Atjauno Silajāņu un Feimaņu puses tautastērpu
LRT+: Katram mazam ciemam ir, ar ko dižoties un ko gaismā celt, – ar šādu vadmotīvu Silajāņos Preiļu pusē un Feimaņos Rēzeknes novadā aizvadīti vēsturiskā tautastērpa atjaunošanas svētki. Latgales vidienei raksturīgais 19. gadsimta tautastērps darināts pēc Latvijas Nacionālā vēstures muzeja datiem, gan arī teicēju pierakstiem. Tas ir vēl nebijis pienesums kā Latgales, tā visas Latvijas kultūrtelpai.
Latgales vidienē – Silajāņu un Feimaņu ciemos kārts šūpulis jaunam 19. gadsimta otrās puses tautastērpam. Tas rekonstruēts, izmantojot muzeju datus, kopkatalogus un teicēju informāciju par šaipus nēsāto apģērbu un tradīcijām.
Tērps nav iekļauts tā dēvētajā sarkanajā grāmatā un tam raksturīgs laiks īsi pirms pārejas uz pilsētas modi ar sīksvītru brunčiem, kam ir zaļa kokvilnas maliņa.
“Ir pierasts domāt, ka Latgales tautastērpi ir pelēki, brūni, nu tādi nekādi, bet īstenībā šīs apkārtnes un apvidus tautastērpi, ko es esmu atradusi, ko es esmu atjaunojusi un rekonstruējusi, apliecina pavisam ko citu. Tiešām tie ir ļoti krāšņi, robiņus locīja no lina auduma un, robiņu iešujot apkaklītē un aprocītē, izskatās skaisti,” stāstīja biedrības “Latgales etnogrāfiskā vēstniecība” vadītāja Iveta Seimanova.
Tautastērpa darinātāja Iveta Seimanova atjaunot tieši Silajāņu-Feimaņu tautastērpu nolēma, kad ievēroja vietējo iedzīvotāju interesi par vēstures vērtību saglabāšanu. Aiz katra tautastērpa slēpjas stāsts par reģiona kultūrvēsturiskajām robežām un valodu.
Pasākuma gaitā gūts ieskats latgaļu un latgaliešu vēstures līkločos, uzsvērts, ka katrai mazai kopienai ir, ar ko lepoties, par latgaļiem citēts arī vēstījums no “Atskaņu hronikas”.
“Ka viņi ir savādi savā garā, nedzīvo viņi vienā barā, bet mežos tās mājas ceļ un sievas skaistas, stalta stāja tām. (..)
Tas ir svarīgi – pašapziņu celt, ja tā interese rodas, caur to var izzināt ļoti daudz arī no pagātnes,” teica Feimaņu pagasta iedzīvotājs, novadpētnieks Māris Rumaks.
“Latgales etnogrāfiskās vēstniecības viens no moto ir “Īstām lietām ir jābūt īstām”, un arī mēs esam par to, ka ir jādižojas ar tām lietām, kas ir lokālas. (..) Latvija nesākas Rīgā, Latvija sākas katrā mazā ciemā. (..),” sacīja Seimanova.
Atjaunotā Silajāņu-Feimaņu tautastērpa mini versija rotā arī trīs lelles, kam dots latgalisks vārds – Ilža. Viena no tām paliks “Latgales etnogrāfiskajā vēstniecībā”, otra dāvināta Silajāņiem, trešā – Feimaņiem ar ieceri, ka tās rosinās vietējās kopienas dižoties un atdarināt tērpu gan savā ģimenē, gan pašdarbības kolektīvos.
