Jauns.lv: Vecais Daugavpils tramvajs aizceļojis uz Inčukalna Gaujaslīčiem – topošo Latvijas transporta muzeju

Vidzemes šosejas malā starp Vangažiem un Siguldu slejas milzīgs, visu pamests kultūras centrs – bijušās padomju zvērsaimniecības „Gauja” kultūras nams, kas savulaik bija viens no lepnākajiem un lielākajiem kultūras namiem ne tikai kādreizējā Rīgas rajonā, bet gan visas Latvijas laukos. Pēc vairāku gadu pamestības tajā top padomju laiku spēkratu centrs-muzejs. Tikko uz turieni no Daugavpils metāllūžņu plača pārvests savulaik Rīgas vagonu rūpnīcā (RVR) būvētais tramvaja vagons.

Padomju laikā bagātā kažokzvēru audzētava bijusi visnotaļ ambicioza un arī uzcēlusi grandiozu „kultūras templi” ar vairākām zālēm, foajē, kafejnīcu, bibliotēku un tā tālāk. Tajā bija paredzētas vairāk vietu nekā pašā Gaujas (Gaujaslīcu) ciematā iedzīvotāju (ciematā dzīvoja ap 1000 ļaužu).

Tagad daļēji izdemolētais, izlaupītais un pussabrukušais nams pamazām tiek atjaunots. Tur, kā paši saka, traki cilvēki veido tehnikas kultūras centru-muzeju.

Uz “kažokzvēru drupām” top tehnikas centrs

Gaujas kultūras namā mājvietu atradīs padomju Latvijā izmantoto transportlīdzekļu ekspozīcija ar visnotaļ vēsturiskiem spēkratiem. Piemēram, ar pirmo Rīgas trolejbusu un slaveno “limuzīnu Jāņu nakts krāsā”. Tikko uz turieni arī pārvests no Daugavpils metāllūžņu laukuma izglābtais savulaik RVR 1978. gadā ražotais tramvaja vagons. Līdz galīgai idejas par muzeja-tehnikas centra realizācijai gan vēl paies vairāki gadi, bet darbi jau uzsākti… Un ir arī kur izvērsties.

Padomju laikā kažokādas tika pielīdzinātas zelta cenai un to audzētāji vārda tiešā nozīmē vārījās naudā, tostarp arī padomju saimniecība „Gauja”, kuru neskopojās ar naudas tērēšanu. Tā nu tā pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu sākumā arī spēja „uzbliezt” milzīgu „kultūras šķūni”, kas gan savām tiešām vajadzībām kalpoja visai īsu laiku sprīdi.

Pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas kultūras namu vairs nevienam nevajadzēja – tas nesa vienus vienīgus zaudējumus un Inčukalna novada pašvaldība ar sakostiem zobiem to „uzturēja pie dzīvības” un centās iztirgot. Pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā tajā ierīkoja krāmu tirgu, līdz tas tika galīgi atstāts novārtā. Pirms vairākiem gadiem pat tika spriests, ka tur varētu atklāt kādu lielveikalu, bet ciematā, kur nav pat 1000 iedzīvotāju, tāds nevienam nebija vajadzīgs.

Pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas kultūras namu vairs nevienam nevajadzēja – tas nesa vienus vienīgus zaudējumus un Inčukalna novada pašvaldība ar sakostiem zobiem to „uzturēja pie dzīvības” un centās iztirgot. Pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā tajā ierīkoja krāmu tirgu, līdz tas tika galīgi atstāts novārtā. Pirms vairākiem gadiem pat tika spriests, ka tur varētu atklāt kādu lielveikalu, bet ciematā, kur nav pat 1000 iedzīvotāju, tāds nevienam nebija vajadzīgs.

Leģendām apvītā ēka

Visi, kas devās uz Siguldu tikai varēja noskatīties uz grūstošo padomju kultūras lepnumu, kurš savulaik iemūžināts gan kinofilmās, gan apaudzis ar dažādām leģendām. Piemēram, tur filmēta Rīgas kinostudijas filma „Aizaugušā grāvī viegli krist” (1986, režisors Jānis Streičs), kas stāsta par alkoholisma postu padomju kolhozos, ar kuru cīnās komjaunatnes sekretārs Vitolds (Jānis Paukštello). Ar dzeršanu saistīts vēl viens stāsts-leģenda.

Uz zvērsaimniecību “Gauja” 1985. gadā aizkomandēts jeb amatā pazemināts toreizējais LPSR sagādes ministrs Zigfrīds Girgensons. Vietējie teic, ka par pārāk lielu mīlestību uz stiprajiem dzērieniem. Kā tur bijis ar to alkoholu, vēsture klusē, bet tas, ka kādreizējais padomju ministrs bijis apveltīts ar lielām ambīcijām, gan ir fakts. Ar saviem “augstajiem sakariem” (kopš 1966. gada taču bijis sagādes ministrs) viņš panācis, ka gan saimniecība, gan arī tās kultūras nams spīdēja un laistījās. Ne jau katrs kolhozs 1987. gadā varēja nopirkt limuzīnu “Čaika” un divus Vācijas “Audi”…

Iespējams, ka bijušā par “deficītu atbildīgā” ministra nomešanai no amata bija jaunā PSRS politika, “perestroika“ – Leonīda Brežņeva kadru vietā stājās Mihaila Gorbačova “jaunā audze”. Tomēr Girgensons bija veiksmīgs un prasmīgs biznesmenis, jo arī pēc valsts neatkarības atgūšanas viņš turpināja vadīt uz sovhoza “Gauja” bāzes izveidoto kažokādu uzņēmumu “Gauja AB”.

Girgensons kultūras namu pārvērta par konfekti, no kura laikā gaitā pāri palika vien apbružāts ietinamais papīrītis. Nu atkal ir doma to pārvērst atpakaļ par konfekti.

Trakie padomju spēkratu atjaunotāji

2017. gadā  kultūras namu nopirka un sava īpašumā no pašvaldības pārņēma vietējais entuziasts Juris Rīts, kurš ir aizrautīgs tehnikas mīļotājs un kolekcionārs, pēc profesijas ārsts. Viņa īpašumā ir desmitiem padomju laika automašīnu. Viņam pievienojies arī privātvēsturnieks, elektrotransporta vēstures pētnieks Kārlis Grambergs.

Juris Rīts saka: „Strādāju par ārstu un tagad taisu pensijai ieguldījumu. Kad būšu pensijā, sēdēšu savā muzejā un tirgošu biļetes. Maziem puikām ir mazas mantu kastes, bet lieliem vajag lielu mantu kasti. Te būs izklaides vieta ar dažādām tehnikas vienībām – sākot ar velosipēdiem, mopēdiem, dažādām automašīnām un beidzot ar autobusiem, tramvajiem un trolejbusiem, varbūt kādreiz pat vilcieniem”.

Daugavpils tramvajs Inčukalnā