LA: “Vismaz daļai Latvijas cilvēku jādzīvo laukos!” Intervija ar Ludzas novada mēru Edgaru Mekšu
Foto: Juris Lorencs
Saruna ar Ludzas novada domes priekšsēdētāju EDGARU MEKŠU, kurš šajā amatā ir trīs gadus. Viņš studējis Latvijas Policijas akadēmijā, strādājis Valsts policijā.
Laikam jau nevaram apiet problēmu, kas nu jau vairāk nekā trīs mēnešus satrauc cilvēku prātus visā pasaulē, – Covid-19 pandēmija. Jūs pats esat ne tikai pašvaldības darbinieks, bet arī bijušais policists, tātad labi pazīstat cilvēku psiholoģiju. Kādu iespaidu krīze, izolēšanās atstāja uz cilvēkiem?
E. Mekšs: Iespējamo saimniecisko krīzi, par ko tik daudz tiek runāts, cilvēki vēl nav sākuši ļoti izjust. Algas, pensijas un pabalsti ārkārtas situācijas laikā tiek maksāti tāpat kā iepriekš.
Tomēr jūtams, ka cilvēki ilgu laiku pavadījuši mājās un “barojušies” no sociālajiem tīkliem. Daži kļuvuši neiecietīgi, pat mazliet agresīvi.
Piemēram, pēdējās nedēļās pašvaldība saņēmusi vairāku iedzīvotāju sūdzības, ka viņiem traucējot parkā dzīvojošās vārnas un krauķi. Putni trokšņojot, neesot iespējams kārtīgi atpūsties un izbaudīt klusumu…
Vai administratīvi teritoriālā reforma padarīs Latviju stiprāku?
Grūti teikt. Nav jau tā, ka mazs novads nevarētu attīstīties, viss atkarīgs no cilvēku uzņēmības un prasmes.
Vienlaikus es neesmu pretinieks patlaban notiekošajiem procesiem. Saprotams, lielākiem novadiem ir plašākas iespējas finansiāliem manevriem un profesionālu speciālistu piesaistei, tie var pretendēt uz nopietnākiem projektiem.
2021. gadā jaunajā Ludzas novadā apvienosies četri pašreizējie novadi – Ciblas, Kārsavas, Ludzas un Zilupes. Iespējams, šādu soli spert vajadzēja jau iepriekšējās reformas laikā 2009. gadā.
Diemžēl iedzīvotāju skaits visos novados samazinās. Tomēr jauni instrumenti, kas palīdzēs novadiem attīstīties, piesaistīt Eiropas fondu naudu, veidot darba vietas un noturēt cilvēkus savās teritorijās, vēl nav redzami.
Jāapzinās, ka katra reforma nozīmē pārmaiņas, ar to saistītās neērtības un stresu. Nav jau tā, ka šai reformai Latvijā pretojas tikai dažu pašreizējo novadu vadītāji.
Aizvadītajos desmit gados arī mazajiem novadiem bija izveidojusies sava identitāte, piederības apziņa, no kuras cilvēkiem grūti šķirties. Tagad atkal tiek veidots kas jauns, pie kā atkal nāksies pierast. Pat novadu ģerboņi un karogi būs jārada no jauna. Iešūpošanās prasīs zināmu laiku, tāpat droši vien neiztiks arī bez politiskajām intrigām.
Uzmetot acis jaunajai novadu kartei, redzam, ka ar nelieliem izņēmumiem notiek atgriešanās pie veco rajonu robežām. Varbūt tiešām taisnība tiem, kuri teica – pēc neatkarības atjaunošanas vajadzēja atstāt vecos rajonus. Arī jauno apvienoto novadu attīstības plāni – tie taču nav mehāniski saliekami no veco novadu plāniem.
Protams! Būs nepieciešama saskaņošana un prioritāšu izvēle. Jaunajā Ludzas novadā iekļausies divas pilsētas – Kārsava un Zilupe, un katrai no tām ir savas pamatotas intereses.
Ja jau Ludzas novads veidojas vecā rajona robežās, tad varētu sagaidīt lielāku Rīgas pretimnākšanu. Diemžēl redzam aizvien lielāku valsts iestāžu filiāļu, cik nu tās vēl reģionos ir palikušas, optimizāciju un centralizāciju.
Arī pie mums vērojama tendence daudzas iestādes koncentrēt Rēzeknē – neraugoties uz to, ka Ludzas novada pašvaldība tām gājusi pretī, ar īpaši izdevīgiem noteikumiem piedāvājusi telpas.
Līdzīgi rīkojas arī privātie pakalpojumu sniedzēji.
Pēdējā bankas filiāle, kas vēl atradās Ludzā, proti, banka “Citadele”, izlēmusi slēgt savu biroju. Vienlaikus gan jāatzīst, ka ārkārtas situācijas laikā daudzi cilvēki apguva jaunas prasmes, tajā skaitā arī māku rīkoties ar internetbanku.
Es tagad krietni retāk braukāju uz Rīgu, jo, kā izrādās, daudzas sanāksmes patiesībā var noturēt attālināti.
Pirms Otrā pasaules kara, “pirmajos ulmaņlaikos”, nākamā Ludzas novada robežās dzīvoja ap 80 000 cilvēku. Patlaban – ap 25 000, tātad trīs reizes mazāk. Kurā brīdī šis process apstāsies?
Žēl, ka tā notiek. Divas problēmas – demogrāfija un aizbraukšana. Diemžēl valdības noteiktais materiālais atbalsts daudzbērnu ģimenēm nav tik liels, lai cilvēki izlemtu par lielāku bērnu pulciņu.
Var jau saprast aizbraucējus – Eiropas robežas ir vaļā, ne katrs grib samierināties ar šejienes algām, it īpaši, ja tā ir minimālā. Bet cilvēkus nevajag nosodīt, viņi cenšas gādāt par ģimeni, izskolot bērnus.
Vienlaikus daudzi ir atgriezušies, atraduši darbu un pievilcīgu algu arī dzimtajā pusē. Varētu brīnīties – kā tas iespējams, Latgalē tik liels bezdarbs! Realitāte ir tāda, ka pat labu laukstrādnieku, tādu, uz kuru var paļauties, nav nemaz tik viegli atrast.
Ja ir rokas, kājas un galva uz pleciem, darbu atrast var arī šeit uz vietas, vajag tikai gribēt.
Vai varam cerēt, ka visi aizbraucēji atgriezīsies? Laikam jau nevaram. Bet arī sveštautiešu imigrācija nav risinājums. Mēs esam maza tauta. Ja jau pat lielās Eiropas tautas saskaras ar iebraucēju integrācijas problēmām, latviešus tie apdraudētu vēl vairāk.
Mūsu uzdevums ir noturēt Ludzā, novadā, Latgalē, patiesībā visā Latvijā tos cilvēkus, kuri šeit vēl palikuši.
Ar labu infrastruktūru, ceļiem, skolu, medicīnu, kultūras un sporta iestādēm, ar tīru un sakoptu vidi.
Tomēr viena no lielākajām prioritātēm ir darba vietas. Patlaban esam sakopuši bijušās linu fabrikas teritoriju, kur sāk veidoties jauna attīstības zona. Tur ir visa nepieciešamā infrastruktūra – komunikācijas, dzelzceļa atzars, šosejas tuvums.
Izskatās, ka jau drīz tur būs jauna kokapstrādes ražotne ar piecdesmit darba vietām.
Vienlaikus jāapzinās, ka lauku dzīve mainās. Pateicoties modernajai tehnikai, zemnieks viens pats, varbūt dažkārt ņemot talkā arī ģimeni, var apstrādāt lielas zemes platības.
Ir svarīgi, lai vismaz daļa Latvijas cilvēku dzīvo laukos, lai nākamajām paaudzēm mantojumā tiktu nodota zeme, prasmes un zināšanas. Kas zina, varbūt nākotnē lauki kļūs par kvalitatīvu, pat ekskluzīvu dzīves vidi ne vienam vien pilsētniekam.
Covid-19 epidēmijas laikā jau varējām vērot, kā cilvēki meklē patvērumu laukos.
Arī es pats esmu laucinieks no Pildas pagasta, un lauku darbi man nepavisam nav sveši.
Vai līdz ar šo reformu mainīsies jaunā Ludzas novada nacionālais sastāvs?
Nemainīsies. Zilupes novadā vairāk dzīvo krievi, savukārt Kārsavas novads ir visai latvisks. Pats no savas pieredzes gan varu teikt, ka Latgalē dažādas tautības labi sadzīvojušas visādos laikos.
Starp citu, man pašam senčos līdzās latviešiem un latgaliešiem ir arī poļi un tā saucamie Ludzas igauņi.
Ievēroju, ka dažu ielu nosaukumi Ludzā rakstīti arī latgaliski, uz kādas mājas vārtiem pat pamanīju uzrakstu: “Viereigi! Sātā sirdeigs kačs!” Dažs labs kurzemnieks varbūt nemaz nesaprastu, ka šajā sētā viņu gaida nikns kaķis. Vai latgaliešu valodas lietošana būtu īpaši atbalstāma?
Dzimtā valoda ir liela vērtība, kas jāsargā visiem līdzekļiem. Tāpēc daļa pasākumu mūsu novadā notiek latgaliski. Arī es pats ģimenē runāju latgaliski, bet darbā raugos pēc situācijas – latviski, latgaliski, dažkārt arī krieviski. Tāda nu ir Latgales specifika.
Maija beigās sociālajos tīklos izraisījās polemika – Ludzas novada pašvaldība skaisto, 1929. gadā celto pasta ēku atdod kazino vajadzībām. Vai tiešām nevarēja atrast citu risinājumu?
Neko mēs neatdodam. Notika izsole, kurā “Latvijas Pasts” savu ēku, valsts īpašumu, pārdeva jaunam īpašniekam. Tas savukārt ēkā plāno izveidot kaut ko līdzīgu izklaides centram – ar biljarda galdiem, šautriņu mešanas vietām, azartspēļu zālēm.
Diemžēl uz šīm telpām neattiecas Azartspēļu un izložu likumā noteiktie ierobežojumi, bijušās pasta ēkas tuvumā nav ne skolas, ne bērnudārza, ne baznīcas vai kultūras iestādes.
Tā nu iznāk, ka valsts novēlusi šo problēmu uz pašvaldību pleciem, vienlaikus nedodot tām reālas tiesības ietekmēt azartspēļu biznesa darbību.
Taisnība, domes deputāti ar savu balsojumu neliedza iespēju bijušajā pasta ēkā iekārtot spēļu zāli.
Bet kas notiktu, ja mēs būtu balsojuši pret?
Ēkas nomnieki lēmumu pārsūdzētu, un mēs zaudētu tā vienkāršā iemesla dēļ, ka esam rīkojušies pretlikumīgi. Turklāt pašvaldība vēl maksātu tiesas izdevumus. Domes deputāti, kuri balsoja par šo lēmumu, prātā un sirdī bija pret to.
Vai man pašam patīk, ka pilsētā ienāk spēļu bizness? Nepatīk! Jo azartspēles laimi nenes. Latvijā ir maz tādu ģimeņu, kuras kaut reizi nebūtu saskārušās ar spēļu atkarības problēmām. Ar neapdomīgiem ātrajiem kredītiem, kas ņemti spēlēšanas vajadzībām.
Un cilvēki iekrīt parādu cilpā, no kuras nereti vienīgā izeja ir aizbraukšana uz ārzemēm – lai tur sapelnītu naudu parādu atmaksai. Problēma ir nevis Ludzā, bet gan Rīgas politiķos.
Es pats uzskatu, ka azartspēles Latvijā ir jāaizliedz principā. Tas būtu valstiski domājošu politiķu valstisks lēmums.
Vai pilsēta ērta un izdevīga vieta dzīvei? Piemēram, pensionāriem, kuri varbūt vēlas pārcelties no Rīgas uz kādu Latvijas mazpilsētu. Latvijas otrā malā, Liepājā, patlaban tiek īstenota plaša māju siltināšanas programma. Es pazīstu cilvēkus, kuri tieši zemo siltuma tarifu dēļ apmetušies uz dzīvi Liepājā.
Es domāju, ka Ludza ir ne tikai skaista, bet arī ērta vieta dzīvei. Arī mūsu pilsētā ir vairākas siltinātas ēkas. Tomēr sabiedrības attieksme pret šiem projektiem nav viennozīmīga.
Jā, siltinātā mājā siltuma tarifi ir mazāki. Tomēr renovācijai ņemtie kredīti tāpat ar laiku ir jāatmaksā. Jaunieši, kuriem ir labs darbs un alga, parasti nebaidās uzņemties šādas saistības, savukārt seniori ir uzmanīgāki.
Motivācija nav pietiekami liela. Cilvēki varbūt gaida lielāku valsts un pašvaldību atbalstu šiem projektiem.
Ludza ir viena no Latvijas pilsētām, kas pēdējos gados uzcēlušas savu peldbaseinu. Valsts kontrole gan izteica šaubas par šādu sporta būvju lietderību…
Vai tad cilvēki reģionos nav pelnījuši baseinus? Tas bija ilgi lolots un gaidīts projekts, kura dēļ varbūt nācās mazliet ekonomēt citos projektos. Jaunais peldbaseins tika atklāts šī gada februārī un tūlīt ieguva milzīgu cilvēku atsaucību, apmeklētāji brauca pat no Rēzeknes.
Covid-19 izraisītās ārkārtas situācijas laikā baseins gan ir apturējis darbību, bet ceram, ka jūnija beigās vai jūlija sākumā darbu atsāksim, protams, ievērojot visas drošības un distancēšanās prasības.
Izskatās, ka Covid-19 epidēmijas dēļ vietējais tūrisms Latvijā varētu augt. Ja jūs būtu mans gids, ko jūs vēlētos parādīt savā pilsētā un novadā?
Vispirms es uzvestu jūs kalnā, kur atrodas Ludzas pilsdrupas. No tā paveras lielisks skats uz apkārtni un Lielo Ludzas ezeru. Parādītu mūsu dievnamus, katoļu, pareizticīgo, luterāņu un vecticībnieku baznīcas.
Apskatītu Novadpētniecības muzeju un atjaunoto sinagogu, kur iekārtota ekspozīcija par Ludzas ebreju kopienas dzīvi. Līdz Otrajam pasaules karam gandrīz puse no pilsētas iedzīvotājiem bija ebreji.
Iegrieztos Amatnieku centrā, apmeklētu plašo parku un jauno peldbaseinu. Tad es jūs aizvestu uz Gaismas dārzu, jaunu parku, kas izbūvēts par projektu naudu. Vietā, kur tas tagad atrodas, vēl nesen bija purvains čūskulājs.
Pilsētas viesi gan parasti saka, ka pati iespaidīgākā pilsētas atrakcija esot tās ezeri. Tāpēc es jūs izvadātu pa Mazā Ludzas ezera krastā iekārtoto promenādi, kas ir lieliska pastaigu vieta jebkurā gadalaikā.
Ezeros iekārtotas peldvietas, bet pie Mazā Ludzas ezera pat īpaša smilšu pludmale “Zaldātu radziņš”. Starp citu, viens no gleznainākajiem skatiem uz pilsētu paveras no Jura Soikāna ielas, kas atrodas otrā pusē Mazajam Ludzas ezeram.
Man to palīdzēja ieraudzīt Ludzā 1926. gadā dzimušais kino dokumentālists Hercs Franks, kurš mūža nogali pavadīja Izraēlā. Un vēl viņš man parādīja stārķa ligzdu, kas šodien atrodas tajā pašā vietā, kur viņa bērnībā. Un tā jau ir cerīga zīme.
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
