LV portāls: Diasporas pienesums ekonomikā un balss politikā

Vairākkārt intervijās esat uzsvērusi, ka četrreiz no Latvijas aizbraucāt un trīs reizes esat atgriezusies. Vismaz reizi mēnesī apciemojat Latviju. Jums ir juristes kvalifikācija, esat nopietni mācījusies valodas, strādājusi Briselē, Luksemburgā un daudz kur citur pasaulē. Patlaban tulkojat Eiropas Komisijā. Kāpēc tomēr esat prom no Latvijas?

Aizbraukšana no Latvijas sākotnēji bija saistīta ar studijām maģistrantūrā, vēlāk – ar darbu starptautiskajās organizācijās, ar iespējām profesionāli augt. Atgriešanās ik pa laikam ir motivēta ar vilkmi pēc ģimenes un draugiem. Pēdējā laikā, dzīvojot arvien mobilāku un dinamiskāku dzīvi Eiropā, esmu sapratusi, ka mūsdienu realitāte ļauj šīs saiknes uzturēt neatkarīgi no tā, kurā Eiropas Savienības (ES) valstī cilvēks uzturas, jo informācijas telpa ir plaša un brīva, bet ceļošana – viegla. Pusotru gadu, kopš esmu iesaistījusies Eiropas Latviešu apvienības (ELA) darbā, ar vienu kāju visu laiku esmu Latvijā, jo uzmanīgi sekoju līdzi norisēm, lai varu tajās iekļaut arī diasporas balsi, aizstāvot diasporas tiesības un intereses, un lai pēc iespējas spētu dot lietderīgāku pienesumu tam, kas notiek Latvijā.

ELA cilvēki pēdējos gados strādā arī kā lobisti, ir rosināta divu jautājumu izskatīšana Saeimā. Viens – neaplikt ar nodokli uz Latviju sūtītos naudas pārvedumus arī tiem radiniekiem, kurus ar pārskaitītāju nesaista laulība vai radniecība līdz trešajai pakāpei, kā arī ārzemēs nopelnītās pensijas neaplikšana ar nodokli (Latvijā pensiju apliek ar iedzīvotāju ienākuma nodokli no 250 eiro, bet citās valstīs neapliekamais minimums ir krietni augstāks). Kādas ir sekmes šo jautājumu lobēšanā?

Šie divi jautājumi ir bijuši vispolemiskāk uztvertie un līdz ar to presē visvairāk atspoguļotie, bet tie nebūt neparāda visu ELA darbības spektru. Par šiem jautājumiem runājam un turpināsim runāt.

Tradicionāli ELA, tāpat kā citas trimdas organizācijas ārzemēs, ir ļoti spēcīgi orientējusies uz latviskās identitātes uzturēšanu – bērnu un jauniešu latviskās izglītības iespējas diasporā, kultūras mantojuma uzturēšana u. c., lai tādējādi cilvēkiem būtu vieglāk atgriezties, ja tāds lēmums tiktu pieņemts. Biedrības vairāk asociējas ar skoliņām, kultūras virzienu utt., bet gribam runāt arī par pilsoniskiem, uzņēmējdarbības jautājumiem. Diasporas ekonomiskais pienesums ir milzīga nenovērtēta joma.

Tāpēc pēdējos gados ir radīti citi būtiski darbības virzieni – pārejam no identitātes uz ieguldījumu perspektīvu, t.i., zināšanu, redzējuma, interešu pārstāvības pienesumu. Tā kā patlaban ārpus Latvijas jau pastāv piektais Latvijas kultūrvēsturiskais novads…

Jūs domājat tos kopumā 370 000 valstspiederīgo, kas dzīvo, strādā un mācās ārvalstīs?

Jā, uzskatām, ka ir būtiski uzturēt šo cilvēku iesaisti ne tikai sabiedriski politiskās, bet arī ekonomiskās norisēs Latvijā. Ārzemēs dzīvo pietiekami daudz jauno, topošo uzņēmēju, kā arī profesionāļi daudzās jomās, kuri var dot pienesumu Latvijas uzņēmējdarbības attīstībai, piemēram, eksporta veicināšanā.

Patlaban kopā ar citām latviešus pārstāvošām organizācijām ārvalstīs veidojam profesionāļu atbalsta tīklu, top platforma “ESI.LV”, kas nozīmē – ekonomiskā sadarbība un investīcijas Latvijai, to plānojam dibināt šogad jūnijā. Tā būs tāda kā jumta organizācija, kas palīdzēs trīs jomās. Viens no tiem būs cilvēkkapitāls, cilvēkresursi. Atbalstām Jāņa Kreiļa izveidoto “Your Move” iniciatīvu, lai plašāk piesaistītu darbaspēku Latvijas uzņēmumiem augsti kvalificētā segmentā. Veidojam mentoru jeb eksporta aģentu tīklu diasporā. Otrs darbības lauks būs finanšu un kapitāla tirgus attīstība, kurā varam dot redzējumu no Luksemburgas, Frankfurtes un Londonas kolēģu puses. Bet trešais – konsultācijas vai interešu pārstāvība, piemēram, jautājumā par reglamentēto profesiju (mediķi, inženieri) kvalifikācijas atzīšanu Latvijā.

Pērn Latvijas IKP bija 4,5%, šogad prognozē zemāku – ap 3,5%. Ir izskanējis secinājums, ka tādā tempā nekad nevarēsim sasniegt Eiropas Savienības (ES) vidējo līmeni, jo citas valstis jau arī visu laiku attīstās. Vai tas nozīmē, ka ar savām iniciatīvām centīsieties panākt, lai tomēr mēs varētu “iedzīt” citas valstis?

Migrācija ir likusi šķēršļus straujākai Latvijas izaugsmei. Gribētu mainīt domāšanu par to, ka cilvēka fiziska aizbraukšana ir neatgriezenisks zaudējums Latvijai, mainīt attieksmi pret migrāciju kā tautas dzīvotspējas nosūcēju un atrast veidus, kā dot atpakaļ ieguldījumu neatkarīgi no tā, vai cilvēks atgriežas vai ne. Tas, kurš dzīvo ārzemēs, var dot savu ieguldījumu gan kā eksporta aģents, gan konsultēt Latvijas uzņēmumus jautājumos par uzņēmējdarbības vidi un juridisko regulāciju attiecīgajā valstī.

Eiropā dzīvo apmēram 250 000 Latvijas valstspiederīgo, no tiem 11% ir iesaistījušies latviešu organizācijās. Nav noslēpums, ka ne visi aizbrauca studēt vai pretī jauniem karjeras izaicinājumiem. Krīzes laikā daudzi aizbrauca bezdarba dēļ, un viņiem pret Latviju ir saglabājies zināms rūgtums. Kāda, pēc jūsu izjūtām, ir latviešu attieksme ārvalstīs?

Cilvēki ārvalstīs ir tikpat dažādi kā tie, kas dzīvo Latvijā. Bet gribētu, lai kāds veiktu šādu pētījumu arī par Latvijā mītošajiem. Tā ir visas Latvijas sabiedrības problēma – ir uzkrājies ļoti daudz negatīvisma, ir ļoti maz cilvēku, kas ir pozitīvi, konstruktīvi un ar pragmatiskiem pasākumiem cenšas sabiedrības spriedzi ievadīt attīstības gultnē, kas dotu pienesumu. Tas ir ļoti grūti, tas ir liels izaicinājums, un, strādājot ar diasporu, cenšamies to darīt. Kā to darām? Uzrunājam cilvēkus ar iniciatīvu, ar lojālu, uzņēmīgu attieksmi pret Latviju. Tie ir uzņēmēji, profesionāļi, kas savu karjeru ir veiksmīgi virzījuši ārzemēs. Šī cilvēku daļa līdz šim bija maz iesaistīta latviešu organizācijās.

Jā, ir cilvēki ar rūgtumu, kuri ir zaudējuši ticību, ka viņu vārdam un domām ir kāds svars. Latvijā arī ir daudz tādu cilvēku. Tas, kā trūkst valsts sarunā ar viņiem: sajūtas, ka viņu vārdiem ir nozīme. Tas, ko minējāt par naudas pārskaitījumiem un pensijām, tie ir jautājumi, kas ir nākuši no šiem cilvēkiem. Gribam veidot konstruktīvu piedāvājumu Saeimai, valdībai, lai saprastu, ka, atrisinot šos jautājumus, šie cilvēki var būt kā pienesums Latvijas kopīgai attīstībai.

Kāds varētu būt ekonomiskais pienesums, vai esat to aprēķinājuši?

Pētījumi liecina, ka 75% pirmspensijas vecuma cilvēku, kas dzīvo Eiropā, vēlētos atgriezties, savukārt deviņiem no desmit ārzemēs nopelnītās pensijas minimuma aplikšana ar nodokli ir šķērslis atgriezties Latvijā. Lielākā daļa saņemtu šīs valsts minimālo pensiju. Turklāt atkarībā no valsts tiktu nodrošināta arī bezmaksas mājvieta un veselības aprūpe.

Atgriežoties Latvijā, materiālais zaudējums nekompensētu dzīves dārdzības atšķirību. Turklāt cilvēkiem ir principiāli iebildumi, jo, piemēram, piecdesmitgadniekiem krīzes apstākļos nebija nekādu iespēju atrast darbu Latvijā, ārvalstīs viņi ir maksājuši visus nodokļus, un tagad Latvija liek vēlreiz maksāt nodokli.

Ar Eiropas Komisijas ekspertiem neformālā sarunā esam secinājuši: ja nosacījums ārvalstīs nopelnītās pensijas minimuma aplikšanai ar nodokli tiktu mainīts, tad, pie piesardzīgām aplēsēm, nāktu klāt vismaz 0,1% Latvijas iekšzemes kopproduktam un būtiski pieaugtu pirktspēja.

Turklāt 18 no 27 ES dalībvalstīm ir noteikums: ja cilvēki tajās ir nopelnījuši pensiju, tad, arī aizbraucot no šīs valsts, viņiem tiek pilnībā apmaksāta veselības aprūpe.

Netaisnība savā ziņā ir saprotama, jo cilvēkiem, kas Kanādā un ASV sapelnījuši pensiju, Latvijā nepiemēro vietējos pensijas izmaksas noteikumus, bet gan šo divu Ziemeļamerikas valstu nosacījumus.

Un Krievijas un Ukrainas pensijas Latvijā ar nodokli neapliek vispār.

Finanšu ministrija jautājumā par pensiju aplikšanu ar nodokli ir skaidrojusi, ka tas būtu netaisnīgi pret vietējiem iedzīvotājiem, ka visi izmanto transporta infrastruktūru utt.

Šie argumenti ir izvēlēti kā dūmu aizsegs, lai neveiktu izmaiņas. Turklāt Finanšu ministrija nav spējusi sniegt nevienus skaitļus, kas apliecinātu, ka izmaiņas nestu kādu kaitējumu.

Turklāt vienlīdzības princips attiecībā pret pensijām tiek pārprasts. Kāpēc? Diskriminācija iestājas tad, ja ir dažāda attieksme pret personām vienādos apstākļos. Šajā gadījumā apstākļi ir atšķirīgi.

Pensiju sistēma Latvijā vispār nav balstīta uz taisnīguma un vienlīdzības principiem. Redzam, kā ir veidojušās mūslaiku pensionāru pensijas. Sākotnēji uz nevienlīdzīgiem pamatiem, mainoties varām. Bet pēc tam katru reizi, kad valsts budžetā bija kādas grūtības, tika noteikti “logi”, kuru laikā turīgi cilvēki varēja iemaksāt sociālajās iemaksās bez jebkādiem griestiem, tā nopelnot sev lielas pensijas. Tāpēc taisnīguma argumenti šeit ir nevietā.

Eksperti ir minējuši, ka ir divas grupas, kuras varētu vieglāk uzrunāt, lai atgrieztos, – ģimenes ar bērniem un cilvēki, kas ir sasnieguši pensijas vecumu un ārvalstīs nopelnījuši nodrošinājumu vecumdienām. Sociālajos tīklos ir pat izskanējušas replikas, ka varam pārvērsties par veco ļaužu zemi.

Es to neuztveru kā kaut ko sliktu. Mūžildze pagarinās, pensionāri ir aktīvi. Latvijā ir fantastiskas iespējas būt tuvu pie dabas un iesaistīties sabiedriskās dzīves veidošanā. Arī ekonomiskais aspekts – Eiropā ir pat atsevišķas valstis, piemēram, Portugāle un Spānija, kas ir mērķtiecīgi izveidojušas speciālus pakalpojumus pensionāriem. Tā ir viena no stratēģijām, kuru valstīm arvien vairāk vajadzēs pieņemt, ņemot vērā, ka Eiropā cilvēki noveco. Drīzāk būtu jācīnās par nišu, kurā izveidot atbilstošu piedāvājumu.

Runājot par ģimenēm ar maziem bērniem, redzam, ka tieši tad, kad atvase tuvojas skolas vecumam, ģimenes ir daudz ieinteresētākas atgriezties. Viņi vēlas, lai bērni apgūtu latviešu valodu un augtu latviskā vidē. Taču lielai daļai Latvijā vairs nav mitekļa, līdz ar to būtu svarīga tāda veida programma kā “Altum” (pirmā mājokļa iegāde ģimenei ar bērniem ar atvieglotiem noteikumiem – red.). Svarīga ir vieta bērnudārzā un skolā. Patlaban ir tehniskas problēmas, piemēram, Dzīvesvietas deklarācijas likums, kas cilvēkam, kas uzturas ārvalstīs, aizliedz deklarēties. Pašvaldību līmenī tādēļ pat nevar iestāties bērnudārza rindā. Būtu svarīgi novērst šos administratīvos šķēršļus, lai sagatavotu atgriešanos.

Ģimenēm ar maziem bērniem ir arī augstas prasības pret izglītības kvalitāti, kuras ne vienmēr attaisnojas – tiem, kas atgriežas. Kompetenču pieejas izglītība citviet ir ieviesta jau sen. Arī atvērtība pret dažādo, saskarsmes ar citādo kultūra Latvijā ir problēma, jo bērni, kas atgriežas, ir atšķirīgi. Daudziem vecākiem ir bažas, ka sabiedrības neiecietība pret cilvēkiem ar svešādu akcentu vai citu ādas krāsu var būt traucēklis, lai viņi Latvijā atgrieztos. Tāpat ir mainījušās prasības pret tiesiskumu, saskarsmes kultūru valsts pārvaldē.

Lai gan vairāk izskan, cik katru gadu, mēnesi vai dienu izbrauc no Latvijas – 2016. gadā tie bija 20,6 tūkstoši cilvēku, taču iebrauca 8,3 tūkstoši. Vai “Brexit” dēļ atbraucēju nekļūs vairāk?

Arī bez “Brexit” ir neizmantots potenciāls cilvēku lokā, kuri varētu atgriezties. Dažkārt svarīgs ir mērķtiecīgas uzrunāšanas jautājums. Latvijas Viesnīcu asociācija bija vērsusies Ārlietu ministrijā ar lūgumu palīdzēt atrast darbiniekus, jo viesnīcās trūkst cilvēku ar pieredzi un svešvalodu zināšanām. Savukārt 25% aizbraukušo Eiropā strādā tieši šajā jomā.

Bet viesnīcu pakalpojumu nozarē ir vienas no viszemākajām algām Latvijā.

Asociācijas argumenti bija, ka amatos, kas tiek piedāvāti, atalgojuma līmenis jau ir pietuvojies Eiropas vidējam, ņemot vērā dzīves dārdzības atšķirības.

Patlaban Saeimā izstrādā Diasporas likumprojektu, kura tapšanā piedalās arī ELA. Esat teikusi, ka gribētu tajā redzēt praktiskas lietas. Kādas būtu galvenās?

Cilvēkiem, lai viņi uzticētos Latvijas valstij, ir svarīgi redzēt praktisko saturu, nevis tikai saukļu līmeni. Turklāt ir svarīgi, lai šie praktiskie pasākumi atbraucējiem neradītu nekādas privilēģijas attiecībā pret Latvijas iedzīvotājiem, jo mērķis jau ir saliedēt, atcelt birokrātiskos šķēršļus, kas cilvēkiem liedz efektīvāk uzturēt saikni ar Latviju.

Viena no būtiskākajām lietām ir latviskā izglītība gan diasporā, gan Latvijā, bērnu iespējas apgūt un uzturēt latviešu valodas zināšanas, atgriežoties saņemt papildu uzmanību, papildu valodas apmācību.

Otra – praktiskie pasākumi. Viens no tiem ir jau minētā dzīvesvietas deklarācijas problēma.

Kā vajadzētu būt?

Esam piedāvājuši cilvēkam, kas mīt ārvalstīs, ļaut noteikt tādu kā piesaistes adresi konkrētā pašvaldībā. Līdz ar to viņam būtu gan iespēja iestāties bērnudārza rindā, gan pieteikt kapavietu u. c. Tas palīdzētu attiecībā pret nekustamā īpašuma nodokli, jo ir pašvaldības, kurās, ja cilvēks nav deklarējies savā īpašumā, viņam ir pat septiņreiz augstāks nodoklis. Tas cilvēkus ārvalstīs mudina īpašumu pārdot, kas savukārt mazina iespējas atgriezties.

Esam arī rosinājuši darba sludinājumos noteikt pienākumu uzrādīt piedāvāto atalgojumu.

Trešais ir jautājums par pensiju minimuma aizsardzību.

Kas ir tas, kāpēc tieši pēdējos gados ir aktivizējies reemigrācijas jautājums? Šoreiz no abām pusēm – no diasporas un no valsts puses? Tāpēc, ka trūks darbaspēka?

No valsts puses, jā, tie ir priekšā stāvošie milzīgie demogrāfiskie un darbaspēka izaicinājumi. Taču uzskatu, ka tos var risināt daudz mērķtiecīgāk un stratēģiskāk. Līdz šim iniciatīvas bijušas izkaisītas un nesagatavotas, bijusi slikta komunikācija.

Dažādas valsts pārvaldes institūcijas ar dažādām interesēm.

Tieši tā, nav vienotas pieejas, un nav skaidras ekonomiskās stratēģijas, kāpēc tas tiek darīts. Tāpēc nereti tas noved pie sabiedrības šķelšanas un savstarpējo stereotipu vairošanas, nevis pragmatiskiem rezultātiem.

Otrs, ko vēroju Eiropas diasporā: lielai daļai aizbraucēju ir pagājuši desmit un pat vairāk gadu kopš aizbraukšanas. Pirmie 5–10 gadi vienmēr ir aizņemti ar savas dzīves iekārtošanu, nostabilizēšanos vietējā vidē. Pēc tam, kad cilvēks ir nostājies uz savām kājām, parādās gan laiks, gan uzmanība pret savu valsti. Ir sakritis arī simtgades simboliskais pacēluma brīdis. Cilvēki, no vienas puses, ar lielākām bažām attiecībā uz politiskajām norisēm skatās, kādi būs mūsu soļi nākamajā simtgadē. Bet, no otras puses, attīstība norit, jāmeklē veids, kā varētu dot papildu grūdienu, lai viss varētu notikt veiksmīgāk. Lai varētu ne tikai mīlēt Latviju, bet arī ar to lepoties.

Vai pati pieļaujat, ka kādreiz ar ģimeni varētu atgriezties Latvijā?

Jā, pieļauju. Tāpat kā es savulaik esmu devusies līdzi vīram diplomātiskajā darbā, arī viņš, apzinoties, cik daudz man Latvija nozīmē, ir gatavs šādu soli spert.

lvportals.lv