“Tikko atgriezušies”: Kaspars Ciematnieks ar ģimeni atgriežas Ludzā
Kaspars Ciematnieks Lielbritānijā pavadīja astoņus gadus, bet Latvijā atgriezās 2018.gada vasarā. Atgriešanās iekrita Latvijas simtgadē un izvērtās vārda tiešā nozīmē – karsta. “Mēs ar auto braucām cauri visai Eiropai, un Latvijā bija 35 grādi. Ļoti silti arī tādā garīgā ziņā – tā tomēr bija atgriešanās mājās,” radio SWH raidījumā “Tikko atgriezušies” stāsta Kaspars.
Uz Angliju Kaspars devās 2010.gadā, kad Latvijā bija zaudēts darbs. Kādu brīdi nestrādājis, līdz no draugiem saņemta ziņa: “Vecīt, tev ir darbs, tev ir kur dzīvot, bet tev jādod atbilde.”
“Man liekas, ka divās dienās man bija jādod, “jā” vai “nē”,” atminas Kaspars. “Es biju jauns, neprecējies, bez kaut kādām saistībām. Aizbraucu, pie sevis domājot ¬– uz gadiņu. Pastrādāšu un tad jau redzēšu.”
Naivuma aizgaiņāšana
Pirms spontānās aizceļošanas Kaspars Anglijā nekad nebija bijis. Par valodas zināšanām – šķitis, ka prot ļoti labi, jo savulaik skolā bijis labākais klasē. Tikai aizbraucot, sapratis, ka tā vis nav. Taču tā bijusi vēl tikai papildus motivācija ātrāk samācīties labā līmenī.
Paveicies, ka draugi, pēc kuru uzaicinājuma aizbraucis, jau dzīvojuši piecu istabu mājā, un Kasparam uzreiz tikusi atsevišķa istaba. Gandrīz visus tur esošos Kaspars arī pazinis.
“Es sāku strādāt Londonas piepilsētā Hārlovā, netālu no lidostas. Darbs bija vietējā noliktavā veikalam. Kaut kas, kas būtu analoģisks “Rimi” vai “Maxima”. Noliktava, kur krāmē preces pēc tam vešanai uz veikalu.”
Sākumā Lielbritānijā dzīvojis viens, taču 2012.gadā, viesojoties Latvijā brālēna kāzās, ieskatījies jau iepriekš pazīstamā meitenē.
“Viņa visu pameta un atbrauca man līdzi,” stāsta Kaspars. “Es vēl savā naivumā biju sasolījis, ka viņai vispār strādāt nevajadzēs, ka viss būs… (iesmejas) es biju tāds bišķiņ naivs.”
Taču, kad sapratuši, ka arī draudzenei darbs tomēr jāmeklē, tas nav bijis pārāk sarežģīti. Atrasts ar darbā iekārtošanas aģentūru palīdzību.
Anglijā noteikti nepaliks
Lai arī Kaspara sākotnēji iecerētais gads ārzemēs aizvien ievilkās, nekad ar draudzeni un vēlāk jau sievu nav pieļāvuši domu, ka paliks Anglijā pavisam.
“Vilka atpakaļ radi un draugi. Kaut kā nejūties simtprocentīgi laimīgs laikam,” savas sajūtas raksturo Kaspars. “Man ir ļoti grūti runāt par tādām lietām, es vienkārši jūtu, ka nav…Vienu brīdi likās – kad Marks bija piedzimis, vecākais dēls, iespējams, [brauksim uz Latviju] pirms skolas, lai uzsāktu skolas gaitas Latvijā. Sanāca tā, ka viņš uzsāka bērnudārza gaitas Latvijā.”
Ar izteikti nievājošu attieksmi pret viesstrādniekiem Kaspars tur pavadītajā laikā nav saskāries, jo teju katrs otrais nebija īsts vietējais.
“Bet pilsētā bija arī vietējie iedzīvotāji, kā lai politkorekti pasaka? – zem vidējā slāņa… Tur varēja arī visu kaut ko sagaidīt,” atzīst Kaspars.
Jums pienākusi vēstule
Par mājās braukšanu domājuši jau kādu laiku, taču grūdiens bijis Latgales plānošanas reģiona remigrācijas koordinatores Astrīdas Leščinskas Facebook ziņa Kaspara sievai.
Kad nopietni sākuši domāt par atgriešanos Latvijā, Kaspara galvenās bailes bijušas – vai viņš spēs uzturēt ģimeni?
“Paldies manai sievai Evitai, kura vienmēr ir atbalstījusi mani un nomierinājusi, kad to vajag,” saka Kaspars.
Lai arī gala grūdiens atgriezties bija tieši remigrācijas koordinatores vēstule, atgriežoties neko daudz no piedāvātā atbalsta izmantot nav sanācis.
“Sanāca tā, ka mēs paši dabūjām darbu. Tā palīdzība mums nebija vajadzīga, bet tas nenozīmē, ka kādam citam tas nenoder,” uzskata Kaspars.
Laimīgi mazpilsētnieki
Latvijā nobāzējušies Ludzā, kas ir abu dzimtā puse. Sākumā padzīvojuši pie radiem, līdz atraduši īres mājvietu.
Pēc atgriešanās Kaspars pastrādājis mēbeļu veikalā par pārdevēju/konsultantu, bet šobrīd ir Latgales reģionālais klientu grupas vadītājs mēbeļu furnitūras uzņēmumā.
“Tiešām esam laimīgi, ka varam dzīvot mazpilsētā, nav jābraukā lielie gabali atkal, lai satiktu visus radiniekus.”
Dēlam atgriežoties bija nepilni divi gadi. Kaspars ar prieku secina, ka vēl viens mazpilsētas pluss ir tajā, ka uz bērnudārzu nav jāgaida rindā.
Vērtīgs laiks, bet atpakaļ – ne
Pašreiz Kasparu uz Angliju nekas atpakaļ īpaši nevilinot. Vienīgi tur palikuši vecākā dēla krustvecāki un arī pašu krustmeita. Tādēļ kontakti ar iepriekšējo mītnes zemi saglabājas cieši.
Un arī par tur gūto pieredzi Kaspars joprojām ir priecīgs.
“Darba pieredze man bija ļoti laba, jo sāku es tajā noliktavā un beigās es jau biju tur kontraktu menedžeris – algas skaitīju, vajadzēja uzturēt tos cilvēkus darbā,” stāsta Kaspars. “Tā pieklājība var būt savā ziņā man ārzemēs patika. [Tas], ka cilvēki bišku priecīgāki, varbūt neizrāda savas negācijas tik acīmredzami kā citreiz Latvijā, bet tas tā nav vienmēr.”
Turklāt – latviešu sabiedrība nav kaut kas no pašiem atrauts, uzsver Kaspars.
“Mēs paši esam latviešu sabiedrība. Tā kā viss ir forši. Tieši vasarā mums patīk tas, ka var aiziet mežā. Man ir makšķerēšana ļoti tuva. Mums te, Ludzā, ir pieci ezeri apkārt pilsētai. Es varu ātri sataisīties pēc darba un aizšaut!”
