Dzīvoju vectēva celtā mājā un spēlēju etnogrāfisko kokli – Vita Ruduša no Ciblas
Lai arī Vita Ruduša sevi sauc par simtprocentīgu rīdzinieci, jo dzimusi, augusi un skolojusies Rīgā, šobrīd viņa pārcēlusies uz Latgali, kur netālu no Krievijas robežas, Ciblā, saimnieko sava vectēva celtajās mājās un spēlē etnogrāfisko kokli folkloras kopā “Ilža”, tādējādi atgriežoties pie saknēm.
Ar kokli Vita satikās 1982. gada 1. septembrī, kad sāka mācības Rīgas 1. bērnu mūzikas skolas kokles klasē pie skolotājas Teiksmas Jansones, taču iepazīšanās ar instrumentu neapzināti notika vēl agrāk.
“Rīgā dzīvojām deviņstāvu mājas piektajā stāvā, un bieži vien bija dzirdamas interesantas mūzikas skaņas. Tikai vēlāk noskaidrojās, ka tās skaņas nāca no kokles, kuru tās pašas mājas trešajā stāvā spēlēja kāda Teiksmas Jansones skolniece,” savu bērnību atceras Vita.
Pabeigusi mūzikas skolu, Vita nolēma kokles spēli turpināt apgūt Jāzepa Mediņa Mūzikas koledžā, pēc četriem gadiem pabeidza to, un likumsakarīgs bija ceļa turpinājums Latvijas Mūzikas akadēmijā, kur Vita absolvēja gan kokles klasi, gan mūzikas pedagoģijas nodaļu kā dziedāšanas un kokles skolotāja.
“Akadēmijā man bija brīnišķīgs pedagogs – Valdis Zilveris, kas studentus mudināja komponēt un to darīt radoši un moderni, tāpēc mani sākotnējie skaņdarbi bija ļoti moderni, pārdroši un neraksturīgi koklei, kas visus ļoti izbrīnīja,” par studiju gadiem un pirmajiem soļiem komponēšanā stāsta Vita. “Kopš tā laika kokle vairs nav vecmāmiņu instruments, bet moderna, radoša lieta, ar ko radīt pat džezu.”
Līdz 1998. gadam koklētājiem Dziesmu un deju svētkos nebija atsevišķu koncertu vai skaņdarbu, pārsvarā tika spēlēti pavadījumi dejotājiem, taču togad kokles pirmo reizi skanēja Mežaparka Lielajā estrādē – koklētāji koncertā atskaņoja četras kompozīcijas. Vitai šie svētki ir īpaši arī ar to, ka tajos pirmo reizi izskanēja viņas komponēts skaņdarbs.
“Sajūtu, kāda rodas, kad Lielajā estrādē spēlē tavu skaņdarbu, nemaz nevar aprakstīt. Iekšā viss trīc. Komponējot es ielieku savu sajūtu, sirds bagātību, dvēseli, un koklētāji to jūt. Kad koncertā dzirdu, ka doma ir izpildīta un esmu saprasta pareizi, tas izraisa iekšējas trīsas,” savas sajūtas atklāj Vita.
2003. gada svētkos jau tika atskaņoti trīs Vitas Rudušas skaņdarbi, tostarp arī latgaliešu tautasdziesmas “Pyut, pyuti, viejeņ” apdare, 2007. gadā apdare tautasdziesmai “Gulēja saulīte ābeļu dārzā”, šogad Vitas apdarē izskanēs Ciblas novada latgaliešu tautas dziesma “Šys viejeņš pyuta”.
Vita Dziesmu svētkos piedalījusies ne tikai kā koklētāja un komponiste, bet arī kā kora dziedātāja. Vairākus gadus viņa dziedājusi Egila Lipšāna vadītajā Latvijas izdevniecību jauktajā korī “Burtnieks”, ar kuru piedalījās 2008. gada Vispārējos latviešu dziesmu svētkos un 2009. gada Kanādas latviešu dziesmu svētkos, piedzīvota plaša pozitīvu emociju gamma.
Pamazām pienācis brīdis, kad Rīga ar savu cilvēku masu, auto daudzumu un vienmuļo ritmu Vitu kā radošu personību sāka nomākt, tāpēc, izvēloties starp iespēju pārcelties uz Kurzemi, uz mātes dzimto pusi, un Ciblu, no kurienes cēlies Vitas tēvs, izvēle kritusi par labu Latgalei.
“Nemaz nebiju plānojusi atgriezties pie kokles spēlēšanas. Komponēju gan pašas radošās idejas, gan pasūtījumu darbus, taču regulāru spēlēšanu biju likusi pie malas. Tomēr pēc atgriešanās Latgalē mani uzrunāja Ciblas folkloras kopas “Ilža” vadītāja Dace Tihovska, un tā nu sanāca, ka Ciblā esmu atgriezusies pie savām saknēm – dzīvoju vectēva celtā mājā un spēlēju etnogrāfisko kokli,” ar smaidu sejā stāsta Vita.
“Sākotnēji ilgu laiku spēlēju profesionālo 33 stīgu kokli, un sākumā, kad manās rokās nonāca etnogrāfiskā deviņu stīgu kokle, nemaz neko nevarēju nospēlēt,” savu pirmo tikšanos ar etnogrāfisko kokli atceras Vita. “Pavisam nesen pieķēru sevi, ka nemanot esmu sākusi komponēt un apdares veidot tieši uz deviņu stīgu kokles.”
“Ir brīži, kad, spēlējot etnogrāfisko kokli, vari ieiet dziļā meditācijā un spēlēt bezgalīgi. Šeit, Ciblā, pie senču mājas, brīvā dabā spēlējot mūsu senču kokli, iestājas brīdis, kad sajūtu sevī meditatīvu stāvokli.”
