums ir arī ieceres šogad tos uzlabot. Mums veidojas cieša sadarbība ar Sabiedrības integrācijas fondu, kuriem arī ir atbalsta instrumenti tieši valodas apmācībā. Mēs redzam, ka nākotnē to varētu nodrošināt kā tādu kompleksu atbalstu. Tātad mēs identificējam tieši valodas pieprasījumu, kas varbūt ir tieši uz klientu orientēts. Ne vienmēr der, ka pasaka, ka mums ir iepirkti kursi angļu valodai, bet bērns atgriezīsies, piemēram, no Francijas, viņam franču valoda varbūt ir, vai varbūt tā ir vācu valoda. Vai arī, kur mums ir diezgan liela diaspora no tāda reemigrācijas potenciāla, tā ir Norvēģija, norvēģu valoda. Tas ir tas, ko mēs redzam kā tādu praktisku instrumentu, ko arī mums ir iecere ar Sabiedrības integrācijas fondu izveidot, tādu kompleksu piedāvājumu,” pastāstīja Raivis Bremšmits no VARAM.
Lai arī šobrīd precīzāka statistika ir zināma par tiem, kuri atgriežas ar remigrācijas koordinatoru palīdzību, kopējais atbraucēju skaits ir lielāks, jo daudzi izvēlas tikt galā paši saviem spēkiem. Vien daļa tikai pēc tam par sevi sniedz informāciju koordinatoriem.
Piemēram, ar Latgales plānošanas reģiona remigrācijas koordinatori pagājušā gadā pēc atgriešanās Latvijā sazinājušās vēl 59 ģimenes, bet interesi tuvākajā laikā atgriezties izrādījušas 97 ģimenes. Arī citu reģionu remigrācijas koordinatoriem jau pieejama informācija par vairākām personām un ģimenēm, kuras izteikušas vēlmi atgriezties Latvijā šajā gadā.
Informācijas avots: LSM.LV
