Kāpēc Latgales cilvēki ne vien apmeklē teātri, bet arī paši spēlē tajā
Populārās Latvijas Nacionālā teātra izrādes ,,Latgola.lv’’ dzimtene ir Baltinava. Tā atrodas vairāk nekā 200 km attālumā no Rīgas Krievijas pierobežā. Bet te valda latgaliska vide, cilvēki esot aktīvi, darboties griboši un lepni par savu Baltinavu. Te darbojas Baltinavas dramatiskais kolektīvs „Palādas”, kuru vada Anita Ločmele – pazīstama gan kā Baltinavas vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja, gan kā lugu autore ar pseidonīmu Danskovīte.
Viss sākās 1999.gadā, kad skolotāja Anita kopā ar skolēniem it kā nejauši sāka pētīt teātra vēsturi Baltinavā. Izrādījās, ka Baltinavā teātris jau bija pirms 1940.gada. Pārsvarā tajā spēlēja skolotāju vecā paaudze. Vācot informāciju, radusies pat balta skaudība, cik viņiem ir bijis labi, spēlējot teātri un tā lietderīgi piepildot laiku. Kā norāda Anita Ločmele, tad arī radās doma, ka ir jāatjauno teātra tradīcijas. Viņa uzaicināja daudzus, atnāca tikai puse darboties gribētāju. Sākumā, kā parasti, tās bija sievietes kā lielākās virzītājas. Anitai lugu rakstīšana nebija vēl prātā. Pirmā izrāde tapa pēc Annas Brigaderes lugas ,,Čaukstenes’’, jau toreiz ieviešot korekcijas, tai skaitā, arī daļu no tekstiem latgaliski. Redzot, ka teātris sāk plūkt laurus no vietējie skatītājiem, sāka veidoties teātra otra grupa, kurā bija arī vīrieši. Tika iestudēta Rūdolfa Blaumaņa luga ,,Skroderdienas Silmačos’’. Baltinavas dramatiskais kolektīvs „Palādas” ir atradis savu nišu amatierteātru vidū. Tagad tiek iestudētas Anitas Ločmeles jeb Danskovītes uzrakstītās lugas. Baltinavieši ir lepni, ka viņu izrāde tiek spēlēta uz Latvijas Nacionālā teātra skatuves, kas ir viena no visvairāk apmeklētākajām izrādēm Latvijā. Viņus kādā no amatierteātru skatēm pamanīja režisors Valdis Lūriņš. Vēl tajā brīdī, kad viņš ieradies Baltinavā, lai pārspriestu par Danskovītes lugu ,,Ontans i Anne’’, nebija pat jausmas, ka tā nonāks uz profesionālā teātra skatuves. ,,Latgola.lv’’ nu jau divās izrādēs ir stāsts par Baltinavu, tur virknējas kādreiz dzirdētie notikumi.
Katru gadu Baltinavā top vismaz viena izrāde – tā sarunas noslēgumā piebilst Anita Ločmele, pazīstama arī kā Danskovīte, sakot, ka ,,pēc katras uzstāšanās ir balts prieks, tas dod stimulu, kāpēc gribas darboties vēl’’.
Tālāk dodamies uz Rēzeknes novada Gaigalavu. Ja viena pagasta robežās parasti ir viens amatierteātris, tad te darbojas četri teātri: Gaigalavas kultūras nama amatierteātri „Apīnis” un „Bykovīši”, senioru amatierteātris „Optimisti” un Gaigalavas pagasta sabiedrisko aktivitāšu centra ,,Strūžānu skola” dramatiskais pulciņš ,,Šādi Tādi”. Vai Gaigalavas pagastā ir vajadzīgi četri teātri? ,,Ja izveidojušies, tad vajadzīgi. Mums katram teātrim ir sava specifika,’’ raidījumam stāsta teātru ,,Apīnis’’ un ,,Bykovīši’’ vadītāja Valentīna Deksne.
Katru gadu Līgo vakarā teātrim ,,Bykovīši’’ ir pirmizrāde, un visa kultūras nama zāle ar 320 sēdvietām ir piepildīta. ,,Mēs esam kā teātru meka’’, piebilst Valentīna. Viņa atklāj, ka sākotnēji cilvēks piekrīt spēlēt teātrī, lugas laikā pasakot tikai dažas frāzes vai vispār nerunājot nevienu vārdu, bet atliek tikai ievilināt šajā teātra pasaulē un viss izdodas. Arī senioru amatierteātra „Optimisti” vadītāja, režisore un aktrise Ilze Vugule un aktrise Zinaīda Vugule pirms vairāk nekā 20 gadiem teātrī spēlēt sāka tāpat. ,,Teātrim tikai padod mazo pirkstiņu, tas paņem visu roku’’ – ir pārliecināta Ilze. Arī amatierteātris „Optimisti” sākās ar A.Brigaderes lugu ,,Čaukstenes’’. ,,Teātrim ir jāaug, ja tā nav, tas zūd’’, turpina Zinaīda. Tas ir iespējams, apmeklējot kursus un skatoties citu teātru izrādes. Teātris ir vajadzīgs gan tiem, kas darbojas tajā, gan skatītājam, kurš dod gandarījumu, kad ,,mēs redzam, kad aiziet mēteļi, šalles un cepures. Skatītājs paliek zālē netiešā veidā. Viņš atceras lugu ilgāku laiku’’ – norāda Ilze Vugule, noslēgumā atbildot uz jautājumu, kāpēc ir vajadzīgi amatierteātri. ,,Lielie teātri ir spice, piramīdas augšpuse, mēs esam pamats. Ja mūsu nebūs, nebūs skatītāja. Mēs audzinām skatītāju,’’ – tā Ilze Vugule.