Kas bija pirmais – uzņēmumu vai darba spēka trūkums Sēlijā?
Vienpadsmit, deviņi, astoņi, septiņi – tik aizpagājušo gad jaunu uzņēmumu reģistrēti Sēlijas novadu pašvaldībās. Salīdzinājumam – Aizkraukles novadā reģistrēti 23 jauni uzņēmumi, Daugavpils novadā – 50. Sarakstos, kur dilstošā secībā sarindoti ar lielāko apgrozījumu strādājošie uzņēmumi Zemgales un Latgales reģionos, top desmitniekā Sēlijā reģistrēju uzņēmumu nav. Tāpat trūkst arī uzņēmumu, kas būtu lieli nodokļu maksātāji. Par to visu liecina Lursoft un Firmas.lv 2019. un 2020. gadā apkopotie dati. Kāpēc Sēlijā trūkst uzņēmēju, kas dotu darba vietas un sniegtu pakalpojumus reģionā dzīvojošajiem un potenciālajiem jaunajiem dzīvot gribētajiem?
Lai gan tikko aprakstītie statistikas dati rada drūmu noskaņu, Sēlijā ir arī pozitīvie piemēri. Kaspars Ādams pirms desmit gadiem Neretas novadā izveidoja SIA “Liellopu izsoļu nams”, kas nu strādā ar apmēram 18 miljonu eiro lielu apgrozījumu. “Izsoļu namam ir apmēram 3-4 tūkstoši klientu, saimnieku, kas katru gadu nodot dzīvniekus realizācijai. Katru gadu mēs turpinām būvēt, investēt,” stāsta Kaspars Ādams, uzņēmuma īpašnieks un vadītājs. Kaspars ar lauksaimniecību nodarbojas kopš bērnības, vēlāk izveidojis savu saimniecību.
Klienti bīstas no grants ceļiem
Ideja par liellopu izsoļu namu noskatīta ārzemēs. Tāda līdz šim nebija ne Latvijā, ne Baltijā kopumā. “Izsoļu nams funkcionē, kā jebkura izsole, vienalga, vai tā ir glezna vai dzīvnieks,” skaidro uzņēmējs, “Dzīvnieki tiek atvesti uz “Krastiem” Neretas novadā. Kad klienti izsoles dienā ierodas viņiem ir divas stundas laika aplūkot tos, atzīmēt piezīmes, ko vēlas, ko nevēlas pirkt. Kad sākas pati izsole, bļaustāmies, tirgojamies un pārdodam.” Šāds process mudina lopkopjiem tiekties pēc augstākas kvalitātes un kavē uzpircējiem diktēt cenas. “Tas radās niknuma dēļ. Situācija bija tāda, ka pirms tam ārzemnieki Latvijā noteica cenu neadekvāti zemu. Sava veida kartelis tas bija – divi, trīs uzņēmumi, kas vienojās savā starpā par cenu.” Uzsākt izsolīšanas tradīciju Latvijā nebija viegli, bet uzņēmuma darbības rādītāji laika griezumā liecina, ka tas ir izdevies. K. Ādams stāsta, ka pirmajā izsolē pārdoti 40-60 dzīvnieki, tagad – 800.
Uzņēmums atrodas pašos Sēlijas rietumos – zīmīgi, ka vien 100 kilometrus no Rīgas. Lai gan lopu pārdevēji uz izsoļu namu brauc no visas Latvijas, uzpircēji ir ārzemnieki, kas uz Latviju ceļu mēro izmantojot aviotransportu. Tātad “Liellopu izsoļu nama” darbībai būtisks faktors ir atrašanās tuvums starptautiskajiem transporta mezgliem. “Atrodamies pie liela autoceļa, vieta pie pašas robežas arī ir laba. Klienti, kas atlido ar lidmašīnu no Rīgas var atbraukt stundas laikā.” Lai nopirktos jaunlopus nogādātu citur Eiropā, gan jāizmanto autoceļu infrastruktūra. Robeža tiek šķērsota Bauskā un tā kā ārzemniekiem neesot pieņemama grants seguma ceļa kvalitāte (no Valles līdz Bauskai), jāmet līkums. Tā gan nav lielāka skāde. “To mēs drastiski izjūtam pavasaros un rudeņos, kad gatavojamies izsolēm. Nav nozīme, vai tā ir Sēlija, Latgale vai Vidzeme, automašīnas [kas atved lopus] bieži vien iebuksē, kavē, neiekļaujas savos laikos. Strādājam nereti līdz pusnaktij vai diviem naktī, kamēr visus sagaidām,” stāsta K. Ādams.
Ja zinātu, ka trūks darbinieku, ražotni nebūvētu
Atrašanās tuvu lielam transporta mezglam – tas ir būtisks priekšnoteikums teju jebkuram uzņēmumam. Pretējā Sēlijas pusē tāds ir Jēkabpilī. Tur, gan pašā pilsētā, gan tās novārtē, kas nereti ir jau citu pašvaldību teritoriju, koncentrējušies daudzi ražotāji.
Viens no tiem ir SIA “Kontekss”, kas kopš 2005. gada ražo līmētus logus un durvju brusas. Uzņēmumā strādā apmēram 60 darbinieki. Tas atrodas dažu kilometru attālumā no Jēkabpils robežas, Salas novadā, bet uz to ved grants seguma ceļš. Uzņēmuma valdes loceklis Mārtiņš Gailis atzīmē, ka pašvaldība to uztur kārtībā, tomēr iecere posmu asfaltēt nav piepildījusies. “Pašvaldības uzdevums ir rūpēties par cilvēkiem. Pa ceļam bija trīs, četras mājas šī putekļainā ceļa malā. Braucot pie mums kravas automašīnas saceļ putekļus. Kā jūtas iedzīvotāji, kas tur dzīvo? Ko viņi par mums domā? Ko viņi domā par pašvaldību?” vērtē M. Gailis. Uzņēmumam šī ceļa noasfaltēšana būtu vērtīga, tomēr bez tā var iztikt.
Tomēr izšķirošs faktors uzņēmuma pastāvēšanai ir cits – darbinieku trūkums. Abi uzņēmuma dibinātāji Jēkabpils pusē ir ienācēji, toreiz devuši priekšroku ražotnes būvēšanai šeit, ko apkārtne šķitusi blīvi apdzīvota, tātad šeit nebūtu grūti atrast darbiniekus. Tagad viss mainījies. “Šobrīd cilvēki ir viena no vislielākajām problēmām. Skatoties retrospektīvi – ja zinātu, ka būs tāda problēma ar cilvēkiem, diez vai mēs šeit būtu sākuši strādāt. Tas sākās līdz ar 2008. gada finanšu krīzi,” stāsta M. Gailis. Šobrīd uzņēmumā strādā arī tādi darbinieki, kas “pēc laimes meklējumiem ārzemēs” atgriezušies. Taču ir arī darbinieki, kas pastrādā īsu brīdi un atkal dodas prom.
Pašvaldības nesteidz apkopot informāciju
M. Gailis vērtē, ka algu paaugstināšana šo problēmu neatrisinātu. Bet, kas tad? “Tas droši vien ir tas, kas būtu valdības, gan Rīgā, gan šeit uz vietas esošās, funkcija. Nodrošināt tādus nosacījumus, lai cilvēki gribētu šeit dzīvot. (..) Pašvaldības uzdevums ir radīt infrastruktūru ne tik daudz uzņēmējiem, kā cilvēkiem.
Arī Kaspars Ādams prāto, kā pašvaldības varētu radīt uzņēmējiem pievilcīgāku vidi. Ieteikumi – informēt par priekšrocībām un aicināt uz sadarbību, lai kopīgiem spēkiem sakārtotu infrastruktūru. “Ja atjaunosiet māju, sakārtosim servitūta ceļu,” piemēru min K. Ādams, “attieksme jau katrā vietā ir savādāka…”
Ekonomikas zinātniece Raita Karnīte vērtē, ka Sēlijas pašvaldības varētu darīt vairāk. Pirms piedalīties diskusijā par nākotnes perspektīvām pasākumā “Sēlijai būt”, akadēmiķe veica nelielu izpēti – mēģināja izzināt vai un kāda informācija par uzņēmējdarbības vidi novados atrodama pašvaldību mājas lapās. Secinājumi nav vietvarām glaimojoši. “Tur jau neviens negaida uzņēmējus,” atzīst R. Karnīte, “Tikai dažās pašvaldību mājas lapās bija sadaļa “Uzņēmējiem”. Jebkuram, lielam vai mazam, uzņēmuma ir vajadzīga vide. Vajadzēs arī strādājošos. Ja mēs negribam, lai iebrauc strādājošie, ja negribam paši strādāt, ja nespējam, jo, piemēram, nav atbilstošas kvalifikācijas, tad kā liels uzņēmums darbosies?”
Plānošanas reģionu atbalsts un iespējas atšķiras
Pašvaldību Sēlijā pašlaik ir daudz. To pārstāvjus jau uzklausījām iepriekšējos raidījumos. Taču Latvijā izveidotas arī iestādes jeb atvasinātas publiskas personas, kas palīdz pašvaldībām koordinētiem, sadarbības, mācoties vienam no otra kļūdām un sasniegumiem. Tie ir plānošanas reģioni. Latgales plānošanas reģionā, kurā ietilpt Sēlijas austrumu daļa, izveidoti vairāki uzņēmējdarbību veicinoši mehānismi, kādu citos plānošanas reģionos nav. Piemēram, Eiropas Savienības finansējumu degradēto teritoriju revitalizēšanai varēja piesaistīt ne tikai pilsētas, bet arī mazāki novadi. Stāsta Latgales plānošanas reģiona administrācijas vadītāja Iveta Maļina-Tabūne: “Tika izveidota saucamā Latgales, trešā kārta, kur tika ieviests jauns instruments – sadarbības projekti. Tos praktiski tik un tā varēja iesniegt tikai nacionālās vai reģionālās attīstības centrs, bet sadarbībā ar vietējās nozīmes centriem, novadiem. Gan Daugavpils novads, gan Ilūkstes novads ir aktīvi darbojies.”
Daugavpils novads radījis jau divus objektus, kur ienākt ražotājiem, turklāt viens ir veca, līdz tam neizmantota skolas ēka, kurā nu atgriezusies dzīvība. Savukārt Ilūkstes novadā top tikai pirmais šāds objekts. Tur nojaukta veca, pamesta putnu fermas ēka, izbūvēti trīs laukumi un pašlaik vēl tiek būvēts pieved ceļš, kas savienos objektu ar ceļu “Ilūkste-Daugavpils”. Nesen būvobjektā viesojās arī I. Maļina-Tabūne: “Jau noticis konkurss un zināms investors, kas ar mūsu palīdzību tika atrasts, ienāks Ilūkstē un uzsāks savu ražošanu. Šobrīd mums ar investoru rit intensīvas sarunas, iespējams, viņš iestāsies Latgales ekonomiskajā zonā.”
Iveta Maļina-Tabūne atklāj, ka tas būs metālapstrādes uzņēmums. Latgales speciālās ekonomiskās zonas priekšrocībās nupat maijā tika augušas. Nodokļu atlaides turpmāk varēs saņemt arī par jaunizveidotajām darba vietām. Turklāt, ja kāds Latgales speciālā ekonomiskajā zonā strādājošs uzņēmums vēlēsies paplašināties citā reģionā, piemēram, Sēlijas pašvaldībās, kas atrodas Zemgales plānošanas reģionā, arī tad uzņēmums varēs saņemt atlaides.
Tomēr vai jau šobrīd Austrumsēlijā ir uzņēmumi, kas šīs priekšrocības izmanto? “Bija viens tekstilizstrādājumu uzņēmums, bet tehnisku iemeslu dēļ ar to līgumu nācās lauzt,” atzīmē Latgales plānošanas reģiona administratore. Tas nozīmē, ka ja minētais jaunienācējs Ilūkstē būtu pirmais. “Jāsaprot, ka Latgales speciālās zonas instrumenti laikam nav domāti iesācējiem. Drīzāk tādiem, kas jau stabili stāv uz “uz abām kājām” un attīstās.”
Speciālā ekonomiskā zona, iespējas sakārtot degradētās teritorijas arī mazajos novados – kāpēc šādas privilēģijas ir tikai Latgales plānošanas reģionā. Zemgales plānošanas reģiona administrācijas vadītājs Valdis Veips vērtē, ka arī šajā plānošanas reģionā būtu mazās pašvaldības, kas vēlētos atjaunot novārtā pamestā rūpnieciskās teritorijas. V. Veips Zemgales plānošanas reģionā paveiktos darbus uzņēmējdarbības veicināšanai nosauc apbalvošanas konkursus, meklējot katra gada labāko uzņēmēju, Zemgales novada dienas Rīgas Centrāltirgū, konkurss skolēniem, lai veicinātu izpratni par uzņēmējdarbību. Arī tajās pārstāvēti Sēlijas uzņēmēji. Šajos pasākumos gan netieši uzsvērts – Zemgales uzņēmumi. Bet vai gan identitātes, gan tīri praktiski, nozaru griezumā, Sēlijas uzņēmēji ir tādi paši kā Zemgales uzņēmēji? “Domāju lielas atšķirības nav. Apbalsojam lielākoties mazos uzņēmumus, lai nebūtu tikai lielie grandi,” komentē V. Veips.
Lauksaimniecības “ēnā”
Par Sēlijas lielāko dabas bagātību nereti tiek dēvēti meži un tīrumi, kas vienlaikus kalpo arī par darba vietu. Tā tas bijis gadu desmitiem, bet pateicoties straujai tehnoloģiju modernizācijai gan lauksaimniecībā, gan mežrūpniecībā samazinās nepieciešamo darba roku skaits. Arī Latgales plānošanas reģiona administrācijas vadītāja vērtē, ka uzņēmējdarbības nozares, kas Ilūkstes un Daugavpils novadā ir attīstītas ir lauksaimniecība un mežsaimniecība. “Tas nozīmē, ka faktiski visi cilvēkresursi un nauda aiziet šajās nozarēs. Daudzu gadu garumā Zemkopības ministrija šajā nozarē sistēmu ir sakārtojusi. Zemniekiem ir bijis daudz iespēju attīstīties izmantojot Lauku Atbalsta dienesta piedāvājumus.”.
Raita Karnīte savukārt vērtē, ka atbalsts lauksaimniecībai Latvijā varbūt pat ir par liels un adekvāts atbalsts citām nozarēm izpaliek. “Lauksaimniecība ir stipri izkropļota nozare, tā ir pārmērīgi izdevīga. Lauksaimniekiem nemitīgi dod naudu un tā Eiropas savienības politika ne tikai Latvijā, bet arī citās dalībvalstīs. Tā kā citas nozares ir panīkušas, lauksaimniecība nepamatoti izceļas,” komentē ekonomikas zinātniece. Bet pirms ieguldīt kādas citas uzņēmējdarbības nozares attīstībā būtu jāveic izpēte, kas Sēlijā būtu piemērotākā.
Atskatoties pagātnē, eksperti atgādina arī par gadījumu, kad iespējamā ražošana, rūpniecība Sēlijā pat tika tieši pretēji – vērtēta kā nevēlama. Runa ir par celulozes rūpnīcu. Šādas investīcijas rada draudus Sēlijas neskartajai dabai, kura viennozīmīgi ir vērtība. Ekoloģiski tīra vide paliek aizvien populārāks faktors pilsētniekiem meklējot iespējas pārcelties uz laukiem. To novērtē arī Neretas uzņēmējs. “Ar varu jaunos cilvēkus nesadzīsim laukos. Mūsdienās, kad iespējams strādāt attālināti, it sevišķi tagad vīrusa laikā kad viss notiek attālināti, tad tas varbūt dos vēl lielāku stimulu pilsētniekiem meklēt lauku īpašumu. Un viņi varbūt radīs vēl kādu pievienoto vērtību.
Kaspars Ādams jau ir radījis pievienoto vērtību. Uzņēmējs sniedz finansiālu atbalstu un iegulta izglītībā.
“Šis jau ir trešais gads kad ieguldām naudu Neretas bērnudārzā. Katru gadu izremontējam pa vienai istabai. Un arī biju viens no tiem kas ierosināja izveidot stipendijas Neretas vidusskolas skolniekiem.”
Uzņēmēja moto ir nevis prasīt, bet dot.
