nra.lv: DU rektors Arvīds Barševskis skaidro, vai universitātēm ārpus Rīgas ir nākotne

– Gribētos apjaust kontekstu, kas nosaka DU un arī jūsu šā brīža situāciju. No kā tai aug kājas?

– Man liekas, ka pēdējos gados DU ir izdarīts nenormāli daudz. Var teikt, ka DU, tās infrastruktūra pašlaik ir sakārtota Eiropas līmenī. Pie mums brauc un strādā arī ārzemju zinātnieki… Domāju – mums ir ko parādīt. Daugavpils patlaban ir normāls Baltijas augstākās izglītības centrs, kurš attīstās.

Bet, ja runāt par akadēmisko vidi, tad man paveicās strādāt. Jo visus desmit gadus esam dzīvojuši kā viena komanda. Es universitātē nekad nejutu opozīciju. Mēs visi vairāk vai mazāk darbojāmies šim vienam mērķim – universitātes attīstībai. Un – mūsu kopējie rādītāji (gan publikāciju skaits, gan vērtība) ir ļoti labā līmenī. Diezgan labi aizstāvas doktoranti.

Protams, mēs ļoti nopietni domājam par attīstību, un, iespējams, te arī sākas kaut kādas nianses. Varbūt kādam tas sāk traucēt… Pērnvasar mums pievienoties nolēma viens no lielajiem Rīgas institūtiem – Latvijas Hidroekoloģijas institūts Voleros, kurš nodarbojas ar jūras pētniecību. Jo mums šī ūdens pētniecības joma saistībā ar Latgali ir diezgan labā līmenī. Arī materiālā bāze ir labā līmenī. Tātad – paplašinājām savu darbību, izejot arī uz Rīgu. Otrs solis – Daugavpils Medicīnas koledžas pievienošanās DU. Kļūstam lielāki un spēcīgāki. Ja iepriekš Latvijā, cik zināms, visur saistībā ar kāda pievienošanu bijuši lielāki, mazāki skandāli, mēs abos gadījumos iztikām bez tiem. Gājām, runājām, respektējām viņu stratēģiju, mēģinājām parādīt viņu vietu universitātes sistēmā un sniegt arī kaut kādas garantijas. Procesi ritēja, paldies Dievam, mierīgā veidā. Tas ir liels solis universitātes attīstībā.

– Bet vienlaikus es tīklā lasu samērā daudz tekstu, kuros teikts, ka jūs šūmējaties tikai tāpēc, ka DU reorganizācija nav izdevusies, kādēļ jums neizdodas nodibināt iecerēto Austrumlatvijas universitāti, kas ļautu jums saglabāt rektora amatu uz trešo termiņu.

– Cilvēki ir brīvi paust savus uzskatus… Bet mūsu Satversmes sapulce par attīstību jaunā statusā – Austrumlatvijas universitāte – nobalsoja ļoti pārliecinoši. Šis nosaukums var kādam patikt, var nepatikt. Viesturs Kairišs uzskata, ka tas ir hibrīdnosaukums, kurš nekam neatbilst. Viņš var paust savu viedokli, es to respektēju, bet viņš nav eksperts, lai par to lemtu.

Pieļauju, ka šādas diskusijas patlaban nesāktos, ja pērn, pavasarī es nebūtu tik aktīvi iestājies par procesiem, kuri bija saistīti ar Latgales simtgades kongresu Rēzeknē. Pirmkārt, ja jau esam rīcības komisija, es gribēju, lai tas, kas rakstīts rezolūcijas projektā, tiek kaut drusciņ pārrunāts. Mums bija diezgan daudz jautājumu: kāpēc tas ir tāds? Otrkārt, man likās, ka dažas normas tur ir ne tikai pārspīlētas, bet varbūt pat kaitnieciskas. Kaut vai – ja man kāds uzspiež to, ka, piemēram, Liepājas arhīvam uz vēstulēm, kas rakstītas latgaliski, vajadzēs atbildēt latgaliski, tad es neredzu tam jēgu. Ja visi prot valsts valodu… Es vienmēr esmu uzstājies par to, ka šādās nacionāli kutelīgās lietās ir tomēr jābūt gan kādai valsts pozīcijai, gan arī jāiztiek bez uzspiešanas. Turklāt – es tiešām uzskatu, ka visā valstī jāveicina latgaliskās kultūras, valodas attīstība. Bet – ne tādā formulējumā, kā tas bija rakstīts rezolūcijā. Es elektroniski lūdzu šādu rezolūciju nepieņemt. Bet arī tas, ko rakstīja Anta Rugāte un pauda Jānis Streičs, netika ņemts vērā. Tur sākās mūsu pirmā saķeršanās ar simtgades kongresa organizētājiem.

Jā, es uzskatu, ka mans konflikts sākās tur. Pēc tam uzstājos arī Latvijas TV, Kultūršokā…, un paudu, ka, piemēram, šur tur pavīdējušie lozungi par autonomiju man personīgi nav pieņemama doma. Tieši Latgales kongress pirms simts gadiem panāca, ka visi trīs novadi ir kopā. Tagad dalīties kaut kādās feodālās provincēs ar lielākām autonomijām – man liekas, ka tas būtu vienkārši noziegums.

– Gan attieksmē pret Latgali, gan Latviju.

– Protams. Mans viedoklis nav mainījies. Jā, tie ir kutelīgi jautājumi. Bet – uz tiem ir jāskatās valstiski, pirmām kārtām domājot par valsts attīstību. Lai mēs nepazaudējam savu valstiskumu kopumā. Kā tas tagad notiek dažos citos pasaules reģionos. Es to paudu, bet par to saņēmu diezgan smagu reakciju gan sociālajos tīklos, gan visur citur.

Un zināmā saskaņā ar to ir arī šī ideja par Austrumlatvijas universitāti. Kāpēc Austrumlatvijas? Tāpēc, ka mēs kā universitāte atrodamies Daugavpilī. Viens Daugavas krasts te ir Latgale, otrs – Sēlija. Bet mēs sevi vienmēr esam pozicionējuši kā universitāti gan vienam, gan otram krastam. Sēlija faktiski ir vēl pamestākā stāvoklī. Tāpēc, ja mēs nobalsotu tikai par Latgales universitāti, es nezinu, kā es šajā gadījumā skatītos acīs otra novada cilvēkiem. Arī Sēlijai vajag gaismu. Plus – mēs ļoti aktīvi sadarbojamies ar dažām Vidzemes pašvaldībām. Tāpēc man šis nosaukums – Austrumlatvija – neliekas kāds surogātnosaukums, kurš aizstāj vārdu «Latgale». Austrumlatvija – tas ir daudz apjomīgāks jēdziens nekā vien Latgale. Tas nav sinonīms, tie ir dažādu nozīmju jēdzieni. Un Satversmes sapulcē pāri par 80% nobalsoja par to.

– Kādā stadijā šis process ir pašlaik?

– Pašlaik esam to apturējuši. Vienkārši tāpēc, ka parādījās jaunā ES struktūrfondu programma, kura Izglītības un zinātnes ministrijā (IZM) bija drusku iekavējusies. Pašlaik mēs gatavojam projektu atbilstoši IZM izstrādātai programmai, kurā augstskolu pārvaldības, struktūras uzlabošanai būs pieejams Eiropas finansējums… Ja mēs to darītu ātrāk, mūsu rezultatīvie rādītāji būtu daudz sliktāki. Un mēs varētu piesaistīt mazāk naudas šo reformu veikšanai.

Mums nevajag steigties. Par spīti tam, ka man pārmet – tas tiek darīts priekš trešā rektora termiņa… Tie būs kādi četri gadi. Manā skatījumā tas ir ļoti labs laiks, lai atrastu visoptimālāko pašas augstskolas attīstības modeli, lai saprastu, kāda mums ir visoptimālākā struktūra, cik fakultātes universitātei ir vajadzīgas, cik katedras utt. Tātad – mazāk vidējā posma vadītāju un – efektīvāks darbs…

Jo ir taisnība tiem, kuri saka, ka augstskolu struktūra ir smagnēja. Augstskolās ir diezgan liela iekšējā birokrātija. Mēs redzam, ka to, uzlabojot gan pārvaldību, gan veicot iekšējās strukturālās reformas, var izmainīt. Bet – tas uzreiz skar kaut kādus amatus pašā augstskolā. Parādās neapmierinātie. Taču – šīs pārmaiņas uzlabos pasniedzēju situāciju. Mazāka birokrātija, lielākas algas, ietaupās diezgan lieli līdzekļi. Piemēram, viens no variantiem, ko es piedāvāju, – divas fakultātes esošo piecu vietā. Turklāt – mums tagad ir pievienojusies koledža, ir pievienojies institūts. Mums ir piecas fakultātes un divi iekšējie institūti. To var itin labi salikt divās, nu, labi, ja ļoti baidās no lielām struktūrām, trijās fakultātēs. Bet parēķiniet, cik ietaupās līdzekļu…

Jā, daļai cilvēku šīs reformas varbūt nav izdevīgas. Taču es uzskatu, ka to, kas parādās tagad, ir inspirējuši kādi ārēji spēki sadarbībā ar dažiem mūsu neapmierinātajiem. Jo visus šos gadus esam strādājuši kā komanda. Un varbūt tāpēc tik daudz izdarījām. Tad es nebiju ne autoritārs, ne vēl kāds, kā tagad sāk runāt.

– Tas, ko lasu, man tomēr rada jautājumu: cik lielā mērā pastāv iespēja, ka projekts «Austrumlatvijas universitāte» tiek sagrauts un norakts?

– Jā, tāda iespēja, protams, pastāv. Tas atkarīgs no tā, kāda būs vienošanās. Projekts paredz diezgan lielas iekšējās reformas. Un šo reformu rezultātā izbrīvējas līdzekļi, kurus var novirzīt konkrētai pasniedzēju algu celšanai. Kopš 2008. gada, kad par 50% samazināja augstākās izglītības budžetu, ir ļoti maz nācis klāt. Pagājušajā gadā atalgojumu palielināja par 10%, šogad būs vēl 10%. Tas jau ir progress. Bet mēs esam izrēķinājuši, ka tieši iekšējās birokrātijas mazināšana ir reāls veids, kā iegūt līdzekļus, lai tos vēlāk varētu novirzīt to darba darītāju atalgojuma celšanai, kuri: viens – māca, otrs – dod labus rezultātus arī administratīvajā darbā: projektu piesaiste utt. Tā ir nauda, kas aiziet attīstībai.

Tas ir viens. Otrs. Esam diezgan daudz braukuši pa skolām. Arī Vidzemē, Kurzemē. Katru gadu mums nāk studenti, piemēram, no Valmieras… Protams, šajās informācijas dienās skolās skolēni nāk arī ar vecākiem. Un tur viņi jautā: bet jums tur tāda krieviska vide, kā bērns no Vidzemes tur jutīsies? Ir diezgan grūti pateikt, ka patiesībā Daugavpilī ir ļoti toleranta vide. Ja veikalā tu jautāsi latviski, tev atbildēs latviski biežāk nekā, teiksim, Pļavniekos. Jā, šim brendam ir maza negatīvisma pieskaņa, taču tie, kas atnāk pie mums studēt, lielākoties maina savu viedokli, un daudzi, kas nākuši no citiem reģioniem, palikuši Daugavpilī strādāt. Bet, šķiet, tas, ka mēs mēģinām, gribam parādīt, ka augstskola pati var izdomāt, kā efektīvāk strādāt, šajā gadījumā kādam ir drusku nepaticis. Vieglāk taču dzīvot pa vecam, kā ir dzīvots.

Turklāt – it kā viskrieviskākajā pilsētā Daugavpilī pie varas pārsvarā bijušas labējās partijas. Tā ka – šis te negatīvais Daugavpils tēls Latvijā tiek veidots kaut kā mākslīgi, apzināti. Tas, protams, ietekmē arī augstskolu. Un, ja rāda, ka pie mums maršē zaļie cilvēciņi, protams, rodas bažas, ka studējošo skaits varētu samazināties. Bet, piedodiet, Daugavpils šajos gados, manuprāt, ir bijusi vismiermīlīgākā pilsēta. Laikā, kad tika runāts par krievu skolu slēgšanām, Daugavpils jau bija pārgājusi uz bilingvālo apmācību. Daugavpilī nebija nekādu lielo nemieru.

Uzskatu, ka DU dažu gadu laikā varētu kļūt par vienu no efektīvāk strādājošajām Latvijas augstskolām. Bet – tam ir vajadzīgs atbalsts. Un – tam ir drusku vajadzīgs laiks.

– Daudz runā par izglītības eksportu. Vai DU studē ārzemnieki?

– Vienmēr gribētos vairāk, bet… ap simtu mums viņi ir. Protams, ir vesela virkne problēmu. Piemēram, Vidusāzija. Latvijas vēstniecība ir Taškentā un Kazahstānā. Bet tur ir vēl vairākas valstis, kurām savā starpā nav draudzīgas attiecības. Piemēram, man bija labi kontakti ar tadžikiem, ar vairākām universitātēm. Sāka braukt tadžiku studenti. Bet tur uzreiz saka: ziniet, mums Tadžikistānā nav Latvijas vēstniecības. Un nebūs. Jo – tur ir nianse… Tadžikistāna ir nostājusies Krievijas pusē. Protams, mūsu diplomātija skatās uz tām valstīm, kuras lojālākas amerikāņiem. Tāpēc par centru izvēlēta Taškenta, kur ir Latvijas vēstniecība. Lai tadžiku students atbrauktu pie mums, viņam ir jābrauc uz Taškentu. Lai aizbrauktu uz Taškentu, viņam vajag Uzbekistānas vīzu. Jāmaksā liela nauda. Nav nemaz tik viegli, kā liekas.

Daugavpils universitātē pēdējā laikā ir diezgan daudz amerikāņu. Viņi brauc šurp mācīties… lai lasītāji nomierinās un nebrīnās… krievu valodu. Tas viņiem, īpaši, ja viņi ir saistīti ar kaut kādām militārajām augstskolām, pašlaik ir ļoti populāri. Tas ir normāls process. Un, lai šis process pie mums noritētu normāli, mums bija ļoti daudz jāpierāda. Mums bija jāpierāda mūsu pasniedzēju kvalitāte, mums bija jāpierāda bāze… Piemēram, nodarbību laikā grupā ienāk civiltērpā ģērbies cilvēks un saka: esmu atbraucis no Amerikas, gribu paklausīties, kā jums notiek nodarbība. Bez brīdinājuma. Mēs parādījām, ka mūsu kvalitāte šajā jomā ir ļoti laba. Viņi to atzina. Un sāka braukt. Pamatā viņi studē krievu valodu. Krievu filoloģija mums ir saglabāta. Mani par to ir diezgan smērējuši latviešu presē, bet es esmu šo krievu centru saglabājis. Ja tāda nebūtu, amerikāņi uz Daugavpili mācīties nebrauktu.

Turklāt, ieraudzījuši, kāda mums ir bāze dabaszinātnēs, sāk braukt tie, kas grib studēt bioloģiju, fiziku, matemātiku… Mums pašlaik ir ierīces, kas pēdējos divos gados ir labākās pasaulē pieejamās. Šīs ierīces ir pieejamas studentiem. Studenti ar tām strādā. Tātad – amerikāņi brauc un saka: šeit ir labi! Cik ilgi mēs gānīsim savu sistēmu? Latvijā var iegūt ļoti labu izglītību. Kopumā ģenerālā līnija, ko iesācis ministrs Šadurskis, nav gluži nepareiza.

– Taču Valdis Šteins uzskata, ka pasāktā izglītības reforma ir ļaunums…

– Ļaunums tas varētu būt šīs te pieejamības aspektā. Bet domāju, ka skolu tīkls kaut kādā veidā ir jāsakārto. Varbūt ne tik drastiski, kā redzams publicētajās kartēs. Bet laikam jārēķinās ar to, ka vienmēr būs kādi, kuri nespēs savu bērnu aizsūtīt drusku tālāk no mājām. Ja es dzīvotu laukos, varbūt arī domātu savādāk. Turklāt – mēs kritiski uztveram to, ka mums ir pārbāztas, nesabalansētas programmas.

Mana meita (viņa noteikti niknosies, ka es to saku) studē Vācijā. Frankfurtē – Gētes universitātē. Ne tāpēc, ka Latvijā būtu slikta izglītība, bet tāpēc, ka viņas dzīves sapnis bija Vācija. Viņa perfekti runā vāciski. Viņa gribēja būt tajā vidē. Es, zinot to, kā viņai patīk vācu valoda, domāju, ka viņas izvēle būs saistīta ar kultūras pētījumiem, valodu… Viņa Vācijā izvēlējās biofiziku.

Kāpēc es to tagad saku? Tāpēc, ka viņai mazliet nepietiek pie mums dotā satura, piemēram, matemātikā. Bet pie mums runā – saturu vajag vienkāršot, to un to izmest. Taču viņai pasniedzējs saka: par integrāļiem es nerunāšu, jūs to mācījāties skolā. Bet viņai šīs tēmas skolā nebija. Turklāt salīdzinājumā ar Vāciju mēs studentiem tomēr par maz liekam mācīties patstāvīgi. Meita mājasdarbus pilda līdz divpadsmitiem vakarā.

– No otras puses – kadri augstākajā izglītībā? Vai profesionālo (zinātnisko) kadru (paaudžu) pārmantojamība ir efektīva?

– Domāju, ka DU ar kadru pārmantojamību viss ir kārtībā. Mums, salīdzinot ar citām augstskolām, ir viens no jaunākajiem akadēmiskajiem personāliem Latvijā. Un – mums ap 70% ir doktora grāds. Tie ir jauni doktori ar lielu perspektīvu. Un, ja man tagad saka: vajag universitātēs pacelt doktoru skaitu līdz 75%, es saku – nē! Nevajag, jo tas kļūst finansiāli neizdevīgi. Jo viņiem nevarēs maksāt atalgojumu, kas pienākas cilvēkam ar doktora grādu.

– Esat Rektoru padomes priekšsēdētājs. Vai padomes un ministrijas uzskati par augstākās izglītības reformu sakrīt?

– Gadās visādi… Bet es tomēr uzskatu, ka pēdējos gados ministrija ir diezgan daudz izdarījusi. Gan saistībā ar rezultatīvajiem rādītājiem zinātnes finansējumā, gan saistībā ar reformas modeļiem… Es uzskatu – pareizais virziens, kurā jāiet, ir tas, ka augstskola saņem papildfinansējumu tad, ja tai ir labi, rezultatīvi rādītāji. Tas stimulē. Bet… te atkal ir tas jautājums, ka augstskolām arī iekšēji būs jāievieš šādas sistēmas. Lai cilvēki, kuriem ir ļoti labi rezultatīvie rādītāji, to kaut cik sajūt arī atalgojumā. Un tāpēc, kad tu iesāc šīs reformas, tas rada kaut kādu pretdarbību.

Visi labi zina, ka man beidzas rektora amata termiņš… Februārī ir DU rektora vēlēšanas. Ir divi kandidāti. Es starp tiem neesmu. Un – šīs ir pirmās vēlēšanas, kurās redzu, ka arī DU parādās kaut kādas politiskās tehnoloģijas. Tajā skaitā – šie dubļainie raksti pēdējā laikā. Izrādās – kāds no jaunajiem kandidātiem ir vēlams kaut kādai grupai. Man rodas iespaids, ka Rēzeknes jaunieši, kuri ņēmās ap simtgades kongresu, acīmredzot grib dabūt universitātē rektoru, kurš ļautu viņiem padarīt universitāti par tribīni savu ideju paušanai. Saeimas vēlēšanas utt. Tas pēdējā laikā ir ļoti uzkrītoši.

Taču, neraugoties uz to visu, kolēģi Rektoru padomē mani izvirzīja un aizklātā (!) balsojumā atkal ļoti pārliecinoši ievēlēja par padomes priekšsēdētāju. Vismaz uz tik ilgu laiku, cik man to ļauj mans statuss. Kolēģi uzsvēra, ka mana lielā pieredze sadarbībā ar ministriju, ar Ministru kabinetu nozarei ir ļoti no svara. Jo vienmēr, ja parādās kas tāds, kas var graut nozari, mēs, dabiski, runājam ar ministriju, runājam Ministru kabinetā. Domāju, ka pastāv pilnīgi normāls dialogs, un ir labi, ja ministrija šajā dialogā ieklausās.

Viktors Avotiņš