Kas ir GRT? Kas ir FT? Padomi saskarsmē

Diagnoze “šizofrēnija” tevī iedveš bailes? Bet veģetatīvā distonija ir tavai draudzenei…
Sabiedrībā vienmēr pastāvējušas bailes no nezināmā, tieši tādēļ cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem (GRT) bieži nākas saskarties ar noraidījumu, mulsumu, nepatiku vai neizpratni. Tomēr aiz jebkuras diagnozes ir cilvēks.

Kas ir GRT?

Garīga rakstura traucējumi (GRT) ir psihiska saslimšana vai garīgās (intelektuālās) attīstības traucējumi, kas ierobežo cilvēka spējas strādāt un aprūpēt sevi, kā arī apgrūtina iekļaušanos sabiedrībā.

Kā atšķiras intelektuālās attīstības traucējumi un psihiskās saslimšanas?

Gan intelektuālās attīstības traucējumi, gan psihiskās saslimšanas tiek pieskaitīti GRT, tomēr atšķiras aprūpe un ārstēšanas iespējas.

Personām ar intelektuālās attīstības traucējumiem ir mācīšanās grūtības, un viņi attīstās lēnāk nekā pārējie cilvēki. Šis stāvoklis parasti tiek konstatēts piedzimstot vai agrā bērnībā. Reizēm tas radies smadzeņu bojājumu rezultātā, pēc pārciestām slimībām vai traumām. Izšķir trīs intelektuālās attīstības traucējumu pakāpes – viegla, vidēja vai smaga intelektuālās attīstības atpalicība. Intelektuālās attīstības traucējumu gadījumā vairāk svarīga ir aprūpe, attieksme, atbalsts. Stāvoklis ir relatīvi stabils un nemainīgs.

Psihisko slimību gadījumā, piemēram, šizofrēnijas, depresijas, bipolāri afektīvu traucējumu, anoreksijas un citu, lielāka loma ir medikamentu lietošanai un psihoterapijai. Stāvoklis var būt mainīgs. Slimības atšķiras arī pēc smaguma, tās var būt cēlonis invaliditātei vai tādas, ar kurām cilvēki sekmīgi sadzīvo, piemēram, viegla depresija.

GRT ir ļoti atšķirīgi – psihiskas slimības atšķiras no garīgās attīstības traucējumiem, tāpat cilvēkiem ar vienu un to pašu diagnozi var būt dažādas traucējumu izpausmes. Uzskatāms piemērs ir plašais autisma spektrs – cilvēkam ar šādu diagnozi var būt augsti attīstīts intelekts un vērotājam no malas nemanāmi traucējumi, savukārt smagākos gadījumos cilvēks ar autismu dzīves laikā neiemācās pat runāt. Ļoti atšķirīgi var būt arī, piemēram, šizofrēnijas izraisīti psihiskās veselības traucējumi. Cilvēki ar GRT, ja tiem tiek nodrošināts nepieciešamais atbalsts, var mācīties, veiksmīgi iekļauties darba tirgū un dzīvot pilnvērtīgu un laimīgu dzīvi.

Cilvēki ar GRT ir dažādi. Atšķiras intelektuālās attīstības traucējumu pakāpe vai psihiskās slimības smagums, un arī pašu cilvēku raksturs. Tomēr, neatkarīgi no GRT veida, viņu jūtas, vēlmes, emocijas un vajadzība pēc pašizpausmes ir līdzvērtīgas citu cilvēku jūtām, vēlmēm, emocijām un vajadzībai pēc pašizpausmes.

Cilvēku ar GRT dzīve sabiedrībā var atšķirties atkarībā no funkcionālo traucējumu smaguma. Cilvēks var būt pilnīgi patstāvīgs un strādāt algotu darbu, vai arī viņam var būt nepieciešams nepārtraukts atbalsts.

PADOMI SASKARSMĒ

Izvairieties no vispārīgām klišejiskām frāzēm. Šādi izteikumi cilvēkam, kuram ir psihiski traucējumi, var radīt vēl lielāku trauksmi.

Izvairieties no padomu došanas. Labāk būt iejūtīgam klausītājam, jo nelūgti padomi mazinās ticību paša spēkiem. Ja nepieciešams, ieteicams palīdzēt noorganizēt vizīti pie speciālista.

Izvairieties no nosodīšanas un kritizēšanas. Jāatceras, ka cilvēks ar psihiskiem traucējumiem pats var neapzināties notiekošo.

Ja parādās izmaiņas ikdienas ritmā, tostarp miega un apetītes traucējumi, izmaiņas domāšanā un emocijās, aiciniet cilvēku vērsties pie speciālista:

  • Runājiet par savām bažām attiecībā pret situāciju kopumā.
  • Iejūtīgi un atbalstoši norādiet uz ārējām uzvedības izpausmēm.
  • Ieklausieties, ko tuvinieks stāsta.
  • Izrādiet sapratni.
  • Jautājiet, vai viņš vērsīsies pēc palīdzības, un kāpēc nē, ja atbilde ir negatīva.
  • Mudiniet apmeklēt pašpalīdzības atbalsta grupu, ja tāda ir pieejama.

Lai arī vairumā gadījumu cilvēki ar GRT nav vardarbīgi vai agresīvi, reizēm murgu ideju vai halucināciju iespaidā cilvēks sajūt nepieciešamību “aizstāvēties” vai uzbrukt, īpaši šizofrēnijas gadījumā. Ja jūtaties apdraudēts, centieties ieņemt atrašanās vietu pa diagonāli no slimnieka, atstājot Jums abiem pieejamu izeju no telpas. Izvairieties no tieša acu kontakta, runājiet mierīgi, bet skaidri. Nestrīdieties, neprovocējiet, dodiet iespēju tuviniekam izteikties, izsakiet sapratni, līdzjūtību, mēģiniet rast ar tuvinieku kompromisu, pārliecināt, ka palīdzēsiet viņam. Ja neviena no iepriekš minētajām metodēm nedarbojas un neizdodas nomierināt tuvinieku, atstājiet telpu. Izteikti akūtas un bīstamas situācijas gadījumā izsauciet neatliekamo medicīnisko palīdzību un ziņojiet, ka tuvinieks ir agresīvs.


👉 Vairāk par
Cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem iespējas darba tirgū.

Kas ir FT?

KAS IR FUNKCIONĀLI TRAUCĒJUMI?

Funkcionālie traucējumi (FT) ir apgrūtināta spēja rūpēties par sevi vai veikt ikdienas darbības. Tie var būt, piemēram, redzes, dzirdes vai kustību traucējumi, augšanas, uzvedības, valodas attīstības vai fiziskās un garīgās attīstības traucējumi. FT var būt iedzimti vai iegūti skeleta, muskuļu, saistaudu vai ķirurģisku slimību vai dažādu traumu rezultātā.

FT var ietekmēt mājas soli un pašaprūpi, pārvietošanos, iekļaušanos darba tirgū un sabiedrībā. Taču, saņemot atbilstošu sabiedrības atbalstu un sociālos pakalpojumus, piemēram, pielāgotas infrastruktūras veidā, cilvēki ar FT var dzīvot pilnvērtīgu un patstāvīgu dzīvi – strādāt, nodarboties ar hobijiem un doties sabiedrībā.

PADOMI SASKARSMĒ AR CILVĒKIEM, KURIEM IR FT

Pirmais un būtiskākais ieteikums – esi tu pats. Cilvēks ar funkcionāliem traucējumiem (FT) tev pretī ir tāds pats kā jebkurš cits cilvēks – viņš novērtēs cieņpilnu, patiesu un līdzvērtīgu attieksmi.

Tomēr ir dažas nianses, kas jāņem vērā saskarsmē ar cilvēkiem ar FT atbilstoši traucējumu specifikai.

Piemēram, saskarsmē ar cilvēkiem ar kustību traucējumiem neaiztiec ratiņkrēslu, citas palīgierīces vai sarunu biedru, ja vien neesi saņēmis tādu lūgumu vai atļauju. Uzsākot sarunu, nostājies cilvēkam tieši pretī – tā, lai esi uzreiz redzams. Ievēro personīgās robežas – tās pārkāpjot, vari radīt nevajadzīgu trauksmes vai nedrošības sajūtu. Pirms steidzies palīdzēt, vienmēr pajautā, vai tava palīdzība ir nepieciešama.

Saskarsmē ar cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem acu kontakta izveidošana un uzturēšana visas sarunas laikā ir īpaši svarīga. Tāpat pārliecinies, vai apkārt nav pārāk trokšņains, vai gaisma nav pārāk spilgta, vai tava seja nav ēnā un mute ir labi saskatāma – lai tevi saprastu, cilvēks ar apgrūtinātu dzirdes funkciju tevis teikto lasīs no lūpām. Runā vienmērīgi, skaidrā dikcijā, nepārspīlējot ar mīmiku un žestiem. Ja sarunbiedrs lieto dzirdes aparātu, īpaši svarīgi nepacelt balsi, nerunāt vienlaikus vairākiem cilvēkiem un sarunas gaitā nemainīt attālumu – cilvēkam ar dzirdes traucējumiem tas var traucēt saprast sacīto. Ja nepieciešams, savu sakāmo atkārto vai pārfrāzē, savukārt, ja teikto nesaproti tu, nekautrējies pārjautāt. Ja nu saziņa galīgi nevedas, ķeries pie papīra un pildspalvas – iespējams, rakstīšana būs labāks risinājums.

Saskarsmē ar cilvēkiem ar redzes traucējumiem izvairies izmantot apzīmējumu “akls” – jēdzieniem “neredzīgs” un “vājredzīgs” ir atšķirīgas nozīmes.

Uzsākot sarunu, vispirms pārliecinies, vai apkārt nav pārāk spilgta gaisma, vai tava seja nav ēnā, pēc tam nosauc savu vārdu un iepazīstini ar sevi. Sarunu centies uzsākt tieši, nevis ar trešās personas starpniecību. Droši vari izmantot ikdienas valodu, tomēr izvērtējot situāciju un cenšoties piemeklēt pēc iespējas precīzākus un aprakstošākus vārdus (piemēram, durvis kreisajā pusē, meitene dzeltenajā kleitā u. tml.). Runā lēni, skaidri un vienmērīgi, nepārspīlējot ar žestiem. Ja sarunbiedrs atļauj, var izmantot arī pieskārienus. Noslēdzot sarunu vai aizejot, respektē sarunas biedru ar apgrūtinātu redzi un pasaki par savu nodomu laikus.

Esi pacietīgs un iejūtīgs – cilvēki ar kustību traucējumiem var reaģēt citādi, nekā gaidīts, vai viņiem var būt nepieciešams vairāk laika, lai atvērtos sarunai.