Diena.lv: Astrīda. Reemigrācijas krustmāte Latgalē

“Tiem, kurus esmu uzrunājusi, aicinājusi un sagatavojusi piedāvājumus, un kuri ir atgriezušies Latgalē, esmu kļuvusi par tādu kā krustmāti. Lielākajai daļai klājas klabi un esmu gandarīta par to,” apliecina Astrīda Leščinska, reģionālā koordinatore reemigrācijas veicināšanai Latgalē.

Pērn viņa tika apbalvota ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) Atzinības rakstu par paveikto šajā jomā. Pērn Astrīda arī strādāja pie tā, lai apzinātu emigrācijā esošos, sagatavotu kopumā 890 personalizētus piedāvājumus un reāli atgrieztu Latgalē 183 cilvēkus. Viņa pati lēš, ka kopš 2018. gada, kad aizsācies VARAM un plānošanas reģionu īstenotais reemigrācijas projekts PAPS, par atgriešanos mājās, dzimtajā pusē, izdevies pārliecināt aptuveni 150 ģimenes – vairāk nekā 400 cilvēkus. Šī gada 1. ceturksnī vien Latgalē atgriezušies 47 cilvēki jeb 14 ģimenes.

Šis darbs ir Astrīdas Leščinskas aicinājums.

Es atgriežos Latgalē

Astrīdas šī gada pirmās puses padarīto darbu saraksts ir vismaz piecas lappuses garš. Vispirms jau viņa nodrošina sava darba publicitāti Latgales Plānošanas reģiona mājas lapā un vietnes Facebook lapā Es atgriežos Latgalē, bet emigrācijā esošajiem ir sasniedzama caur PAPS mājas lapā www.paps.lv norādītajiem kontaktiem. Astrīda piedalās Daugavpils pilsētas domes rīkotajās aktivitātēs reemigrācijas sekmēšanai, arīdzan Latvijas Universitātes pētījumā par reemigrācijas iezīmēm Latvijā. Viņa organizē mazā biznesa pasākumus ar tiem, kuri jau atgriezušies, tāpat ar savu profesiju iepazīstina jauniešus karjeras izglītības programmās un sadarbojas ar valsts institūcijām, privāto sektoru, uzņēmējiem un Nodarbinātības Valsts aģentūru. Astrīda piedalās reemigrantu mazo biznesa ideju attīstīšanā un ir klāt jauno uzņēmumu atvēršanas svētkos. Latgales plānošanas reģionā izveidojusi bezmaksas mentoru atbalstu jeb Atgriešanās Vēstnešu tīklu. Tie ir uzņēmīgi reemigranti, kuri pēc prombūtnes ir atkal Latvijā – sabiedriskās domas veidotāji, labo lietu darītāji savā dzimtajā novadā. Arī viņi popularizē savu dzimto vietu, veiksmīgi aizpilda brīvās nišas uzņēmējdarbībā, rada jaunas darbavietas un ir kā piemērs tiem, kuri tikai plāno savu atgriešanos. Šogad pavasarī, Covid-19 pandēmijas laikā Astrīda uzsākusi sadarbību ar vietējiem uzņēmējiem, kuri Latgalē piedāvā darba vietas reemigrantiem un potenciālajiem reemigrantiem – vakances tiek izvietotas Facebook tīklā, platformā Es atgriežos Latgalē.

Arī viņa pati ir pastrādājusi ārzemēs, tiesa, ne ilgu laiku.

Maģistre spinātu laukā

Ar Astrīdu Leščinsku Daugavpilī tiekamies svelmainā šīs vasaras dienā, kad pamazām sāk atcelt Covid-19 ierobežojumus. Norunājam doties uz parku, kur mazliet vēsāks un nonākam Dubrovina parkā, kur uzstādīta skulptūra Pāvelam Dubrovinam – viņš bija Daugavpils pilsētas galva laikā no 1876. līdz 1890. gadam un tolaik attīstīja šo pilsētu. Ainavu iekrāso gaumīgas ziedu kompozīcijas un krāšņa strūklaka. “Daugavpils kļuvusi skaista pilsēta,” atzīst Astrīda.

Viņa pati nāk no Rēzeknes novada Feimaņu pagasta, savulaik studējusi Daugavpils Universitātē un nu šajā pilsētā pavada jau 15 gadus. Viņas pirmā izglītība ir poļu valodas skolotāja, Astrīda pamato: “Man ir poļu saknes. Bet sapratu, ka skolā strādājot, būšu fanātiķe. Jau praksē par katru bērnu pārdzīvoju un sapratu, ka nedrīkstu būt pedagoģe – izdegšu. Pēc tam ilgi sevi meklēju. Iekārtojos vienā darbā, otrā, trešajā, bet tie nebija mans aicinājums.” Viņa ir no tiem cilvēkiem, kuri visu laiku grib mācīties, attīstīties un, kā pati saka – šogad viņai būs jau sestais izlaidums. Astrīdai ir maģistres izglītība karjeras konsultanta specialitātē, viņa pabeigusi arī Medicīnas koledžu un šogad Daugavpils Universitatē ieguvusi maģistres grādu starpkultūru attiecībās.

Taču 2010. gadā Astrīda aizbrauca uz ārzemēm: “Aizbraucu uz Angliju strādāt spinātu laukā, strādāju fizisku darbu “džeku” komandā. Nu, nē – man tomēr ir maģistra grāds. Tad man palīdzēja iekārtoties kādā Londonas viesnīcā par apkopēju. Kaut nebaidos fiziska darba, esmu lauku meitene, kura prot zāli pļaut, bet tā bija drausmīgākā pieredze manā dzīvē. Traģiski. Šausmīgs pazemojums. Un ausīs skan: Astrīda, brauc mājās! Tu te esi sveša, viss svešs. Ko par to naudu var nopirkt – drēbes?” Astrīda viesnīcas darbā izturējusi divas nedēļas – viņai nebija kredītu un nebija tādu apstākļu, kas spiestu to visu paciest. Viņa atgriezās mājās. No īrētā dzīvokļa atteikusies, darba nav, Latvijā – pēckrīzes periods. “Taču satiku sava bērna tēvu, piedzima meita un, mājās dzīvojot, pagāja vēl divi gadi.”

Tad sākusi mācīties rakstīt un vadīt projektus. Karjera virzījās augšup. Vēl pāris gadus Astrīda Leščinska nostrādāja Daugavpils vietējā televīzijā, veidoja raidījumus par Latgali. “Un tad vienā brīdī 2018. gada februārī draudzene atsūta linku – tas esot man. Izlasīju – tiek izsludināts konkurss uz reemigrācijas koordinatora vakanci. Paziņas iedrošināja aizsūtīt CV. Tā nokļuvu Latgales plānošanas reģionā. Viss bija jāsāk no nulles, neviens īsti nezināja, kā īsti to darīt,” atceras Astrīda, atzīstot, ka šis jaunais posms viņas dzīvi esot daudz mainījis.

Pie lēmuma jānonāk pašiem

“Ļoti noderēja mana pieredze žurnālistikā, medijos, projektu rakstīšanā un vadībā,” saka Astrīda. Kā viņa atradusi pirmos emigrantus, ko uzrunāt? “Sāku ar saviem paziņām vietnē Facebook. Izveidoju platformu Es atgriežos Latgalē, sāku rakstīt tiem pazīstamajiem, kuri aizbraukuši – kā klājas, vai plāno atgriezties? Man tādu paziņu daudz gan Daugavpilī, gan Rēzeknes novadā. Bet darbs rit ne tikai ar reemigrantiem, arī ar pašvaldībām, izglītības iestādēm. Uzsveru publicitāti, lai kāds nedomā, ka Astrīda tikai sēž kabinetā, atbild uz pāris cilvēku jautājumiem un par to saņem algu. Katru gadu mēģinu izveidot jaunu plānu. Ja pirmajā gadā braucu uz pašvaldībām, iepazīstināju ar sevi, ar projektu, ar iespējām, pērn devos pie tautas, piedalījos novadu svētkos, uzrunāju cilvēkus. Visu vasaru biju “uz riteņiem”, bet tas bija tā vērts. Esmu kļuvusi par reemigrācijas krustmāti Latgalē. Katra ģimene, kura atgriežas, kļūst kā tuvinieki,” smaida Astrīda.

Viņa sadarbojas arī ar Uzņēmējdarbības centra vadību, Informācijas centru iebraucējiem Drošā māja – tie esot labi sadarbības partneri. “Partneru ir daudz – tai skaitā Nacionālie bruņotie spēki, Zemessardze. Latgalē notiek rekrutēšanas pasākumi vīriešiem līdz 40 gadiem – protams, atlase ir ļoti stingra, bet ir labs atalgojums un sociālās garantijas. Labi partneri ir arī privātajā sektorā, biedrībās. Pa šiem gadiem strādāt jau kļuvis vieglāk, bet šis darbs nenorit tikai no pulkstens astoņiem līdz pieciem. Tās ir arī brīvdienas, vakari, kad strādāju. Man ļoti patika maija svētki, kad onlainā rīkojām Baltā galdauta svētkus – saslēdzās latgalieši no Īrijas, ASV, no Vācijas. Tas bija kolosāli!” pasmaida Astrīda un piebilst: “Bet es nevelku nevienu aiz rokas. Pie lēmuma atgriezties jānonāk pašiem.”

Lai vietējie ir gatavi   

Astrīda aicina jebkuru emigrācijā esošo ar jebkura reģiona koordinatori sazināties vismaz pusgadu, gadu pirms galīgā lēmuma pieņemšanas. “Lai vietējie ir gatavi tam, ka būsiet atpakaļ. Tad vieglāk. Skola rezervēs bērnam vietu, vietu bērnudārzu var plānot. Uzņēmējdarbības jomā var saņemt konsultācijas. Viens no maniem darbības veidiem ir arī uzņēmējdarbība. Ar Uzņēmējdarbības centru katru gadu īstenojam atgriešanās grantus, pērn arī pašvaldībā norisinājās konkurss, lai sekmētu reemigrācijas procesus,” stāsta koordinatore.

Viņa novērojusi, ka reemigrācijas cilvēkiem piemīt lielākas ambīcijas, viņiem nav bail uzsākt ko jaunu, viņi pārprofilējas, mazā novadā ir gatavi attīstīties. Viņi ir mērķtiecīgi un nebaidās iet runāt ar pašvaldību. Arī biznesa idejas esot interesantas. “Vietējie uzskata, ka pie mums nekā nav – novads izmirst. Atbraucēji uzskata – ahā, te ir daudz nišu, ko aizpildīt! Katrā ziņā mīts par to, ka Latgalē nekā nav, sen jau ir novecojis. Daudzi no pilsētām bēg projām, jo saviem bērniem grib nodrošināt dzīvi lauku vidē. Braucot pa Latgali, pati priecājos – nav aizaugušu teritoriju, visi plēšas un arī dzīvo labi,” novērojusi Astrīda.

Latgalē atgriežas arī tie, kuri nav dzimuši latgalieši. “Dažādu reģionu pārstāvji apprecas un tad ģimenē izvērtē, kurā pašvaldībā vairāk priekšrocību. Ir dažādu tautību ģimenes, kurās tieši ārvalstnieks izsaka vēlmi ģimenei turpmāko dzīvi pavadīt Latvijā, Latgalē. Viņi ir gatavi šeit celt māju, mācīties latviešu valodu un strādāt kā vietējie. Arī Latvijas iekšējās teritorijas migrantiem palīdzu – tiem, kuri aizbraukuši prom no Latgales un nu grib atgriezties. Taču nenoliegšu – katrā konkrētā vietā ir ļoti svarīga speciālistu attieksme, ar ko saskaras reemigrants. Cilvēciskajam faktoram šeit ir ļoti liela nozīme. Man patīk mans darbs,” atzīst Astrīda, viņa turpina: “Mums ir zaļa zeme un tā ir milzīga priekšrocība. Daugavpilī – viss sasniedzams piecu, desmit minūšu attālumā. Pagūstu visu – ar bērnu uz skolu, pati uz darbu un vakarā ar riteni uz ezeru aizbraukt. Brīvdienās pagalmā varu pagrillēt gaļu – kur ārzemēs tā vēl ir? Es gribu attīstīt savu dzimto reģionu, palīdzēt cilvēkiem.”

Par negatīvo Astrīda runāt negrib – bieži vien tieši viņai no emigrācijā esošajiem ir jāuzklausa daudz rūgtuma pret valsti, pret valdību. Šeit visi esot zagļi, darba neesot… Bet Astrīda pie tā pieradusi, secinot: “Viņi sevi mierina ar domu, ka labāk neko nemainīt. Varbūt baidās no atgriešanās. Varbūt viņiem pietiek reizi gadā atbraukt, apciemot tuviniekus, reizi gadā aizlidot atpūsties uz Turciju. Katram ir sava vērtību skala. Citiem ārzemēs ir ļoti labs darbs, labs bizness un daudz sasniegumu – viņi arī veido to diasporas daļu, kas ir patiesie vēstneši: kas mēs, latvieši, esam. Bet jauniem cilvēkiem ir jāizmanto iespējas paskatīties, kas ir pāri robežām. Man ir prieks, kad dzirdu, ka daudzi jaunieši apliecina: viņi atgriezīsies.”

Pērn Astrīda piedzīvojusi teju kuriozu. 30. augustā viņai zvana kāda vecmāmiņa un stāsta, ka meita ar skolas vecuma mazbērniem esot atgriezusies Latvijā. Ko tagad darīt ar bērniem? “Nu, ko darīt – jāiet uz skolu!” smej Astrīda. Protams, skolā vieta tikusi atrasta.