25.marts – Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena
Latvijā 25. marts ir sēru diena, kad tiek pieminētas 1949.gada deportācijas un komunistiskā genocīda upuri.25.marts – viena no traģiskākajām dienām Latvijas jaunāko laiku vēsturē. Šajā dienā bez tiesas un bez jebkādiem apsūdzības aktiem uz mūža nometināšanu Sibīrijā tika izsūtīti vairāk nekā 43 tūkstoši nevainīgu cilvēku, viņu vidū 10 tūkstoši bērnu un jauniešu, zīdaiņu mātēm uz rokām, vecu un slimu, pat no nāves gultas izceltu cilvēku. Daudzi no izsūtītajiem nomira ceļā, citi pavadīja garus un grūtus gadus Krievijas ziemeļu apgabalos, necilvēcīgos apstākļos cīnoties par savu un bērnu dzīvību. Tiem, kam pēc daudziem gadiem izdevās atgriezties mājās, bija sabeigta veselība, pazaudēts īpašums un ierobežotas iespējas veidot normālu dzīvi. Šie cilvēki bija morāli un fiziski sagrauti. Padomju režīms pret viņiem izturējās ar aizdomām, radot šķēršļus viņu tālākai karjerai, traucējot iegūt izglītību, pat izvēlēties profesiju un dzīvesvietu. Pēc savas nežēlības tā bija vēl neredzēta soda akcija.
25.marta deportācijas skāra apmēram 2,28% no visiem Latvijas iedzīvotājiem. Tas bija valstiski organizēts genocīds, noziegums pret latviešu tautu, kam nav un nevar būt nekāda attaisnojuma vai noilguma.
25.marta deportācijas skāra apmēram 2,28% no visiem Latvijas iedzīvotājiem. Tas bija valstiski organizēts genocīds, noziegums pret latviešu tautu, kam nav un nevar būt nekāda attaisnojuma vai noilguma.
Deportācija bija milzīga patvaļa, kad cilvēkam, nenorādot nekādu vainu, konfiscēja visu mantu un uz mūžīgiem laikiem aizsūtīja svešumā.
Padomju periodā izdotajos vēsturnieku darbos par 1949.gada 25.marta deportācijām atzīmēts, ka to noteica situācija laukos – šķiras ienaidnieku pretestība un vardarbība kolhozu veidošanai. Piemēram, V.Karaļuns grāmatā “Latvijas PSR vēsture,” kas izdota 1986.gadā, rakstīja: “Darbaļaudis prasīja tautas ienaidniekus bargi sodīt, bet viņu atbalstītājus budžus pārvietot ārpus kolhozu teritorijas. Ņemot vērā darbaļaužu neatlaidīgās prasības, daļu no budžiem un citiem pretpadomju elementiem uz laiku pārvietoja ārpus republikas teritorijas.”
Reālāk padomju deportācijas novērtētas 1988.gadā izdotajā Latvijas PSR vēstures grāmatā vidusskolām. Latvijā tajā laikā jau bija jūtama Atmodas elpa, un grāmatas autori atzīmēja, ka deportācijas notika Staļina personības kulta apstākļos, neievērojot sociālistisko likumību un pieļaujot varas ļaunprātīgu izmantošanu. Ka pārāk liela uzmanība tika pievērsta anonīmajām vēstulēm, kas bija neobjektīvas un apmelojošas. Ka deportējamo sarakstos iekļāva daudzus padomju varai lojālus pilsoņus, pat atsevišķas nabadzīgo zemnieku ģimenes.
Padomju periodā izdotajos vēsturnieku darbos par 1949.gada 25.marta deportācijām atzīmēts, ka to noteica situācija laukos – šķiras ienaidnieku pretestība un vardarbība kolhozu veidošanai. Piemēram, V.Karaļuns grāmatā “Latvijas PSR vēsture,” kas izdota 1986.gadā, rakstīja: “Darbaļaudis prasīja tautas ienaidniekus bargi sodīt, bet viņu atbalstītājus budžus pārvietot ārpus kolhozu teritorijas. Ņemot vērā darbaļaužu neatlaidīgās prasības, daļu no budžiem un citiem pretpadomju elementiem uz laiku pārvietoja ārpus republikas teritorijas.”
Reālāk padomju deportācijas novērtētas 1988.gadā izdotajā Latvijas PSR vēstures grāmatā vidusskolām. Latvijā tajā laikā jau bija jūtama Atmodas elpa, un grāmatas autori atzīmēja, ka deportācijas notika Staļina personības kulta apstākļos, neievērojot sociālistisko likumību un pieļaujot varas ļaunprātīgu izmantošanu. Ka pārāk liela uzmanība tika pievērsta anonīmajām vēstulēm, kas bija neobjektīvas un apmelojošas. Ka deportējamo sarakstos iekļāva daudzus padomju varai lojālus pilsoņus, pat atsevišķas nabadzīgo zemnieku ģimenes.
Mēs atceramies.
