Dzirdēt, redzēt un būt gataviem runāt

Psihiskās veselības speciālisti atzīst, ka ir grūti otram pajautāt, vai viņam ir pašnāvnieciskas domas, taču ir aplami domāt, ka saruna par pašnāvību var veicināt tās īstenošanu. Gluži pretēji – bieži saruna var būt vienīgais instruments, kā cilvēku atturēt no pašnāvības izdarīšanas.

Tieši tuvinieki visbiežāk var pamanīt izmaiņas un sniegt atbalstu, lai palīdzētu novērst pašnāvību. Pusaudžu un jauniešu vecāki var pievērst uzmanību arī bērna meklēšanas vēsturei datorā, jo jaunieši tieši internetā mēdz meklēt informāciju par veidiem, kādos veikt pašnāvību.

Speciālisti skaidro, ka pusaudžiem mēdz būt grūtības regulēt savas emocijas un viņi bieži nespēj pieņemt atsevišķas izjūtas, piemēram, savas emocionālās sāpes, vainas un kauna izjūtu vai vilšanos. Pašnāvības mēģinājumi pusaudžu vidū bieži saistīti tieši ar nespēju atrisināt savus pārdzīvojumus. Tāpēc ir svarīgi jau bērnībā iemācīt dažādos emociju veidus, apgūt to regulēšanas instrumentus, kas nekaitē sev un apkārtējiem, un pieredzēt, ka ar dusmām un bēdām var tikt galā un tās nav jāapspiež vai jānoliedz.

Pašnāvība kā problēmas risinājums cilvēkam var ienākt prātā tad, kad emocijas ir tik samilzušas, ka dzīves izbeigšana šķiet vienīgais risinājums. Speciālisti atzīst, ka Latvijas sabiedrība kopumā nav gatava runāt ne par jūtām, ne par problēmām, un mums ir jāmācās atklāti runāt par mentālās veselības problēmām, kā arī problēmu risināšanu kā tādu, lai sarežģītā brīdī prastu vērsties pēc palīdzības. Apzināties, ka palīdzības lūgšana nenozīmē to, ka esi vājš vai neveiksmīgs.

Sabiedrībā valda mīts, ka pašnāvības izdara tikai cilvēki ar mentālās veselības traucējumiem, taču ir dažādas situācijas un riska faktori, kas uz to var pamudināt arī cilvēkus bez psihiskām saslimšanām. Tāpēc ir svarīgi sadzirdēt un uzklausīt savus tuvos cilvēkus, kad viņi dalās izjūtās par sliktu pašsajūtu, lai sniegtu atbalstu un nepieciešamības gadījumā motivētu vērsties pēc palīdzības pie speciālista.

Kā otram palīdzēt akūtos gadījumos?

Pašnāvnieciski noskaņotu cilvēku nevar ārstēt tikai ar medikamentiem – izšķiroša nozīme ir iejūtībai, sarunai un atbalstam, ko var sniegt tuvs cilvēks vai speciālists. Ja cilvēks par savām izjūtām nerunā un nedalās ar tuviniekiem vai citu sev tuvu cilvēku, kam varētu uzticēties, ir būtiski lūgt palīdzību ārstam vai psihiskās veselības speciālistam. Svarīgi ļaut otram saprast, ka atbalsts un palīdzība ir pieejama, taču nepārspīlēt ar pārlieku kontroli (piemēram, nenomākt ar nemitīgiem jautājumiem “Kur tu biji?”, “Ko tu darīji?” u.tml.).

Akūtos gadījumos, kad cilvēks sev fiziski jau nodarījis pāri, nedrīkst kavēties un ir jāsauc neatliekamā medicīniskā palīdzība. Tas ir jādara arī gadījumos, kad cilvēks apstiprina, ka šobrīd domā par pašnāvību vai jau ir izdomājis, kad un kā aizies no dzīves (piemēram, sarūpējis ieroci, medikamentus vai tml.). Ārstniecības likums paredz – ja pastāv nopietni draudi dzīvībai, hospitalizāciju var veikt bez pacienta piekrišanas. Speciālisti uzsver – ir jāmazina stigma un aizspriedumi, ka izsaukt ātro palīdzību ir slikti un tas neko neatrisinās.

Jāņem vērā, ka arī tā saucamie manipulatīvie pašnāvības mēģinājumi, kad cilvēks it kā nevēlas mirt, taču regulāri nodara sev pāri, kādā reizē var beigties ar pašnāvību, tāpēc jebkurš pašdestruktīvs signāls būtu jāuztver nopietni.

Vīrieši bieži smagi pārdzīvo darba zaudējumu un nespēju uzturēt ģimeni, un tieši tāpēc nonāk līdz lēmumam par pašnāvību, tā atstājot ģimeni vienu. Speciālisti skaidro, ka lielās krīzes situācijas (kā, piemēram, globāla pandēmija) vai personiskās krīzes situācijas sašaurina redzesloku un veidojas aplams priekšstats par situācijas bezizeju. Tāpēc īpaši svarīgi šādās krīzes situācijās vērsties pēc palīdzības pie psihiskās veselības speciālista, jo šādi var saņemt atbalstu, kas nepieciešams mentālās stabilitātes atgūšanai, kas savukārt dos iekšējos resursus risināt sociāla un ekonomiska rakstura problēmas.

Arī tuvinieki un draugi aicināti meklēt palīdzību pie speciālistiem, lai regulētu savas emocijas, saņemtu padomus, kā rīkoties un rastu iekšējos resursus palīdzēt cilvēkam, kurš domā par pašnāvību. Lielākājā daļā gadījumu pašnāvība nav spontāns lēmums un vienas dienas jautājums. Visbiežāk cilvēks ar problēmām ir saskāries ilgstoši un ir bijušas novērojamas pašnāvības riska pazīmes.

Ko teikt ģimenes loceklim vai draugam, kurš nerunā par savām problēmām vai atsakās no palīdzības?

Es redzu/dzirdu, ka ar tevi notiek kādas izmaiņas.
Es redzu/dzirdu, ka tu jūties ilgstoši nomākts.
Mani uztrauc, kas ar tevi notiek.
Es saprotu, ka tu negribi tagad runāt, bet es esmu pieejams – kad tu gribi, nāc un runā!

Šīs frāzes liks otram justies pamanītam un sadzirdētam, un tas ir sākums ceļā uz sarunu, kas līdzcilvēkam rada apziņu, ka viņš kādam rūp.

Svarīgi ir mēģināt iesaistīties sarunā, jo saruna ir tas, kas var mainīt lēmumu izdarīt pašnāvību. Lai mazinātu bezvērtības un bezcerības izjūtu, apliecini līdzcilvēkam, ka viņš tev ir svarīgs un vajadzīgs.

Krīzes centra “Skalbes” speciālistu ieteikumi, kā mazināt pašnāvības risku

Uzklausi un sadzirdi!

Pētījumi rāda, ka 70-80% cilvēku iepriekš ir pauduši tuviniekiem vai draugiem, ka viņiem ir domas par pašnāvību vai vēlme veikt pašnāvību. Kā atpazīt brīdinājuma zīmes? Cilvēks lieto tādas frāzes kā, piemēram:

Mana dzīve nav nekā vērta.
Bez manis jums būs daudz vieglāk.
Manai dzīvībai nav nekāda svara/vērtības.

Pamani izmaiņas uzvedībā!

Tie var būt ilgāki depresijas periodi, garastāvokļa svārstības, dažādu apreibinošo vielu (alkohola, narkotiku) pārlieku bieža un/vai apjomīga lietošana, riskanta uzvedība, nevērīga un nevīžīga attieksme pret sevi un savu veselību, savas dzīvības nenovērtēšana, agresija pret sevi, pašievainojoša uzvedība.

Uzdod tiešu jautājumu!

Uzdrīksties pajautāt tieši:

Vai tu domā par pašnāvību?
Vai tu vēlies izdarīt pašnāvību?

Kad otrs jūtas sadzirdēts un uzklausīts, bez nosodījuma un kaunināšanas, viņš var atvērties un dalīties savās izjūtās un pārdomās. Atceries – saruna par pašnāvību neveicina to! Ja cilvēks ir uzklausīts, izprasts un saņēmis atbalstu, viņš var emocionāli izlādēties un tas var atturēt viņu no nevēlamas rīcības.

Neklusē!

Ja tu domā par pašnāvību, neklusē un neslēp to! Neklusē arī tad, ja otrs tev ir pastāstījis par savām pašnāvnieciskajām domām vai plāniem, īpaši, ja esi pusaudzis vai jaunietis, kas nezina, ko šādā situācijā iesākt. Dalies ar kādu pieaugušo vai speciālistu un lūdz palīdzību. Līdzcilvēks, kurš tev uzticējis savas izjūtas, var justies nodots, taču tādējādi tu vari izglābt viņa dzīvību. Jo vairāk cilvēku sniegs atbalstu, jo lielāka būs iespējamība, ka kāds no šiem cilvēkiem var sniegt nepieciešamo palīdzību.