Es nopirku saldējumu par savu naudu

Nesen man uzdeva jautājumu, kas ir pilsoniskā izglītība. Un vai tāda vispār ir vajadzīga? Jo no pieaugušo izglītības mēs gribam iegūt kaut ko noderīgu – valodu prasmes, amatu, hobiju. Ko noderīgu pieaugušajiem var dot pilsoniskā izglītība?

15.jūnijā pilsoniskās izglītības stunda veselas dienas garumā notika Jelgavā. Tas bija starpreģionālais forums par DI procesu un iesaistīto iestāžu individuālajām darbībām “DI. Status Quo. Quo Vadis?”

Kas ir DI?

Šie divi burti ir saīsinājums grūti izrunājamam vārdam deinstitucionalizācija. Gan Latvijā, gan arī daudzviet pasaulē joprojām ir izplatīta prakse personas ar garīgās attīstības traucējumiem ievietot īpašās aprūpes institūcijās. Parasti tās  atrodas attālināti no apdzīvotām vietām un to iemītniekiem ir ierobežota saskarsme ar tuviniekiem un apkārtējo sabiedrību. Institūcijās  tiek nodrošināta pajumte un ēdināšana, sniegta minimālā nepieciešamā aprūpe, bet vienlaikus tiek liegtas pilsoņa tiesības: pārvietošanās un dzīves vietas izvēles brīvība, ierobežotas iespējas pieņemt lēmumus un būt neatkarīgam.  Deinstitucionalizācija  ir process, kurā šos cilvēkus ved ārā no institūcijas, piedāvā dzīvot ģimenē, māca un atbalsta dzīvot sabiedrībā. Citiem vārdiem, notiek pāreja no institucionālas aprūpes uz sabiedrībā balstītiem pakalpojumiem, rūpes par indivīdu kopienā nevis institucionālā vidē.

Plānotie DI ieguvumi

DI tiek īstenota kā Labklājības ministrijas projekts. Tam paredzēts finansējums 91 miljona eiro apmērā, kuru Labklājības ministrs Jānis Reirs raksturo kā ļoti mazu attiecībā pret esošajām vajadzībām. Forumā viņš pauda pārliecību, ka nākošajā plānošanas periodā šis projekts noteikti jāturpina. Projekta ietvaros katrs plānošanas reģions veido savu deinstitucionalizācijas plānu: “Kurzeme visiem”, “Atver sirdi Zemgalē”,“Sirds domas jaunai dzīvei”,“Vidzeme iekļauj” un “Deinstitucionalizācija Latgalē”.

Projektā plānotie rezultāti uz 2023.gadu:

• 700 klientu atstājuši ilgstošās aprūpes institūcijas,
• sabiedrībā balstīto pakalpojumu īpatsvars pieaudzis no 20% līdz 45%,
• slēgtas vismaz 3 VSAC filiāles,
• 2100 personām sniegti ESF finansēti sociālie pakalpojumi.

Kur tad nokļūs cilvēki, kuri izies no institūcijām? Dienas aprūpes centru skaits tiks palielināts no 34 šobrīd līdz 60 2023.gadā, specializēto darbnīcu skaits pieaugs no 6 līdz 32, grupu mājas – no 16 līdz 58. Tomēr materiālā bāze vien neatrisina problēmu, šiem cilvēkiem ir vajadzīgs atbalsts. Tādēļ pilotprojektā, kuru īsteno apvienība “Zelda”, tiek izmēģināts atbalsta personas pakalpojums. Atbalsta persona ierodas pie cilvēka ar garīga rakstura traucējumiem, lai sniegtu ieteikumus juridisku, finanšu, ikdienas dzīves prasmju, veselības aprūpes, sociālās aprūpes jautājumos un atbalsta loka veidošanā. Kopīgi var doties uz veikalu, lai saprastu, kā labāk iepirkties, var mācīt uzrakstīt iesniegumu un sameklēt vajadzīgo institūciju. Divu gadu laikā šādu pakalpojumu varēs saņemt 330 cilvēki Latvijā.

Traki un bīstami vai tādi kā mēs?

Savā atklāšanas uzrunā ministrs Reirs vērsa klātesošo uzmanību uz vienu no lielākajiem izaicinājumiem DI projekta ieviešanai. Tās ir bailes. Cilvēki, kuriem iepriekš nav bijusi saskare ar līdzcilvēkiem, kuriem piemīt garīga rakstura traucējum, izjūt bailes no viņiem, apdraudējumu, neziņu, kā rīkoties. Ministrs minēja pat šādu situāciju no personīgās pieredzes.  Tādēļ DI projekta plānu apspriešanā pašvaldību iedzīvotāji satraucas, kā viņus ietekmēs garīgi slimo cilvēku klātbūtne. – Ko nozīmē, ka blakus manai mājai izveidos dienas centru? – Vai deinstitucionalizācija nozīmē, ka trakie tagad nāks ārā?

Vidzemes plānošanas reģiona DI projekta vadītāja uzskaitīja biežāk sastopamos stereotipus attiecībā uz cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem: viņi neko nevar iemācīties un nespēj strādāt, šie cilvēki ir bīstami, viņi ir slinki un izlaidušies, vislabākā vieta viņiem ir sociālās aprūpes iestādes.

“Sabiedrības demokrātijas pakāpes indikators ir spēja pieņemt cilvēkus ar īpašām vajadzībām”, – tā savu uzstāšanos uzsāka Pelču speciālās internātpamatskolas – attīstības centra direktore Ināra Oļena. Viņa dalījās pieredzē par to, kā skolēnus ar īpašām vajadzībām var sākt integrēt sabiedrībā, negaidot problēmu iestāšanos pieauguši vecumā. Skolēni ar smagām garīgās saslimšanas diagnozēm piedalās starptautiskos konkursos, apgūst profesiju, iesaistās darba vidē balstītās mācībās. Visgrūtāk ir mainīt sabiedrības attieksmi – panākt, lai uzņēmēji būtu gatavi pieņemt šos audzēkņus darbā. Vidzemnieki šai nolūkā ir uzsākuši pilotprojektu “Vidzeme lauž stereotipus”. Viņi katram projekta dalībniekam ar īpašām vajadzībām veido portfolio, kurā ir aprakstītas viņa konkrētās prasmes un vajadzības, kādu darbu un darba vidi viņam labāk piedāvāt. Darba devēji to ir atzinīgi novērtējuši.

Varētu domāt, ka cilvēkus ar īpašām vajadzībām nav nepieciešams nodarbināt, jo viņiem ir nodrošināta mājvieta, ēdiens, aprūpe. Ko vairāk var vēlēties? Un tomēr. Katrs cilvēks kā sociāla būtne vēlas pašrealizēties – būt patstāvīgs un noderīgs. Kāds projekta dalībnieks savai atbalsta personai ar lepnumu paziņoja – Es šodien nopirku saldējumu par savu naudu. It kā nieks pret mājas vai jahtas iegādi. Taču cilvēks pats nopelnīja naudu, viņš pats izvēlējās, kā to tērēt, viņš pats bauda savas izvēles rezultātu. Kurš no mums brīvprātīgi attiektos no patstāvības, rīcības brīvības un pašapziņas paaugstināšanas iespējām? Kurš no mums ar pārliecību var apgalvot, ka šīs sajūtas ir tiesības baudīt tikai tiem sabiedrības locekļiem, kuri sevi uzskata par veseliem? Un, kā teica Veselības ministrijas pārstāvis, – Cik no mums, zālē sēdošajiem, paši arī dzer kādas tabletītes?

Ko mācīsimies paši? Ko mācīsim citiem?

Foruma dalībnieki ar saviem pieredzes stāstiem pauda aktīvu pilsonisko pozīciju cilvēktiesību aizsardzībā personām ar īpašām vajadzībām. Lai nodrošinātu viņiem atbilstošu sabiedrībā balstīto pakalpojumu kvalitāti, DI projektā notiks speciālistu apmācības. Vēl svarīgāka ir sabiedrības attieksmes maiņa pret cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem. Ar šādu mērķi projektā tiek plānota sociālā kampaņa 2018.gada otrajā pusgadā.

Taču var arī negaidīt projekta aktivitātes un rīkoties pašiem.  Kā to dara biedrība “Cerību spārni”  Siguldā.  Tajā izveidota sistēma, kā cilvēku soli pa solim integrēt sabiedrībā. Vispirms tiek izvērtētas viņa spējas. Pēc tam māca pašaprūpi un amatu prasmes darbnīcās. Tad ikkatram tiek piemeklēts darbs pēc viņa spējām. Biedrībai ir izveidots savs sociālais uzņēmums – labdarības veikals “Visi var”, kurā ir iespēja nodot savus ražojumus. Un pēc sociālā uzņēmuma biedrība meklē iespējas cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem iekļauties atvērtā darba tirgū. Tā veidojas kāpnes, pa kurām var virzīties uz cilvēka cienīgu dzīvi. Labklājības ministrs Reirs atzīmēja, ka tā ir bijusi projekta sākotnējā posma kļūda – neiesaistīt nevalstiskās organizācijas, jo tās spēj dot lielu pienesumu projekta mērķu īstenošanai.

Pienesumu var sniegt arī katrs Latvijas iedzīvotājs. Katrs no mums var mācīties toleranci pret citādo, var paust savā apkārtnē labās pieredzes stāstus,  var kļūt par atbalsta personu kādam, kurš spēs par savu naudu nopirkt saldējumu.  Pilsoniskā izglītība ir par to, kas var būt noderīgs citiem un mums visiem kopumā. To var mācīties darbībā. Un tam nav obligāti jāgaida 6.oktobris.

Ingrīda Muraškovska