Silenes vēsture caur fotonegatīvu stiklu

“Katram pagastam ir kautas kas savs, ar ko lepoties. Mums tie ir fotogrāfa Ignata Miņkeviča veidotie stikla fotonegatīvi,” ar lepnumu stāsta daudzfunkcionālā centra „Skrudaliena” vadītāja Sofija Mole, vedot aizraujošā ekskursijā pa foto izstādi, kas izveidota centra telpās.

Unikālais atradums

Pirms trim gadiem Silenes iedzīvotājs Ernests Grišķjāns remonta laikā savas mājas bēniņos uzgājis vecu zaļu čemodānu ar stikla fotoplatēm. Par laimi viņš neizmeta to atkritumos, bet nodeva Sofijas Moles rokās.

Šis nejaušais atradums ir pavēris jaunas lappuses pagasta vēsturē. Sofija uzsver, ka atradums patiesi ir unikāls – koferītī, vienkopus salikti,  saglabājušies 180 stikla fotonegatīvi. Parasti kolekcionāriem laimējas uziet labi ja 20 šādus unikālus eksponātus. Lai arī Sofija saprata, ka atradums ir ļoti vērtīgs, pašas spēkiem digitalizēt stikla plates nebija iespējas. Pateicoties kādam Sofijas rakstam par centra darbību, kurā viņa it kā starp citu pieminēja arī unikālo atradumu, atsaucās Latgales fotogrāfu biedrības vadītājs Igors Pličs, kurš pašlaik pēta Latgales fotogrāfu gaitas, lai tās iemūžinātu grāmatā. Igors notīrīja fotonegatīvus  no putekļiem un nosūtīja uz Rīgu, kur pēc viņa lūguma šie negatīvi tika digitalizēti. Lai arī daži fotonegatīvi ir neglābjami bojāti, tomēr lielākā daļa ir pārtapusi ļoti labas kvalitātes fotogrāfijās. “Jāteic paldies Skrudalienas pagasta pārvaldei, kura atrada iespēju apmaksāt šos darbus un tagad mēs varām redzēt mūsu tautiešu attēlus,” saka Sofija. Fotoizstāde tika atvērta pērn 18. novembrī Silenes kultūras namā par godu LR proklamēšanas dienai, bet šogad pārceļojusi uz daudzfunkcionālo centru, lai arī Skrudalienas ciemata iedzīvotāji un centra apmeklētāji varētu iepazīt neparastās vēstures liecības.

Vēstures meklējumos

Ilgus gadus Sofija Mole ir strādājusi par vēstures skolotāju, tāpēc ikviena tēma, kas saistīta ar sava pagasta vēsturi, viņai ir īpaši tuva. Sofija centās izpētīt arī fotogrāfiju autora dzīves gaitas, taču ziņas par Ignatu Miņkeviču esot visai skopas.

Izpētot 1935. gadā veiktās tautas skaitīšanas datus Latvijā, izdevies uzzināt, ka Ignats piedalījies Pirmajā pasaules karā, bet pēc mobilizācijas ar ģimeni pārcēlies no Polijas uz Latgali, dzīvojis gan Borovkā, gan Silenē, apprecējis meiteni Jadvigu no Demenes pagasta. Miņkeviču ģimenē runāja poliski. Ignats bijis fotogrāfs un pulksteņmeistars.

Otrā pasaules kara laikā ticis evakuēts uz Vitebsku, pēc kara atgriezās Silenē un piecdesmitajos gados miris. Pagaidām vel neesot izdevies atrast viņa atdusas vietu. Silenē Ignata ģimenei bijusi iegādāta neliela māja ar vienu istabu un virtuvi. Pēc Ignata nāves viņa sieva māju pārdevusi un aizbraukusi projām. Iespējams, tieši aizbraucot viņa nodeva koferi ar stikla foto negatīviem kaimiņos dzīvojošajam ārstam Stefanovičam. Sofija pieļauj, ka abas ģimenes tolaik bijušas draudzīgās attiecībās. Ignata māja pirms gadiem piecpadsmit nodega, taču viņa koferis ar vērtīgajiem stikla negatīviem gaidīja savu laiku kaimiņmājas bēniņos, līdz 2017. gadā to uzgāja esošais mājas īpašnieks.

Fotogrāfa mantojums

Pateicoties Ignata Miņkeviča darbam, tagad var uzzināt, kāds tolaik izskatījies Silenes ciemats. Sofija stāsta, ka 20. gadsimta pirmajā pusē dzīve ciematā ritēja pilnā sparā, te bijis daudz ebreju veikaliņu, darbojās liela četru plūsmu skola, caur ciematu gājis galvenais tirdzniecības ceļš no Baltkrievijas uz Daugavpili. Bijusi pat sava ugunsdrošības stacija. To visu var uzzināt no fotogrāfijām. Ebreju Silenē dzīvojis ļoti daudz, diemžēl Otrā pasaules kara laikā ebreji tika masveidā iznīcināti, viņu mirstīgās atliekas atdusas Smilginas kapos netālu no Silenes.

Ignata Miņkeviča fotogrāfijas ir ļoti daudzveidīgas, viņš iemūžinājis savus laikabiedrus portretos un dažādos dzīves brīžos – ģimenes svētkos, bērēs un ikdienā. Ļoti daudz ir tapis grupas portretu un ainavu foto. Pēc šīm fotogrāfijām tagad var spriest par ciemata un tā apkārtnes attīstību, svētkiem un ikdienu.

Sofija Mole pastāsta par dažām fotogrāfijām, kas viņai šķiet īpaši mīļas. Kādā fotogrāfijā iemūžināta kādreizējā Borovkas pagasta skola, kas vēlāk pārtapusi par Silenes pamatskolu, fotogrāfijā redzami skolas pedagogi un direktors. Citā attēlā redzama kupla ģimene mājas pagalmā, kurai priekšā pozē sivēnmāte ar mazuļiem. Iemūžināta arī meža stādīšanas talka, elektrības stabu uzstādīšana, vīri Pirmā pasaules kara laika formā, mednieki, kas tikko atgriezušies no medībām, un daudzas citas interesantas vēsturiskas liecības.

Vietā, kur mūsdienās atrodas pagasta pārvaldes ēka, tolaik bijis liels bruģēts laukums, kur atradās ugunsdrošības komandas stacijas ofiss un koloniālo preču veikals, kas piederējis kādam I. Levinam.

Pašai Sofijai ļoti interesanti pētīt tā laika ģērbšanās manieri, jo īpaši dāmas smalkās kleitās un cepurītēs. Viņa ievērojusi, ka pēc fotogrāfijas var nojaust cilvēka sociālo statusu – jo trūcīgāk cilvēks dzīvojis, jo viņš sliktāk izskatās arī fotogrāfijā. Taču, spriežot pēc fotogrāfijām, varot secināt, ka Silenē dzīvojis daudz turīgu iedzīvotāju, tam par apliecinājumu ir ne tikai greznais apģērbs, bet arī zirgu pajūgi un velosipēdi, ko varēja atļauties tikai turīgi ļaudis.

Izstādē divi lieli stendi veltīti dokumentu foto, to Ignatam Miņkevičam bijis ļoti daudz. Tās gan nav mūsdienu pases bildes, bet gan mazi portreti uz tumša fona. Vairumam portretu fotogrāfs izmantojis ļoti vienkāršu fonu, iespējams, parastu segu. Taču vēlāk fonā parādījās uzgleznota jūras ainava. Grūti pateikt, vai fotogrāfam bijis savs salons, taču vismaz savs zīmogs viņam gan bija. Pat veseli divi – uz viena minēta adrese “Borovka, Liela ielā 34”, bet uz otras norādīta Silene.

Pagaidām izstādes apmeklētāji neesot atpazinuši fotogrāfijās savus piederīgos. To arī grūti paveikt, ja līdzīgas fotogrāfijas neglabājas ģimenes albūmos, saka Sofija.

Unikālie stikla fotonegatīvi esot ieinteresējuši daudzus modes un vēstures pētniekus. Bijis jau sagatavots līgums par negatīvu dāvinājumu Rīgas vēstures un kuģniecības muzejam, kurš plānoja tos nodot glabāšanā muzeja struktūrvienībai – Latvijas Fotogrāfijas muzejam. Taču līgums tā arī netika noslēgts, jo muzeju neapmierināja dāvinātāja nosacījumi. Tāpēc negatīvi no Rīgas atgriezās savā dzimtajā pagastā, kur arī tiks uzglabāti.

Autore: Inese Minova