BRĪVĀ LATVIJA: Diaspora un remigrācija: atziņas, pētījumi, secinājumi

Turpinām stāstu par tautiešiem, kuŗi atgriežas Latvijā pēc dzīves kādā citā valstī, par to, kas nosaka viņu izvēli gan atgriez­ties Latvijā, gan pilsētu vai no­­vadu, kuŗā dzīvot un strādāt.

Kā zināms, Diasporas likums tika izstrādāts un pieņemts arī tādēļ, lai tautiešiem atvieglotu atgriešanos un vairākus jautā­jumus padarītu skaidrākus un saprotamākus. Visciešāk ar tau­tiešiem, kuŗi vēlas atgriezties un atgriežas, saskaras remigrācijas koordinatori, tāpēc arī viņi tika lūgti atbildēt uz vairākiem ar remigrāciju saistītiem jautāju­miem.

Kā oficiāli deklarēt dzīvesvietu Latvijā? 

Viens no tādiem jautājumiem ir saistīts ar dzīvesvietas deklarēšanu – Diasporas likums pa­­redz, ka  diasporas locekļiem tiek nodrošināta iespēja papildus dzīvesvietas adresei ārvalstī norādīt arī vienu adresi Latvijā. Līdz šim tas tomēr nebija izda­rīts, lai gan ar deklarēto adresi saistītas gan iespējas strādāt, gan saņemt veselības aprūpes, izglītī­bas un sociālos pakalpojumus. Varētu pat sacīt, ka ministrijas savā star­pā nekādi nevarēja vie­noties, kāds ir pirmais atļautais solis atgrie­žoties, lai varētu no­­tikt arī viss pārējais – piemēram, bērnu re­­ģistrēšana bērnudārzā vai sko­lā. Šogad 17. jūnijā galī­gajā la­­sī­ju­mā beidzot tika pie­ņem­ti gro­zī­jumi Dzīvesvietas de­­kla­rē­šanas likumā, kas stāsies spēkā nāka­mā gada 1. jūlijā. Acīm­redzot, tik ilgs laiks līdz grozījumi sāks reāli darboties, ir vajadzīgs, lai mi­­nistrijas beidzot visus jau­tāju­mus savā starpā sakārtotu.

Remigrācijas koordinatori šos grozījumus vērtē ļoti pozitīvi. Daina Šulca no Rīgas reģiona norāda, ka remigrantam iespēja deklarēt dzīvesvietu Latvijā lī­­dzās deklarētajai dzīvesvietai mīt­nes zemē ļoti atvieglos savlaicīgu iestāšanos, piemēram, bērnudār­zu rindās un skolās, izvēlēties ģi­­menes ārstu u.c. Šiem likuma grozījumiem ir arī emocionāls spēks – deklarēta dzīvesvieta Lat­vijā apliecina piederību šai valstij, un saite ar Latviju kļūst tikai stiprāka. Arī Anete Spalviņa (Zemgale), Agnese Berģe (Kur­zeme) apliecina, ka tas atvieglos un paātrinās remigrantu iekļau­šanos Latvijas darba tirgū, sa­­biedrībā un piekļuvi sabiedris­kajiem pakalpojumiem, tai skaitā savlaicīgi bērnus reģistrēt bērnu­dārzā vai skolā jau pirms remig­rācijas. Savukārt Astrīda Leš­čin­ska (Latgale) teic, ka Diaspo­ras likumā paredzētās aktīvitā­tes nevarēja ieviest uzreiz līdz ar tā stāšanos spēkā, jo daudzām ministrijām bija jāveic vesela virkne izmaiņu, kas prasa ilgāku laiku. “Domāju, jau pavisam drīz redzēsim būtiskas izmaiņas, kas atvieglos Latvijas iedzīvotāju atgriešanos dzimtenē,” viņa saka. Arī Vidzemes remigrācijas koordinatore Ija Groza teic, ka ļoti cer – ministrijas beidzot spēs at­­rast kopīgu izpratni un spēs vie­noties. Līdz šim dzīvesvietas deklarēšana bijis viens no tiem jautājumiem, kas brīžam atgrie­šanos Latvijā padarījis ļoti sarež­ģītu, pat neiespējamu, ja vien nav vecāku vai radinieku mājas vai dzīvokļa vai sava īpašuma, kuŗā var reģistrēt savu dzīves­vietu.

Par ko remigranti interesējas visvairāk?

Kā vienu no galvenajiem jautājumiem remigrācijas koordinatori min bērnu iekārtošanu bērnudārzā un skolā, darba at­­rašanu un – latviešu valodu. Ģi­­menēm nereti ir ļoti būtiski sa­­prast, kāda ir izglītības sistēma Latvijā, kā bērnu tai pieteikt, kā bērna izglītība tiks pielīdzināta, salīdzinot ar iepriekšējo mītnes zemē iegūto, latviešu valodas ap­­guves apmācības, vai bērns inte­grēsies savu vienaudžu vidū, psicholoģiskais atbalsts bērnam. Tātad kā visbūtiskākais izaici­nājums jāmin remigrantu bērnu un jauniešu integrēšanās Latvi­jas skolu izglītības sistēmā. Šie bērni nereti ir dzimuši un lielā­ko savas dzīves daļu pavadījuši savā mītnes zemē un iekļāvušies tās vides apstākļos. Nereti šie bērni nerunā latviski vai runā ļoti slikti. Arī cita mācību viela un kultūra ir liels izaicinājums adaptācijā. Tad skola kopā ar re­­migrantu ģimeni mēģina meklēt risinājumus, kā palīdzēt.

“Katru gadu Latvijas skolās mācības uzsāk aptuveni 800 skolēnu, kuŗi atgriezušies uz dzīvi Latvijā. Bērni ļoti bieži sastopas ar grūtībām, iekļaujoties skolas vidē un mācību procesā, kā arī saziņā ar citiem skolēniem, sko­lotājiem, jo izglītības sistēma at­­šķiras no tās, kas bija mītnes zemē. Remigrantu atvasēm ir jā­­pārvar ne tikai latviešu valodas “izaicinājumi”, bet arī iekļau­šanās jaunā vidē un kultūrā. Kā risi­nājumu skolās varētu ieviest jaunu interešu izglītības pulci­ņu, vasaras nometnes remig­rantu atvasēm ar mērķi veicināt latviešu valodas apguvi, Latvijas kultūras, tradiciju iepazīšanu, integrēt remigrantu bērnus Lat­vijas vidē, stiprināt nacionālo identitāti un piederības apziņu latviskajai kultūrtelpai,” uzsver As­­trīda Leščinska.

Tikpat svarīgi ir jautājumi, kas saistīti ar sociālām problēmām –  dzīvesvietas nodroši­nā­jums, jo bieži vien tie, kas atgrie­žas, vēlas iekārtoties uz pagaidu dzīvi pašvaldību dzīvokļos, taču pārsvarā pašvaldībām dzīvokļu trūkst. Turklāt bieži vien personas, kuŗas vēlas atgriezties, ne­­spēj ar Lat­vijā piedāvāto atalgojumu no­­dro­šināt savu ģimeni.

Daina Šulca skaidro, ka, atgriežoties Latvijā, remigranti saskaras ar vairākiem izaicināju­-miem. “Domāju, jebkuŗš remigrants sastopas ar izaicināj­u­miem, un viens no raksturīgā­ka­jiem – Latvijas sabiedrību īpa­ši neinteresē, ka kāds ir bijis remigrants: viena taisnība, viens li­­kums visiem! Remigranti, at­­grie­­žoties Latvijā, ne vienmēr psicholoģiski ir tam gatavi. Liels izaicinājums ir arī Latvijas sa­­biedrī­bas domāšanas veids, kas at­­šķiras no tā, kāds tas ir mītnes valstu (Lielbri­tanijas, Skan­dinā­vijas, Vācijas, ASV, Austrālijas) sa­­biedrībā. Remigranti gaida tā­­das sabiedrības kopīpašības kā, piemēram, lielāku savstar­pējo iz­­­­palīdzību, smaidošākas sejas, pieklājību publiskās vietās un sa­­biedriskajā transportā, sa­va vār­da turēšanu u.c. – kā savās biju­šajās mītnes zemēs. Arī šis jau­tā­jums  ir saistīts ar vispārējo Lat­vijas attīstību, ne tikai remi­g­rā­ciju,” viņa saka.

Anete Spalviņa atgādina, ka tiem, kuŗi vēlas atgriezties, noteikti, jāsaprot, ka pirms atgrie­šanās jāsakārto dokumenti at­­tiecīgajā mītnes zemē  (U1, U2, S1, EVAK karte, bērnu pabalsts, bērna iegūtā izglītība,  IIN pārmaksa utt.).  Jāsazinās ar attiecīgo pašvaldību, draugiem, radiem,   jālūdz palīdzība remigrācijas koordinatoram neskaidru jautā­ju­mu risināšanā. Atgriešanās no­­teikti nav vieglprātīgi pieņemts lēmums, daudzi savu atgriešanos veic pārdomāti un plānveidīgi. Parasti ģimenes ar bērniem savā dzimtajā pusē atgriežas, jo vēlas, lai viņu bērns mācās latviešu skolā un iemācās latviešu valodu. Viņa arī ir pārliecināta, ka jārīko integrējošie un tīklošanās pasākumi remigrantu ģimenēm. Ir nepieciešami atbalsta pasā­kumi, tikšanās ar domubied­riem, aktīvitātes kopā ar līdzīgi domājošajiem. Šādu pasākumu ietvaros remigrantu ģimenes izveidos savstarpējus kontaktus, jutīsies vienotas, varēs dalīties savā pieredzē un apmainīties ar noderīgu informāciju. Pasāku­mā varētu piedalīties arī vietējās ģimenes.

Vietas, kuŗās tautieši atgriežas visbiežāk

Aptaujājot remigrācijas koordinatorus, viens no jautājumiem bija, kurās pilsētās vai apdzīvotās vietās remigranti atgriežas vis­biežāk un kāpēc tā notiek.

Rīgas reģiona remigrācijas koordinatore Daina Šulca atbild,  ka vispopulārākās vietas ir Rīga, Jūrmala un Tukums. “Interesi nosaka vispārējā pilsētas un novada attīstība, vietas īpašais gars un noskaņojums,” viņa skaidro.

Zemgalē vispopulārākās vietas ir Jelgava, Jēkabpils un Dobele, saka Anete Spal­viņa un papildina: “Noteikti iz­­vēli nosaka, tas, kur dzīvo draugi, radi un arī pie­ejamo pakalpojumu daudzums. Izglītības iestāžu pieejamība pirmsskolas un skolas vecuma bērniem, izglītības iespēju un interešu izglītības nodroši­nā­ša­nu. Veselības pakalpojumu no­­drošināšana, sabiedriskā transporta pieejamība, kā arī kultū­ras un brīvā laika pavadīšanas iespējas.”

Savukārt Kurzemes remigrācijas koordinatore Agnese Berģe stāsta, ka visvairāk Kurzemes reģionā cilvēki atgriežas Liepājā, Ventspilī un Kuldīgā. “Cilvēku stāsti un likteņi ir ļoti dažādi, tāpēc nav viennozīmīgas atbildes, kas un kā tieši ietekmē šo cilvēku vēlmi atgriezties dzim­tenē. Darbā ar remigrantiem esmu secinājusi, ka visbiežāk cilvēki atgriežas, patriotisma va­­dīti, – mīlestībā pret savu zemi, novadu. Citiem svešumā neveidojas piederības izjūta mītnes zemei, un viņi joprojām Latviju redz kā savas mājas, kur latviskā vidē audzināt savus bērnus. Dažkārt nozīmīga loma ir sadzī­viskiem jautājumiem – skolu un pirmsskolas izglītības pieejamī­bai, latviešu valodas apguves iespējām, dažādiem ar dzīves­vietu saistītiem jautājumiem, dar­­ba iespējām un uzņēmēj­­dar­bībai u.c.

Latgalē vislielākais remigrācijas process notiek Daugavpils un Rēzeknes pilsētās, kas cilvē­kus un ģimenes piesaista ar sa­­vām iespējām, sakārtoto infra­struk­tūru, mobilitāti un nodar­binātības iespējām, saka Astrīda Leščinska. “Ģimenēm draudzī­-ga vide ir arī Balvu novadā, uz kuŗu ir liela tendence atgriezties. Darba praksē bija gadījums, kad tieši Balvu iedzīvotājas vīrs, Lielbritanijas pilsonis, bija tas, kuŗš ierosināja ģimenei ar trīs bērniem pārcelties uz Balvu no­­vadu, lai dzīvotu tīrā un zaļā vidē. Balvu novads atbalsta re­­migrantus, rīko pasākumus un godina šīs ģimenes. Remigran­-tus interesē arī Krās­la­va, Preiļi, Līvāni, Kārsava, Dau­gavpils un Ludzas novads, Aglonas, Dag­das, Riebiņu, Vārka­vas, Viļakas, Viļānu un Zilupes novads. Pirms atgriešanās bieži vien remig­ran­ti salīdzina paš­valdību sniegtos pakalpojumus interneta viet­nē www.vietagime­nei.lv vai arī izvē­las pēc iepriek­šējās dzīves­vietas pieraksta ie­­dzīvotāju re­­ģistrā,” pastāsta Leš­činska.

Vidzemes remigrācijas koordinatore Ija Groza teic, ka Latvijā kopumā Latvijas lielās pil­sētas ir kā magnēts. Vidzemē tā ir vienīgi Valmiera, tāpēc arī li­­kumskarīgi, ka tā ir vieta nr. 1 Vid­z­emē, uz kuŗu atgriežas cil­vēki, un ne tikai valmierieši. Nāka­mās vietas šai “topā” ir Vidzemē  – Valkas novads, Gulbenes, Alūk­snes, Madonas  novadi. Par Vid­ze­mes pērli dēvētajās Cēsīs salī­dzinoši atgriežas mazāk. “Cil­vēki atzīst, ka Cēsis ir skaista un lieliska vieta atpūtai, dzīvei vasarā, bet darba iespēju nav daudz,” viņa skaidro. Ija Groza arī piebilst, ka pēdējā laikā jau­nās ģimenes sāk izvēlēties no­­vadus, kur iegādājas kādu vecu lauku īpašumu, sāk to sakopt un atrod sev kādu interesantu, ne­­lielu biznesa veidu, jo grib dzīvot zaļā vidē.

Apkopojot atbildes par vietu, kuŗā remigranti vēlas dzīvot, redzams arī, ka Latvijas iedzī­votājus piesaista dabas pieeja­mība un interesanti vides objekti. Atgriešanos sekmē arī daudz­veidīga interešu pulciņu izvēle bērniem.

Kā aicinājums un atgādinājums skan Dainas Šulcas teiktais: “Latvijā remigranti vairs  nav emigranti ar ierobežotām tiesībām, te viņi ir pilntiesīgi pil­soņi. Brīvu darba vietu Latvijā  ir tūkstošiem, dzīves vietas īre ārpus Rīgas, tuvu Rīgai – reāli samaksājama ar Latvijas algām. Tiem kas atgriežas Latvijā, es novēlu būt reāliem un saredzēt tās iespējas savai un savas ģi­­me­nes individuālajai un emo­cio­nālajai dzīvei un attīstībai, ko   var iegūt tikai un vienīgi savā zemē. Sāc ar sevi!”

Avots: www.brivalatvija.lv/sakumlapa/diaspora-un-remigracija-atzinas-petijumi-secinajumi?pp=