Slikti ceļi, «sabiedriskais» reizi nedēļā. Preiļu novadā pašvaldības skolēnu autobusiem nav alternatīvas

Preiļu novadā ir pārliecināti, ka pašvaldībām ir jānodrošina skolēnu pārvadājumi, jo ceļi ir pārāk slikti, lai bērni uz skolu dotos kājām vai ar velosipēdu. Tāpat arī sabiedriskais transports nekursē tik bieži, lai nodrošinātu bērniem nokļūšanu izglītības iestādē. Preiļu novadā uzsver – Valsts kontrolē var izdomāt dažādus ieteikumus, bet, kamēr “nauda sekos skolēnam”, pašvaldības konkurēs savā starpā, lai ar dažādiem labumiem, tostarp pārvadājumiem, pievilinātu bērnus savai skolai.

ĪSUMĀ:

• Pašvaldības autobuss veic milzīgus attālumus, lai bērnus savāktu pēc iespējas tuvāk viņu mājām.
• Bērniem bieži ir brīvs laiks pirms stundām, bet viņi atrod veidu, kā to izmantot.
• Bērni uz skolu varētu iet kājām vai braukt ar velosipēdu, bet daudzviet ceļi ir pārāk slikti.
• Princips “Nauda sekos skolēnam” liek pašvaldībām cīnīties par izdzīvošanu.
• Sabiedriskais transports nokļūšanai skolā Preiļu novadā nav risinājums.

Pašvaldības autobusi skolēnus lielākoties savāc viņu mājās

Agrs rīts, pulkstenis rāda 6.50, ārā vēl tumšs. Pie Preiļu novada Pelēču pamatskolas piestāj skolēnu autobuss, kopā ar autobusa šoferi Valēriju Danivu Latvijas Radio dodas maršrutā, pa kuru uz skolu tiek vesti skolēni. Nelielajā autobusā 19 pasažieru vietas. Šoferim uz Pelēču skolu no rīta ir divi maršruti. Sanāk iebraukt arī blakus esošo pašvaldību teritorijās – Vārkavas un Riebiņu novadā. Kopumā uz skolu un atpakaļ dienā sanāk mērot vairāk nekā 100 kilometrus.

Maršruts ved pa maziem lauku ceļiem; lai gan tie ir iztīrīti, tomēr vietām sniegs tos aizputinājis. Jābrauc uzmanīgi, jo ceļu klāj ledus kārta.

Šoferis gan norāda, ka pašlaik, kad uzsalis, par braukšanas apstākļiem nevar sūdzēties. “Šobrīd ledus, bet, redziet, ziemā viņi ir līdzenāki. Pavasarī sāksies īstā jautrība, dubļu malšana,” stāsta šoferis Valērijs Danivs.

Tagad ir iespēja izbraukt pa nelieliem lauku ceļiem, tā saīsinot maršrutu, kas, sākoties šķīdonim, nebūs iespējams. Būs jābrauc apkārt. Vitālijam ar busiņu ir nācies arī iebuksēt.

“Šeit esmu iebuksējis, kad lietus, ir vilkuši, tāpēc, kad slapjš, te nelienu,” stāsta šoferis.

Maršrutā pēc bērniem tiek braukts uz katra dzīvesvietu, lielākoties iebraucot katra mājas pagalmā. Kādā pieturpunktā bērni jau gaida, citos, piebraucot skolēnu autobusam, vien tad ģērbjas un nāk lēnām no mājas uz autobusu. Visiem bērnu vecākiem ir zināms Valērija numurs. Ja vecāki nav ziņojuši, ka bērnu nebūs, Valērijs gaida. Pirmajā maršrutā šoreiz ir deviņi skolēni. Pirmā stunda sākas plkst.8.40. Ir skolēni, kuriem līdz pirmajai mācību stundai skolā jāpavada vairāk nekā 40 minūtes.

Vaicāts par dienas ritmu, 9. klases skolnieks Dāvids, stāsta, ka viņš ceļas plkst.7, lai paspētu uz autobusu pusstundu vēlāk, un pie tāda ritma ir pieradis. Atbraukuši uz skolu, bērni sarunājas, dodas uz konsultācijām, savukārt dažiem jau sākas stundas. Pēc stundu beigām autobuss esot jāgaida aptuveni desmit minūtes.

6. klases skolniece Evija savukārt ceļas plkst.5.30, jo viņai autobusā jābūt jau plkst.7.

Autobusā sēž arī pieaugušais, kurš palīdz šoferim brauciena laikā nodrošināt kārtību. Šoreiz tas ir Andris Kurms. Viņš braucot reizi četrās dienās. “Vēl brauc katlu mājas kurinātājs un vecāki no Kalvāniem. Tā mēs uz maiņām,” norāda Andris Kurms.

Pēc agrās celšanās bērniem pirmajās stundās ir grūti koncentrēties

Šajā mikroautobusā ir iespēja piesprādzēties, tomēr bērni to nedara. Neesot pierasts. Otrais maršruts skolēnus uz skolu atved ap plkst.8.20. Ierodoties skolā, zālē dzirdami zēni, kuri, īsinot laiku, spēlē volejbolu. Kā skaidro direktors, stundas skolā sākas plkst.8.40, lai varētu nodrošināt pusdienlaikā garo pārtraukumu – pusstundas garumā.

“Mēs bijām spiesti šīs stundas pagarināt uz rīta rēķina, pretējā gadījumā diena ļoti ievilksies pēc trijiem, un mēs nevaram to salāgot ar mūzikas un sporta stundām. Ja valstī būtu kaut kādas pielaides, lai varētu saīsināt pusdienlaiku, bet šie striktie noteikumi mums to neļauj izdarīt,” stāsta Pelēču pamatskolas direktors Guntars Ratenieks.

Agrā celšanās liek par sevi manīt, pirmajās stundās bērni nav tik moži kā gribētos, secina angļu valodas skolotāja Jolanta Macenko.

“Viņi tādi miegaināki, tad mēs te dziesmiņu paņēmām. Tad viņi iekustas un ir gatavi strādāt.

Viņi ir agri cēlušies, tad apsēžas miera pozā un sāk žāvāties, būtu gatavi atkal iet gulēt,” stāsta skolotāja, piebilstot, ka trešajā, ceturtajā un piektajā stundā bērni ir pamodušies, bet sestajā jau atkal sākas atslābums

Skolēni laukos nevar uz skolu iet ar kājām vai braukt ar velosipēdu sliktās ceļu infrastruktūras dēļ

Ierosinājumu, kas šobrīd tiek apspriests, ka skolēni divus līdz trīs kilometrus uz skolu varētu iet ar kājām vai braukt ar velosipēdu, angļu valodas skolotāja vērtē piesardzīgi. Atzīstot, ka laukos tas nebūtu prātīgi.

“Tagad tādi slideni ceļi, es pati negribētu iet pa tādu; ja bērniem būtu jāstaigā, ja ir tāds skaists laiks, bez apledojušiem ceļiem, tad jā. Bet bērni mums ir pieradināti, ka viņus vadā,” stāsta Macenko.

Pelēču pamatskolā no pirmās līdz devītajai klasei mācās 60 skolēnu, ir apvienotās klases, 15 skolēni dzīvo internātā. Skolā mācās bērni no trīs tuvumā likvidēto skolu teritorijas – Arendoles, Ārdavas un Aizkalnes. Teritorija ir plaša, un pašvaldību skolēnu pārvadājumi ir nepieciešami, norāda Pelēču pamatskolas direktors Ratenieks.

“Jā, var teikt, ka skolēniem ar riteņiem uz skolu būtu jābrauc, bet diemžēl Pelēču pagastā vietējie ceļi, izņemot Preiļu-Daugavpils šoseju, ir tādā stāvoklī, ka tur reizēm ar mašīnu ir bail braukt.

Piemēram, rudeņos un pavasaros mēs ar mokām tikai ar mašīnu varam pārbraukt. Es neriskētu savu bērnu šādā ceļā sūtīt ar riteni, kur var būt dubļos līdz ausīm. Un tas netiek ņemts vērā Valsts kontroles secinājumā, tad valstij vajag uzdot par pienākumu sakārtot mazos ceļus,” norāda Pelēču pamatskolas direktors Ratenieks.

Pašvaldības konkurē par skolēniem, tāpēc tiek veidoti skolēniem izdevīgi pārvadājumi

Arī konkurence starp novadu skolām pastāv. No Pelēčiem līdz novada centra Preiļiem ir 17 kilometri, bet attālums līdz Daugavpils novada Špoģu vidusskolai ir vien 9 kilometri. Abas skolas ir ieinteresētas braukt ar pašvaldību autobusiem pēc bērniem viņiem izdevīgākā vietā, lai nodrošinātu nepieciešamo skolēnu skaitu. Pelēču pamatskolas direktors Ratenieks atzīst, ka skolas un pašvaldības grēko, bet tādi ir radīti nosacījumi, lai pastāvētu.

““Nauda seko skolēnam” piespiež karot savā starpā vai sūtīt autobusu kilometriem tālu. Tas ir neapkarojams variants, ja pašvaldība gribēs izdzīvot, viņa savai skolai bērnus lasīs. Mums ir jākonkurē ar Špoģu vidusskolu, daļēji ar Preiļiem.

Ja mēs nevedīsim bērnus, būs klāt Špoģu autobuss, un viņi brauks līdz bērna mājai, lai nāktu uz viņu skolu. Valsts kontrole var uzrakstīt vislabākos secinājumus, bet viņi reāli nedarbosies, jo iedarbosies izdzīvošanas instinkts,” atzīst Ratenieks.

Kamēr vispārējās izglītības finanšu modelis “nauda seko skolēnam” pastāv un novadu teritorijas ir sadrumstalotas, blakus esošās pašvaldības katra cīnīsies par savu skolu un skolēnu skaitu.

“Tā ir tā realitāte, kas saistās ar faktu, ka mums ir savstarpēji norēķini. Ja mums nebūtu savstarpēo norēķinu, vecāki izvēlētos tuvāko skolu, tad varbūt nebūtu tik ļoti pretimnākošas pašvaldības, jo katrs bērns, kurš ir aizgājis no vienas pašvaldības uz otru pašvaldību, tā ir nauda, kura jāmaksā savstarpējos norēķinos. Tāpēc mēs pievedam, braucam, un kilometru ir daudz,” norāda Preiļu novada Izglītības pārvaldes vadītājs Andrejs Zagorskis.

Ir pašvaldības, kuras izmanto dažādus paņēmienus, kā pievilināt bērnus. Brīvpusdienas jau kļuvusi par normu, ērti pārvadājumi, tāpat pastāv vēl citi nerakstīti nosacījumi.

“Kaut vai ja strādā kādā pašvaldībā vecāki, tad bērni jāsūta uz to pašvaldības skolu. Ja es dzīvoju Preiļos, man Preiļos nav darba, es atrodu darbu Riebiņos vai Vārkavā, tad man būtu pilsoniskais pienākumus bērnus vest uz turieni, cik tas pilsoniskais pienākums ir brīvprātīgs, grūti pateikt,” stāsta Zagorskis.

Rādot karti un aplūkojot blakus novadu esošās turpat viena otrai blakus esošās izglītības iestādes, Zagorskis atzīst, ka pareizi tas nav, bet kamēr novadiem ir šādas robežas uz kartes, katra cīnīsies par savu skolu. Lai gan viņš smejoties norāda, ka prātīgāk būtu, ja Riebiņu novads, braucot uz Preiļiem pēc skolēniem, pie reizes skolēnus no Riebiņu novada atvestu arī uz Preiļiem vai otrādi, lai vieniem vai otriem uz vienu pusi nav jābrauc tukšā. Tā diemžēl sanāk.

Skolēnus vadāt ar sabiedrisko transportu Preiļu novadā nav iespējams

Izglītības pārvaldē piekrīt, ka ar sabiedrisko transportu bērnus vest uz skolu varētu maršrutā no Preiļiem uz Salas pamatskolu. Citos gadījumos pašvaldības maršrutus aizstāt sabiedriskais transports nevar. To norāda arī Pelēču pamatskolas direktors.

“Valsts kontrole neņem vērā vairākus faktorus, cik bieži iet sabiedriskais transports. Viņi iezīmē tajās kartēs, ka sabiedriskā transporta maršruts ir, bet kursē vienu reizi nedēļā.

Kāda jēga no šāda sabiedriskā transporta un skolēnu pievadāšanas, ja kursē vienu reizi nedēļā? Līdz ar to nāksies vismaz trīs reizes palielināt sabiedriskā transporta skaitu. Vai tas ir lietderīgi?” jautā Pelēču pamatskolas direktors.

Pēc Valsts kontroles revīzijas par skolēnu pārvadājumiem Preiļu novada pašvaldība neredz nepieciešamību ko daudz mainīt.

“Ziņojums ir informatīvs, bet mums šie maršruti ir tapuši ilgu gadu pieredzē. Mums ir citi apsvērumi un citas idejas par transporta vienībām. Protams, secinājumi un ieteikumi par transporta vienībām – tie globāli uz visām pašvaldībām, protams, ņemsim vērā un skatīsimies, bet mums nekas tur tāds krimināls nebija norādīts,” atzīst Preiļu novada Izglītības pārvaldes vadītājs Zagorskis.

Preiļu novadā skolēnu pārvadājumiem izmanto sešus transportlīdzekļus. Dienā, vedot skolēnus uz skolu un atpakaļ, autobusi nobrauc ap 690 kilometriem. Tas ir daudz, tomēr, kamēr laukos dzīvos bērni, viņi uz tuvāku vai tālāku izglītības iestādi būs jānogādā un skolēnu pārvadājumi būs nepieciešami. Tā uzskata Preiļu novadā.

KONTEKSTS:

Aizvadītā gada nogalē Valsts kontrole revīzijā secināja, ka pašvaldību veiktie skolēnu pārvadājumi nenotiek pārdomāti un finansiāli izdevīgi – pašvaldības konkurē ar kaimiņu pašvaldībām par bērniem un naudu, tādēļ tiek veidoti nepārdomāti maršruti, kuru dēļ skolēni ir spiesti ceļā uz un no skolas pavadīt pat stundu. Tāpat pašvaldības neesot pārdomājušas, ka pārvadājumus varētu aizstāt sabiedriskais transports. Ir aktualizēts arī jautājums, cik liels ir attālums, kuru bērni līdz skolai var mērot ar kājām.

Revīzijas izlasē tika iekļautas 12 Latvijas pašvaldības. Atbildot uz Valsts kontroles revīzijas ziņojumu, vairākās Latgales pašvaldībās norādīts, ka skolēnu pārvadājumu problēmas jārisina valsts līmenī.