LSM: Gribējām māju kā brīvdabas muzejā. Rīdzinieki Viļakas novadā atjauno vecu ēku un aicina ciemos
Pirms 15 gadiem Rolands un Ilze Strelči sāka saimniekot vecā lauku mājā “Vecozoli” Latvijas pierobežā, Viļakas novadā. Dzīvesvieta un darbs ir Rīgā, taču nedēļas nogalēs dodas atpūsties un darboties laukos. Lauku mājas saimnieki arī citiem savu māju piedāvā kā iespēju izbaudīt lauku vidi un Ziemeļlatgali. Šajā vasarā, piesaistot “Leader” projekta finansējumu, māja ir ieguvusi paplašinājumu, iegūstot jaunu elpu.Rolands Strelčs pirms 15 gadiem iegādājās, kā pats saka, lauku sētu. Vedot uz mājas pagalmu, viņš stāsta, kādēļ jaunam cilvēkam, kuram nav saistības ar Latgali, gribējās lauku māju:
“Tā kā es dzīvoju blakus Brīvdabas muzejam, man tās vecās lauku sētas baigi patika. Tad radās doma, ka vajadzētu kaut ko dabūt! ”
Pie mājas sagaida Rolanda sieva Ilze un divi bērni, trešais – vecākais – palicis Rīgā, līdzi nav braucis, lai nekavētu skolu. Māja ir koka, pelēkā krāsā ar lieveni un baltiem logiem. Pirms 15 gadiem māja uz pusi bija mazāka, šeit viss izskatījās citādāk, stāsta Ilze un Rolands:
“Pirmais, ko mēs darījām, nojaucām šķūņus, te bija viss vienos šķūņos. Bet mēs visus vecos dēļus no vecajiem šķūņiem, mēs visu saglabājām ar plānu, ka veidosim jaunu interjeru. Un no tā ir izgatavots viss iekšpusē – sienas, griesti, apdare, mēbeles.”
Katru gadu kaut ko izdarot, māja “Vecozoli” ieguva jaunu izskatu. Tā, piemēram, mājas lievenis noskatīts no ēkas brīvdabas muzejā. Gan pašiem, gan draugiem šeit patīk, tāpēc pirms trim gadiem nolēma, ka ir jāpiedāvā arī citiem braukt uz šejieni atpūsties. Interese bija liela. Kā saka Ilze, šī vieta ir piemērota ģimenēm ar bērniem.
“Tiešām bija liela ļoti atsaucība. Mēs jau paši sev likām tādu kā ierobežojumu, ka ne vairāk kā divas nedēļas mēnesī mēs dodam cilvēkiem prom to māju, citādāk paši vairs nevarēsim atbraukt,” smejas Ilze.
Šajā vasarā, rakstot “Leader” projektu un piesaistot papildu līdzekļus, māja ieguva paplašinājumu – kamīnzāli, kur pulcēties lielākam cilvēku skaitam, jo līdz šim visiem nav īsti pieticis vietas. Ilze un Rolands izrāda māju un stāsta, kā te izskatījās agrāk:
“Mēs droši vien ieejam tajā vecajā daļā, sāksim ar vēsturisko pusi. Te viss bija krāsots ar grīdas krāsu vai baltu krāsu, skapji ar dzelteno krāsu.”
Grīdas krāsa bijusi klasiskā, brūnā grīdas krāsa.
“Tapetes kādas kārtas padsmit, izskatījās, ka jaunas līmētas katru gadu, kad mēs tās tapetes noņēmām – māja palika pavisam auksta,” stāsta saimnieki.
Viens no pamudinātājiem mājā uzsākt vērienīgākus darbus bija pirmā bērna piedzimšana, stāsta Ilze:
“Es teicu, ka uz tik bēdīgu māju nevaram braukt, ka kaut kas ir jādara, tad Rolands atlocīja piedurknes. Viss tika izslīpēts šeit, ņemot palīgā vietējos cilvēkus, tā māja uzplauka mūsu rokās.”
Vecās krāsnis ir saglabātas, ar tām neko nevajadzēja darīt. Ir arī podiņu krāsns, kad to iekurina, tad trīs dienas ir silts. Rolands stāsta, ka ir bijuši gadījumi, kad atbraucot ziemā, ārā ir -32 un mājā -28. Tad sēž un kurina krāsnis, un tad labi varot redzēt, kā telpā siltums piepildās, ka logi no augšas uz leju sāk lēnām atsalt vaļā.
Istabā atrodas klavieres, virs tām pie sienas izvietota melnbalta fotogrāfija un svētbildes, tā ir liecība no iepriekšējiem mājas saimniekiem.
“Kad mēs ieradāmies šajā mājā, tur bija altāris, kā jau katoļticīgiem cilvēkiem. Un mēs visas tās svētbildītes esam saglabājuši turpat, kur viņas bija. Un tas portrets ir mājas būvētāju portrets. Mēs ar cieņu un respektu izturamies pret cilvēkiem, kas ir šo visu pirmie radījuši un darījuši,” stāsta Ilze.
Māja četrus gadus stāvēja tukša, pirms to iegādājās tagadējie saimnieki Rolands un Ilze.
“Sākām dzīvot, mums nebija atslēgu, kad mēs braucām projām, ar grābekli atstutējām, ka ir ciet un viss. Zīme, ka neviena nav mājās. Pirmos piecus gadus tā visu laiku bija, un neviens nebija ienācis un nekas nebija pazudis,” atceras saimnieks.
Rolands un Ilze ir izveidojuši biedrību “Adventure Club Žīguri”, apvienojot un piedāvājot citiem dažādus piedzīvojumus, ko iespējams izbaudīt Ziemeļlatgalē. Pirmais piedzīvojums, kā uzsver Ilze, ir būt dabā, pastāvēt ar basām kājām zālē kaut kur meža vidū vai pļavā, doties medībās, jo šeit dzīvojot, Rolands kļuvis par mednieku. Melnā pirts arī esot liels piedzīvojums, izbraukt ar retro močiem. Apkārt ir vietas, ko ir interesanti apskatīt un piedzīvot, uzskaita Strelči.
“Tagad māja, jā, ir tik forša uztaisīta, ka prom braukt ir žēl. Iepriekš, kad mēs prom braucām, bijām uz pulksten divpadsmitiem gatavi, tagad līdz trijiem nevaram svētdienā mantas savākt, gribas pasēdēt, paskatīties pa logu ārā,” saka Rolands.
