TVNET pēta: kā izdzīvo nomaļos Latgales ciemos

Parādu klade; pelēks akmens ceļa malā, uz kura sēž sakumpis stāvs, gaidot autoveikalu; sieviete ar bagātīgu pūdera kārtu uz sejas blūzē ar mežģīnēm pērk maisu ar “astītēm”, lai barotu zem istabas grīdas dzīvojošās ūdeles; zem krekla paslēpts lētais viņčiks zaļā plastmasas pudelē. Tās ir dažas no ikdienas ainiņām, kas iespiežas atmiņā, pa vientuļiem Latgales lauku ceļiem braucot līdzi autoveikalam.

Viena no attālāko teritoriju problēmām, kas īpaši skar ar 19 pagastiem bagāto Daugavpils novadu, ir ģeogrāfiskā izolētība, proti, teritorijā ir 553 oficiāli reģistrētu ciemu – daudzi tālu no galvenajiem autoceļiem. Savukārt piebraucamie ceļi ir sliktā kvalitātē, sabiedriskais transports uz ciemiem nekursē. Vietās, kurām palaimējies, un maršruts nav slēgts, autobuss civilizācijas virzienā dodas reizi dienā vai pat nedēļā. Nomaļo vietu “pēdējo mohikāņu” vienīgais glābiņš ir autoveikals.

GALERIJA: Kā izdzīvo nomaļos Latgales ciemos

Ja citviet autoveikalus pamazām slēdz, Daugavpils novadā astoņu gadu laikā to skaits par diviem pieaudzis. Iemesls mazo nerentablo lauku veikaliņu slēgšana. Šobrīd Daugavpils novadā ir 6 autoveikali.

Palēkdamies un zvāļodamies pa putekļaino lauku ceļu šaujas baltais busiņš. Laukos, kur mājas klajumā izmētātas vairāku kilometru attālumā, autoveikals ir dzīvības dzīsla, vienīgā saikne ar civilizāciju. Kopā ar autoveikalu TVNET dodas ceļojumā pa vietām, ko nav skārušas patērētāju sabiedrības nedienas, kur “lielveikals savu kāju nespers”.
SIA “Ganpekri” autoveikals uz attālajiem Krustpils, Jēkabpils un Daugavpils novada ciemiem dodas piecas dienas nedēļā – daži maršruti ir vairāk nekā simts kilometru gari.
Autobuss strauji nobremzē un piestāj ceļa malā. Sākumā pat nevar saprast, ko mēs gaidām, līdz aizaugušas takas galā mežmalā uzrodas kā jautājuma zīme salīcis stāvs. Steidzas, bet tik un tā neiet ātri, rokās vējš šūpo nolietotu, pabalējušu plastikāta maisiņu. Autoveikala klienti ož pēc pelējuma, ar ko mēdz piesūkties vecu māju sienas, medikamentiem, zāļu tējām un urīna. Dažiem drēbes ir cauras un salāpītas.
Vasaras karstumā viņi slēpjas ēnā, bet drēgnās dienās ņem ķeblīti, vilnas segu un dodas uz ceļa gaidīt autoveikalu.
Makaroni, baltmaize un lēts vinčiks zaļā plastmasas pudelē – tā ir populārākā prece, ko ļaudis pērk autoveikalā. Vienkārši pensija ir 200 eiro vai kādam – 80.

Te, kur jaunajiem nav vietas

Pirmā pietura. Autoveikals iebrauc lauku sētā, kur izskatās kā senā skatu kartiņā – pagalma vidū laiski izgāzušās pojenes izspūrušām galvām, aka ar biezu ķēdi un spaini, salīkusi koka mājiņa. Mežarasās, mājās “Kviešos” visu mūžu dzīvo Ņina. Nē, nav grūti, viņa purina galvu. Un patiešām, ar ko gan dzīve saspiestā daudzdzīvokļu mājas dzīvoklī ir labāka? Jā, salā iet uz “sirsniņmāju” pagalmā nav visai konfortabli, bet vai šaurās pilsētas labierīcības ir jaukāka vieta? It īpaši ap astoņiem no rīta, kad, atvainojiet, vienlaikus uz poda sēž lielākā daļa divpadsmit stāvu mājas iemītnieku.

Iepirkšanās notiek pēc saraksta – lēni un apdomīgi. Ja pārdevējai šķiet, ka pircēja, ko piemirsusi, viņa pārjautā: “Ņina, vai miltus ņemsi? Varbūt marinētus šampinjonus?”
Mazā busa “vēders” ir apbrīnojami ietilpīgs – nokrautajos plauktos var atrast visu – sālītus gurķīšus, kliņgeri, šnabīti, kaut kādas “astītes”, “spārniņus”, šampūnus, papīra dvieļus, kafiju. Var tikt arī pie tādām ekstrām kā gumijas zābaki un slota, bet iepriekš jāpasūta.
No malas izskatās, ka divstāvu ķieģeļu mājā, ko ieskauj augļukoki, dzīve ir kā “pie Dieva sāniem”, bet izrādās, ka dzīvokļi stāv tukši – palikušas vien divas vecenītes. Vienīgā pircēja Nadežda kādreiz strādāja sovhoza fermā, pēc tam pastā, tagad dzīvoklī, kur reiz skanēja viņas bērnu balsis, sieviete pavada vientulīgas vecumdienas. Viņa prasa “tuziku” un brīnās par manu nezināšanu. Tā ir desa suņukam! “Vispirms dzīvniekiem, pēc tam sev – kas paliks pāri,” viņa paskaidro.

Sieviete saka, ka dzīvojot pie ceļa, tāpēc labi – gandrīz katru dienu kāds autoveikals piebrauc. Varētu sapirkt visu ko, tikai naudas nepietiek. “Ģimene it kā ir un nav,” Nadežda saka, paskaidrojot, ka bērni strādā ārzemēs – viens Vācijā, otrs Dānijā. Mazdēls dzīvo Rīgā, bet mazmeita Ukrainā. Visi pa pasauli izsvaidīti.

Daudzi te autoveikala pārdevēju satiek biežāk kā paša bērnus. Turklāt autoveikals piegādā ne vien pārtiku, bet arī informāciju.
Daugavpils novada domes Attīstības nodaļas projektu koordinators Jāzeps Krukovskis saka, ka, lai gan autoveikalu īpašnieki biznesu aizvērt negrasās, lai to uzturētu nākas saskarties ar daudzām grūtībām, ko nosaka zemais apdzīvotības blīvums un lielie attālumi starp viensētām un apdzīvotām vietām. Tātad laiks un degvielas cenas spēlē pret autoveikaliem, kurus nesaudzē arī sliktās kvalitātes lauku ceļi.

Žurnāliste: Evija Hauka