Iesaka noteikt attālumu, ko skolēni līdz skolas autobusam vai pieturai var noiet kājām
Valstī būtu jānosaka vienots attālums, ko skolēni var veikt kājām līdz skolas autobusam vai pieturai, trešdien secināts Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) apvienotajā Tautsaimniecības komitejas un Izglītības un kultūras komitejas sēdē.
Pašvaldību vadītāji sēdē trešdien iepazinušies ar Valsts kontroles (VK) revīziju par skolēnu pārvadājumu nodrošināšanu, secinot, ka risinājumi problēmai jāmeklē ne tikai pašvaldību, bet arī valsts līmenī.
Tā Durbes novada domes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Radzevičs (“Durbes, Vecpils, Dunalkas vienotais saraksts”) pauda, ka gadījumā, ja pašvaldības izmantos iespēju kompensēt vecākiem degvielas izdevumus savu un kaimiņu bērnu nogādāšanai uz izglītības iestādi, izmantojot privāto transportu, šiem vecākiem uzraugošās iestādes varētu pārmest nelegālu komercdarbību.
Tāpat Durbes novada priekšsēdētājs aicināja valstiski noteikt attālumu, ko skolēni var veikt līdz skolas autobusam vai pieturai kājām, jo pašvaldības ir piedzīvojušas arī tiesvedības, no iedzīvotājiem saņemot pārmetumus, ka skolas autobuss pietur pārāk tālu no skolēnu dzīvesvietas.
VK padomes loceklis Edgars Korčagins atzina, ka šāds kritērijs likumos būtu nosakāms, un aicināja LPS rīkoties.
Tam piekrita arī Autotransporta direkcijas valdes priekšsēdētājs Kristiāns Godiņš, klāstot, ka Eiropā ir valstis, kur šāds attālums noteikts, un tas svārstās no diviem līdz pieciem kilometriem. Viņš arī stāstīja, ka šādu priekšlikumu dzirdējis arī no citām pašvaldībām.
Savukārt Ikšķiles novada domes priekšsēdētāja vietnieks Česlavs Batņa (LZS) jaunu normu ieviešanas gadījumā aicināja ietvert arī individuāli vērtējamos kritērijus, piemēram, gadījumos, ja kādam skolēnam no viensētas ceļš līdz pieturai jāmēro cauri mežam. “Mēs nosakām divu kilometru attālumu, bērnam jāiet cauri mežam, kas ir aizputināts, viņš nepasaka, ka nenāks, bet mēs stāvam un gaidām,” izņēmumu nepieciešamību pamatoja novada vicemērs.
Par šādu risinājumu kritiska gan bija Pašvaldību savienības izglītības eksperte Ināra Dundure. Viņa norāda, ka bērniem drošāk ir uz skolu doties novecojušies, iespējams, kā secināja Valsts kontrole – bez drošības jostām esošos autobusos, nekā vieniem vairākus kilometrus ar kājām doties līdz transportam.
Sēdē izskanēja arī viedoklis, ka skolu tīkla reforma vēl vairāk ietekmēs skolēnu pavadīto laiku sabiedriskajā transportā, nokļūstot izglītības iestādē, taču tam oponēja Izglītības un zinātnes ministrijas Izglītības departamenta direktore Līga Buceniece, skaidrojot, ka kritēriji par skolēnu skaitu noteikti tikai vidusskolas klasēm, un ministrija nesaredz problēmu, ka vidusskolēniem līdz skolai jānobrauc vairāki kilometri, turklāt liela daļa izglītības iestāžu piedāvājot dienesta viesnīcas.
Pašvaldību organizētajos skolēnu pārvadājumos nav izpratnes par bērnu atšķirīgajām situācijām un vajadzībām, secināts VK revīzijā par pašvaldību rīcību, nodrošinot skolēnu pārvadājumus.
“Pašvaldībām organizējot skolēnu pārvadājumus, pārsvarā tiek izvēlēts viens risinājums visiem, un izvēles pamatā nereti ir konkurence ar kaimiņu pašvaldībām par skolas bērniem un naudu, kas seko skolēniem, nevis izpratne par bērnu atšķirīgajām situācijām un vajadzībām. Neracionālās un nepārdomātās skolēnu pārvadājumu organizēšanas dēļ skolēni ir spiesti ceļā uz un no skolas pavadīt ļoti ilgu laiku. Tas atstāj negatīvu ietekmi uz skolēnu veselību un mācību procesa kvalitāti. Šāda pieeja skolēnu pārvadājumu plānošanai atstāj rūpes par bērnu drošību un viņiem pieejamās izglītības kvalitāti otrajā plānā, kas nav pieļaujami,” aģentūrai LETA pavēstīja VK.
Analizējot skolēnu pārvadājumu efektivitāti, VK revīzijā vērtēja divus galvenos aspektus – pārvadājumu drošību un ietekmi uz skolēnu veselību un mācību procesu. Revīzijā secināts, ka skolēnu pārvadājumi netiek organizēti ne pietiekami droši, ne arī tā, lai neatstātu negatīvu iespaidu uz skolēnu veselību un mācību procesu. Skolēnu pārvadājumu maršruti nereti arī pārklājas ar sabiedriskā transporta maršrutiem. Tādēļ revidenti apšauba šādas pārvadājumu sistēmas racionalitāti un ekonomiskumu.
Novērtējot skolēnu pārvadājumu plānošanu un īstenošanu, VK aicina pašvaldības izvērtēt dažādas alternatīvas skolēnu pārvadājumu nodrošināšanai, izskatot arī iespēju mainīt mācību un interešu izglītības nodarbību norises laiku un piedāvājumu, plašākas sadarbības iespējas ar kaimiņu pašvaldībām, kā arī iespējamos atbalsta mehānismus skolēniem un vecākiem, lai skolēnu pārvadājumu maršrutos atbalstītu citus iespējamus skolēnu pārvietošanās veidus.
