Kas darāms, lai cilvēki nebrauktu prom no Latgales

Atšķirībā no citām Eiropas valstīm esam mazāk pārstāvēti jomās, kur iespējams nopelnīt vairāk. Lai gan veiksmīgi darbojamies koksnes, mēbeļu, minerālproduktu, tekstila un pārtikas ražošanā, tās tomēr ir preces, kurām ir samērā zema pievienotā vērtība. Lai celtu tautsaimniecības līmeni, Latvijas uzņēmējiem jāsāk ražot inovatīvi un sarežģīti produkti, kas būs konkurētspējīgi ne tikai vietējā, bet arī pasaules tirgū.

Pamet valsti netaisnīgās sajūtas dēļ

Šobrīd vairs nepārsteidz cilvēku stāsti, kuri izvēlas aizbraukt no Latvijas labāka saimnieka un darba meklējumos. Taujāti par to, vai saskārušies ar šādu situāciju un kādēļ cilvēki izvēlās pamest Latgali, aptaujāto Preiļu iedzīvotāju vairākums norādīja, ka tā ir liela problēma. Cilvēki izvēlas pamest Latviju, jo šeit par maz maksā un iedzīvotāji jūtas bezcerīgi, netaisnīguma dēļ zaudē ticību savai valstij.

“Izceļošana no Latgales pēdējos gados atkal pieaug,” situāciju mūsu valsts tautsaimniecībā iezīmēja LB padomes loceklis Edvards Kušners. Visvairāk latgaliešu Latviju pameta 2009. gadā, kad projām devās vairāk nekā seši tūkstoši. Aprēķini liecina, ka 2016. gadā no Latgales emigrēja gandrīz četri tūkstoši, kas rosina domāt par to, ko darīt, lai tas neturpinātos.

“Lai gan iekšzemes kopprodukta pieaugums Latvijā pēdējo gadu laikā ir bijis straujš, šis apgalvojums nereti tautiešus kaitina, jo tas ir bezpersonisks un sintētisks lielums, kura izaugsmi daudzviet nemaz neizjūt,” uzsvēra LB padomes loceklis. Preiļos vidējā alga ir zem Latvijas vidējā līmeņa, tomēr labais piemērs ir uzņēmums “Preiļu siers”, kas ir viens no Latvijas lielākajiem piena pārstrādes ražotājiem, un tajā darbiniekiem tiek nodrošināts konkurētspējīgs atalgojums.

“Samērā ar citām Eiropas valstīm Latvijas situācija neiepriecina. Piemēram, Vācijā darba alga un arī produktivitāte ir četras reizes lielāka nekā Latvijā,” norādīja E. Kušners, turpinot, ka darba algu kāpums pēdējos gados var radīt lielus riskus, jo tas nav līdzsvarā ar darba ražīgumu. “Darba devēji nav “nagu maucēji”, kuri nevēlas atalgot savus darbiniekus, vienkārši viņi nespēj to izdarīt, ja algu kāpums ir straujāks par produktivitāti. Šāda situācija pastiprina risku bankrotēt, jo izdzīvot šādos apstākļos nav iespējams.”

Strādāt ar cirvi, zāģi vai hārvesteru

Kā celt darba ražīgumu? “Strādāt var dažādos veidos. Viens variants ir paņemt cirvi un iet uz mežu. Otrs – cirvja vietā paņemt zāģi. Trešais un visefektīvākais – hārvesteru un izdarīt krietni vien vairāk,” tēlaini stāstīja E. Kušners. Tomēr, lai to darītu, ir nepieciešamas zināšanas, kā rīkoties ar šādu tehniku. Tam ir nepieciešamas investīcijas, kas ilgtermiņā sniegs rezultātu. Strādājot tā kā līdz šim, Latvija diemžēl nekad nespēs panākt Eiropas attīstītāko valstu līmeni. Lai gūtu panākumus, jāražo gudrāk, nepieciešamas inovācijas, uzdrošināšanās iet ārpus rāmjiem un koncentrēties uz eksportu, jo vien pašu zemē tirgojoties, produktivitāte neattīstīsies pietiekamā līmenī. “Augošu un plaukstošo uzņēmumu var panākt, tikai eksportējot saražoto preci. Arī Latgalē ir veiksmīgu uzņēmumu piemēri, kas to jau dara. Cilvēkam ir jābūt drosmīgam ar iekšējo jundu, definējot mērķi – “es iešu un darīšu, nekad neapstāšos”, jo šī cīņa nebūs viegla, konkurence ir ļoti sīva,” akcentēja LB padomes loceklis.

Zemo darba ražīgumu Latvijā nosaka liels zemās pievienotās vērtības preču īpatsvars. Atšķirībā no Vācijas esam mazāk pārstāvēti jomās, kur iespējams nopelnīt vairāk. Priekšā esam mēbeļu, tekstila, koksnes, pārtikas un minerālproduktu ražošanā. No visiem minētajiem tikai minerālprodukti ir ar vidēji augstu pievienoto vērtību, savukārt pārējie – ar viszemāko. Ķīmiskā rūpniecība, transports, mašīnbūve un elektroierīces ir nozares ar visaugstāko pievienoto vērtību, starp kurām Latvija diemžēl nav līdere Eiropā. Saražoto elektronikas preču īpatsvars Latvijā ir apmēram 10%, kas mūs ierindo zem vidējā rādītāja Eiropas Savienībā. “Nedrīkst dzīvot ar domu, ka es negribu darīt neko sarežģītāku, lai to dara citi,” uzskatāmi viedokli pauda E. Kušners. “Uzņēmējiem jāiepazīst arī citas nozares, tās, kuras var veicināt darba ražīguma pieaugumu. Tikai ražojot gudrāk, veidojot sarežģītāku un citādu ekonomiku, mēs spēsim sa-sniegt Eiropas turīgāko valstu pārticību.”

Vai izglītības naudu apēd ministrija?

Kur lai atrod šos gudros cilvēkus, kas pasaules tirgum spēj piedāvāt konkurētspējīgus produktus? Atbilde pavisam vienkārša – pašu skolās. Latvijas Banka ar nožēlu skaidroja, ka Latvijā ir pārāk maz izcilnieku salīdzinājumā ar kaimiņiem igauņiem un somiem. Arī sekmes tik vitāli nepieciešamos priekšmetos kā matemātika arvien pasliktinās. Savukārt izglītībai tiek atvēlēti nesamērīgi lieli valsts budžeta līdzekļi, bet skolotāju algas joprojām ir mazas. “Kur paliek nauda? Ministrija apēd? Nē, valstī ir pārāk daudz izglītības iestāžu un pārāk daudz skolotāju,” uzsvēra E. Kušners.

Cilvēki baidās no jaunā, negrib mācīties un pārkvalificēties. Prognozes liecina, ka nākotnē robotizētajās profesijās cilvēki tiks aizstāti ar iekārtām. Piemēram, tik ikdienišķa un mūsdienās vajadzīga profesija kā šoferis pēc gadiem desmit varētu iznīkt. “Stagnācija un pretošanās jaunajam neveicina veiksmīgu integrāciju mūsdienu un nākotnes darba tirgū. Jāpadomā, vai gribas dzīvot līmenī, kas pietuvināts nabadzībai, vai vairākus gadus mācīties, lai pēcāk varētu veiksmīgi strādāt un pelnīt. Valsts piedāvā dažādus kursus, bet pašam ir jābūt vēlmei apgūt profesiju, arodu, lai pilnveidotu savas zināšanas. Elektriķi, piemēram, apgūst elektroniku. Nemainot profesiju, tas nodrošina iespēju nonākt citā, augstākā līmenī. Aizbraukšana no valsts ir vieglākais variants. Nav jābaidās un pašiem jākļūst par uzņēmējiem. Ir jāriskē un nevajag naivi cerēt, ka pasaulē viss stagnēs un būs miers. Pasaule mainās ārkārtīgi strauji, jāpieņem šīs pārmaiņas un jādzīvo tām līdzi,” rezumēja LB padomes loceklis.

Lai pabarotu ģimeni, jāpaplašina mērogs

Preiļu novada domes priekšsēdētāja Maruta Plivda piekrita bankas atzinumam, ka izglītības sistēma mūsu valstī nav pietiekami efektīva. Savukārt runājot par uzņēmējdarbību, M. Plivda skaidroja, ka latviešiem trūkst pieredzes un zināšanu. “Latvijā strādājošos mazos un vidējos uzņēmējus spēcīgi ietekmē elektrības un degvielas cenu kāpums, tādēļ eksports nav tik labā līmenī, kā tas ir citviet. Arī ģeogrāfiskā atrašanās vieta nav tik izdevīga. Svarīgas ir arī angļu valodas zināšanas, kuru trūkums nereti traucē strādāt starptautiskā līmenī. Problēma ir arī tajā, ka Latvijā ražošana nav tik rentabla, jo kaimiņu valstis tādu pašu produkciju spēj saražot krietni lētāk, piedāvājot to arī mūsu tirgum.”

Vēsturnieks Vadims Maksimovs diskusijas laikā “pacēla” tēmu par nodokļu slogu, kas Latvijā ir pārlieku liels. Viņam pievienojās viesu mājas Preiļos īpašniece Irēna Kjarkuža, kura izstāstīja skaudru stāstu. “Strādāju godprātīgi, maksāju nodokļus, bet peļņa, ko gūstu, ir pārāk maza. Manā viesu mājā cenas nav augstas, bet kvalitāte ir laba. Mēnesī nopelnu 1200 eiro, bet, nomaksājot visus rēķinus, uz rokas paliek mazliet vairāk par 200 eiro. Kā lai izdzīvo par šādu naudu? Vai tas iedvesmo kļūt par uzņēmēju?” retoriski jautāja Irēna. Edvards Kušners atzina, ka viesnīcu bizness visur pasaulē ir ļoti komplicēts. “Strādājot tik mazā mērogā, ir grūti pabarot ģimeni. Lai risinātu situāciju, nereti citās valstīs nodarbina nelegālo darbaspēku un nemaksā nodokļus pilnā apmērā, tomēr tas noteikti nav tas, uz ko aicinu. Jāskatās plašāk un jādomā par mēroga maiņu, tomēr šo piemēru negribētos attiecināt uz visu uzņēmējdarbību kopumā. Lai gan grūti runāt par lauku teritoriju neefektīvo darbību, šāds dzīvesveids ir pārāk dārgs. Latvija tērē pārāk daudz resursu, jo cilvēki ir izklīduši pa laukiem un tikai centralizācija spētu labot šo situāciju.”