Filmas “Piļsāta pi upis” māksliniece Ieva Jurjāne iesaka piedzīvot filmēšanas vietas Latgalē
“Kas ir šī savā īstajā vārdā nenosauktā mazpilsēta Austrumeiropā jeb Asinszemē? Kas ir šo multikulturālo, vieglprātīgo un reizē traģisko laiku sevī nesošā upe? Kas ir šis jaunais cilvēks, kas atrodas romāna centrā?” – tā jautā filmas “Piļsāta pi upis” režisors Viesturs Kairišs.
Savukārt filmas māksliniece Ieva Jurjāne parāda, kā vārdā nenosauktā mazpilsēta (kuras prototips esot bijusi Krustpils) filmā izveidota no Latgales un Augšzemes pilsētu un pilsētiņu elementiem.
Krāslava. Anša māja + upes piekraste
Ilgi meklējām gar visu Daugavas krastu no Rīgas līdz Piedrujai galvenā varoņa Anša māju. Bija pāris varianti, taču kopš hidroelektrostacijas kardināli mainījušas upes izskatu, dabīgu vietu uzgājām tieši Krāslavā.
Liela veiksme bija atrast upes krastā koka ēku, blakus iespējamai kuģa piestātnei, ko tur speciāli uzbūvējām.
Kuģošana mūsdienās pa tik mainīgu upes gultni, diemžēl, ir sapnis.
Jau bijām krietni iesākuši filmēt, kad vietējais novadpētnieks, vēstures entuziasts parādīja fotogrāfijas no Otrā pasaules kara laika Krāslavas. Tur bija redzami dokumentāli kadri, kā vācu karaspēka daļas ceļas pāri upei pa pontonu tiltu. Un tajos attēlos mēs atpazinām redzamu savu “Anša māju” – tā jau toreiz tur stāvēja par liecinieku!
Ieslīpi pāri otrā pusei Daugavai, aizaugušu kokos un krūmos, joprojām var atrast un nostaigāt perfekti bruģētu ceļu lejup upes virzienā, pa kuru vācieši devušies lejup upes virzienā ar gana smago kara tehniku… Skatot bildes, uzmetās zosāda, cik tuvu “dzīves un vēstures īstenībai” esam sevi atraduši.
Piedruja. Jaunavas Debesīs uzņemšanas baznīca
Piedruja. Ir vērts piedzīvot savā fiziskajā miesā reālos Latvijas attālumus un distances. Piedrujā var sajust Latvijas robežu – par to atgādinās robežsargi, kas apjautājas pēc speciālajām atļaujām romantiski noskaņotiem kino cilvēkiem, kas ir ziņkārīgi ielīst visās interesantās vietās.
Bet, ja dokumenti tiek savlaicīgi nokārtoti, ir lieliski izstaigāt mazo ciemu ar pārsteidzoši tuvu uzbūvēto pareizticīgo un katolisko baznīcu lielajām ēkām. Piedrujas Jaunavas Debesīs uzņemšanas baznīca savā būvēšanas laikā noteikti iecerēta kā majestātiska ticības demonstrācija arī no upes puses – ar laiku “ieaugusi” lielos kokos.
Man joprojām ir pārsteiguma pilna sajūsma atrast Latgales ainavā mistisku Itāliju.
Redzīgākām acīm to var skatīt, ja ceļojot līdzi paņem labas grāmatas – piemēram Neputna izdoto “Sakrālās arhitektūras un mākslas mantojums vēsturiskajā Krāslavas rajonā”.
Baznīca spēlējusi svarīgu lomu latgaliešu valodas saglabāšanā. To joprojām var piedzīvot dzīvu svētdienas misēs Latgales dievnamos. Ir vērts sev uzdāvināt tur klusu, nesteidzīgu brīdi.
Atceros, ar operatoru Gintu Piedrujas baznīcā mēmā sajūsmā vērojām gaismas laukumu uz sienas, kas saulei kustoties caur veco lietā stikla rūti, vibrējoši pārvietojās vienas gleznas attēlā. Gints sastellēja kameru, un tika uzfilmēts lielisks kadrs. Filmā tas neiekļuva, tāpat kā vairāki citi vērtīgi atradumi. Jebkurā gadījumā – tā brīža vienreizību mums neviens nevar atņemt.
Ludza. Ceļojums laikā
Strādājot pie vēsturiskām filmām, gadās sirreāli brīži, kad tu aizceļo laikā. To grūti apzināties tiešajā darba situācijā, kad ir ļoti konkrēti uzdevumi, bieži darāmi strauji un bez sentimenta, nereti stresā. Bet, skatoties šajā apstādinātajā darba epizodē, es redzu kaut ko no īstas, dzīvas atmosfēras un nevaru nedomāt par neskaitāmajiem ebrejiem, kas šajās pašās ielās relatīvi nesen dzīvoja savu ikdienišķo dzīvi.
Tikpat paradoksāli, kā uzgājām vairākas vietas mūsu filmai — blakus Ludzai atradām lielisku ceļa līkumu izteiksmīgā ainavā – ebreju gājienam uz geto. Turpat blakus, ieklīduši aizaugušā birzē, atradām smilgās ieaugušus ebreju kapus ar daudziem slīpiem kapakmeņiem…
Ludza mums ir mīļa pilsēta jau kopš “Melānijas hronikas” filmēšanas laika. Tur var arī šodien lasīt ielu nosaukumus latgaliski. Iesaku visu pilsētu staigāt tikai ar kājām. Tai ir cilvēcisks mērogs. Pastaiga liek piedzīvot un atklāt tos rakursus, kam braucot noteikti paiet garām.
Rēzeknes pilsētas Kultūras nams
Filma jau bija samontēta, kad, atšķirot septembra numuru žurnālā “Ilustrētā pasaules vēsture”, ieraudzīju nesen Krievijā atslepenotus dokumentus – fotogrāfijas no 1944. gada pavasarī un vasarā bombardētās Rēzeknes.
Mūsu filmas “Tautas nams” (atklāts 1929. gadā, dēvēts arī par “Latgolas Tautas pili”) žurnāla attēlā redzams gandrīz drupās. Vācu karavīri tur tobrīd esot skatījušies kinofilmu… Gruvešos pārvērtās 65% pilsētas apbūves.
Es, pielāgojot fasādi filmas vajadzībām, nezināju, ka tā pēc kara tik nopietni atjaunota – ēkas pompozais stils, izrādās, labi derēja arī padomju režīma interpretācijām. Interjers laika gaitā mainījies.
Bijām laimīgi, secinot, ka Jēkabpils kultūras nams – celts kā Aizsargu nams, gan veiksmīgi saglabāts bez pārsteidzīgām izmaiņām – kino burvīgās “melošanas” jebšu “kino patiesības” vārdā varējām apvienot Rēzeknes Kultūras nama eksterjeru un Jēkabpils Kultūras (Aizsargu) nama interjeru.
Varakļāni. Muižas pils
Brīnišķīga sena parka ieskautā, apbrīnojama mēroga ēkā, blakus ievērības cienīgiem sienu gleznojumiem un vēsturiskiem stāstiem var atrast mazāk akcentētas, bet ļoti vērtīgas vietas.
Filmas vajadzībām neviens interjers nav tikai telpa un ēka – tikai vēsturiski atbilstošs nams. Katrs elements ir tēls, kas liecina par kaut ko dziļi svarīgāku, zemapziņā atpazīstamu, simboliski zīmīgu.
Šaurās, ierobežotās, atturīgi rotātās koka kāpnes, ko uzgāju Varakļānu muižā, piedod telpas domai Kafkas līdzību noskaņas – jaunais cilvēks Ansis provinces varas gaiteņos iemaldījies vēsturiskā brīdī.
Šķiet, ka viņš ir nejaušs cilvēks, precīzāk teikt – “nekas īpašs”. Un tomēr, kā saka ievērojamais vēsturnieks Timotijs Snaiders : “Katra cilvēka rīcībai ir izšķiroša nozīme”.
“Bernšteina aptieka” un Arendoles muiža
