Desmit dienas pārsteigumu zemē – Kamerūnā

Novembra beigās Līvānu 1.vidusskolas un Līvānu novada Kultūras centra  folkloras kopas  „Ceiruleits” vecākā grupa piedalījās „FIRRRMAT” Starptautiskajā saietu, rituālu, ritmu, masku un folkloras / tradicionālās mākslas festivālā Kamerūnā. Tas bija pirmais UNESCO / CIOFF festivāls Āfrikā,  kuru rīkoja Āfrikas CIOFF un  Kamerūnas CIOFF nodaļas. Eiropu šajā  festivālā pārstāvēt bija uzaicināta Līvānu folkloras kopa “Ceiruleits” 20 cilvēku sastāvā. Festivāla galvenā devīze bija – miers uz pasaules .

Par valsti

Kamerūna ir  valsts Centrālāfrikas ziemeļrietumos. Tā ir  53. lielākā valsts pasaulē. Pēc izmēra Kamerūna ir 7,4 reizes lielāka par Latviju. Ar kopējo platību 475 442  km².

Tūristiem Kamerūnu apraksta kā “Āfriku miniatūrā”, jo tajā ir sastopamas visas raksturīgākās Āfrikas klimata un veģetācijas ainavas: okeāna piekraste, tuksnesis, kalni, lietus meži, un savanna. Kamerūna  ziemeļrietumos robežojas ar Nigēriju, ziemeļaustrumos — ar Čadu, austrumos — ar Centrālāfrikas Republiku, bet dienvidos — ar Ekvatoriālo Gvineju, Gabonu un Kongo Republiku. Rietumos Kamerūnu apskalo Gvinejas līcis. Valsts nosaukums cēlies no vārda, ko 15. gadsimtā portugāļu jūras braucēji deva Uori upei — Rio dos Camarões jeb tulkojumā “garneļu upe”. Kamerūnieši saka, ka kopš tā laika upēs garneles nav izzudušas. Katru gadu vietējie zvejnieki izzvejo aptuveni 800 tonnas garneļu.

Valsts teritorija ir bagāta ar mežiem. Iedzīvotāju vairākums mīt Kamerūnas dienviddaļā. Lielākās pilsētas ir Duala un Jaunde.

Ceļošana uz Kamerūnu neapšaubāmi pārsteigs ikvienu ceļotāju.

Kas jāievēro, braucot uz Kamerūnu?

Jābūt potētam pret dzelteno drudzi, labi, ja arī pret tīfu un hepatītu. Izplatīta šeit ir arī malārija. Potes pret malāriju nav,  ir jādzer zāles, kas samazina slimības risku. Latvijā šīs zāles ir ļoti dārgas, tāpēc pirkām uz pusi lētākas Igaunijā.

Kā jau lielākajā Āfrikas daļā, šeit ir AIDS. Bet tā nav problēma, ja zini, kā un kur uzvesties.

Vīzas  — tā ir viena no nepatīkamākām lietām. Latvijā oficiālas pārstāvniecības nav, tāpēc viss ir jākārto Stokholmā. Vīza maksā 750 zviedru kronas, tās derīguma termiņš ir 3 mēneši no izdošanas brīža.

No  lidostas “Rīga” 20.novembrī sākās mūsu  ceļojums uz Kamerūnu. Lidojums Rīga-Stambula ar “Turkish airlines” lidmašīnu ilga tikai nieka divas stundas un 55 minūtes, bet, lai nokļūtu no Stambulas  uz Dualu,  nācās lidot septiņas  stundas un 15 minūtes. Speciāli iebūvētā monitorā ikviens varēja sekot līdzi lidmašīnas pacelšanās gaitai vai skatam aiz loga, lidojuma maršrutam pēc kartes vai detalizēta apraksta, skatīties filmas, klausīties mūziku, spēlēt spēles. Laiku aizpildīja arī čaklās stjuartes ar dzērienu ratiņiem, piedāvājot sulas, ūdeni, tēju, kafiju, alu, vīnu, brendiju vai mazas uzkodas, kā arī divas ēdienreizes ar turku ēdieniem. Laika starpība starp Rīgu un Dualu ir tikai1 stunda.

Atpakaļceļš sanāca garāks , jo lidmašīna nolaidās vēl galvaspilsētā Jaundē.

Pirmais iespaids, izkāpjot no lidmašīnas Dualā , kā jau gaidījām – sutoņa, daudz melnādainu cilvēku apkārt, neviena paša baltā! Izejot pasu kontroli un beidzot sagaidot savu bagāžu, konstatējām, ka viens čemodāns palicis Turcijā, jo caur lidmašīnas logu redzējām to stāvam pie lidmašīnas.

Dualas lidostā mūs sagaidīt bija ieradies pats princis Isaac Yamekue un mūsu grupas pavadoņi- trīs gidi. Bijām pārsteigti, ka mūs sagaidīja ar folijā iesaiņotiem mākslīgo ziedu pušķiem. Tādā tveicē droši vien savādāk nemaz nevar!

Iekārtojāmies vieglajās mašīnās un braucām uz hoteli. Ielas vāji apgaismotas, gar malām palmas un lekni banānkoki. Ārā plosījās  negaiss, zibeņi šķīda uz visām pusēm. Tas bija lietus sezonas noslēguma posms! Beidzot nokļuvām mūsu viesnīcā. Izrādās, ka mums rezervētajā  Lewat Hotel ir bijušas problēmas ar elektrības padevi, tāpēc tikām izmitināti Hotel Palace le Bonheur. Protams, visiem deguni bija uz leju, jo bijām jau sapriecājušies par internetā redzētajām bildēm. Netrūka problēmu arī mūsu viesnīcā- kondicionieri gāja no ierindas, ik pa brīdim pazuda gaisma un ūdens. Elektrību šeit mēdzot atslēgt līdz pat  2 dienām. Tad gan cilvēki dzīvojot tumsā, karstumā un lielā klusumā. Par neērtībām gidi atvainojās un noteica: “Jūs taču esat Āfrikā!”. Otrajā dienā jau bijām aklimatizējušies un varējām baudīt to, ko mums ko mums piedāvā Āfrika.

Savā veidā un izpratnē viesnīcas saimnieks  domā par vizuālo telpas iekārtojumu. Lai palmas pieskaņotu viesnīcas fasādei, to stumbri nokrāsoti dzeltenā krāsā, skaistās dekoratīvās flīzītes pārkrāsotas ar Kamerūnai raksturīgo zilganzaļo krāsu. Reizēm šķita, ka šis tonis ir Dualā dominējošais.

Paldies Dievam, ka dzīvojām pilsētā, nevis būdiņā ar palmu jumtu, kur ēdiens jāgatavo uz uguns blakus izveidotā virtuvītē. Dīvainākais bija tas, ka visas šķērsieliņas ir kā parasti nelīdzeni, šauri lauku celiņi, pa kuriem pārvietojas vistas ar visiem cālēniem, šur tur aizskrien pa kādai milzīgai žurkai. Ķirzaku te pa pilnam. Skaistākās tās ar spilgti oranžajām galvām. Viesnīcā mūsu možumu pārbauda milzīgi tarakāni. Katrā istabiņā bija kondicionieris, televizors, tualete , duša vai vanna.

Oficiāli Kamerūnā nav “zvaigžņu” viesnīcu klasifikācijas. Zvaigznes piešķir īpašnieki vai ceļojumu aģentūras. Aptuvenās vietas izmaksas divvietīgā numuriņā , kādā dzīvojām arī mēs, vienai personai Dualā izmaksājot  60-100 ASV dolāri dienā. Divvietīga istaba viesnīcā ar piecām zvaigznītēm maksājot no $ 200-$ 300.

Eiropietim tas ir pārbaudījums-desmit dienas bez telefoniem un interneta! Šķiet – dzīve ir apstājusies.

Par mūsu dzīves vietu festivāla laikā kļuva Kamerūnas lielākā pilsēta Duala. Tā ir piekrastes reģiona galvaspilsēta. Tajā atrodas lielākā Kamerūnas osta un starptautiskā Dualas lidosta. Dualas osta ir viena no lielākajām Rietumāfrikā. Pilsēta ir galvenais komerciālais centrs valstī. Tajā tiek apstrādāta lielākā daļa valsts eksporta, kā nafta, kakao un kafijas pupiņas, kokmateriāli, metāls un augļi.

Pilsētas ielas ir viena bezgalīga tirdzniecība .Tas ir vienkāršākais  peļņas veids. Pārdod visu, ko tik iespējams- cigaretes, viskiju maisiņos, ūdeni, maisiņus ar ledus sulu “bissap”, motociklu rezerves detaļas, konfektes, šķēlēs sagrieztus ananāsus un papaijas, mobilo sakaru kredītkartes, sviestmaizes ar pastēti un šokolādes sviestu. Preces parasti izkārtotas  uz dažādām papīra vai koka kastēm, uz vecām mucām. Tie, kas ir pārāk slinki, lai atvestu mucu vai kastes, staigā pa ielām, piedāvādami gultas veļu, biksītes, apavus, cepures, banānus un citas sadzīvē nepieciešamas lietas. Mums smieklus izsauc puisis, kurš uz galvas nēsā kurpi. Dīvaina reklāma!

 Kamerūnas pirmiedzīvotāji acīmredzot bija baki — viena no pigmeju ciltīm. 15. gadsimta beigās šajā zemē ieradās portugāļi. Pēc vairākiem gadsimtiem Kamerūnas ziemeļu daļu iekaroja islāmticīgie fulbi. Mūsdienās 40 procenti kamerūniešu uzskata sevi par kristiešiem, 20 procenti — par musulmaņiem, bet pārējie 40 procenti pieder pie afrikāņu tradicionālajām reliģijām.

Viesojoties Kamerūnā,  centāmies respektēt viņu tradīcijas, ar kurām mūs iepazīstināja vietējais mācītājs. Sākumā ir jāsasveicinās ar visiem ģimenes locekļiem. Kad ciemiņš dodas  prom, saimnieks iziet no telpas pirmais. Bieži vien namatēvs pavada ciemiņus kādu gabalu, turpinot sarunu. Tad pēc kāda brīža viņš atvadās no ciemiņiem un atgriežas mājās. Pusdienojot kopā, draugi reizēm ēd no viena šķīvja, turklāt dažreiz ēd ar rokām. Kamerūnā šāda paraža norāda uz ciešām vienotības saitēm. Diviem mūsu grupas dalībniekiem mācītāja dvīņu bērni bija tā ”pielipuši”, ka pusdienoja no viena šķīvja . Kopīgas maltītes mēdz izmantot, lai satuvinātu cilvēkus, kuru draudzība kaut kādu iemeslu dēļ vairs nav tik tuva kā agrāk.

Kamerūnu apdzīvo vairāk nekā 200 dažādu cilšu un tautu. Kamerūnā izplatītas 230 valodas. Oficiālās valodas ir angļu un franču, kas ir mantojums no koloniālās ēras un reti kurš Kamerūnas iedzīvotājs runā abās šajās valodās, bet daudzi neprot ne vienu, ne otru. Kamerūnas valdība ir izveidojusi vairākas bilingvālas skolas ar mērķi uzlabot abu oficiālo valodu zināšanas. Arī mums bija iespēja paviesoties vienā no skolām- viesnīcas tuvumā esošajā privātajā sākumskolā. Šeit visi skolas bērni valkā formas. Tās katrai skolai ir atšķirīgas. Vienā klasē mācās apmēram 100 skolēni, kuri saspiedušies vienā sola pa četri. Aprīkojuma klasēs praktiski nav nekāda.

Valstī ir reliģijas brīvība. Vietējie mācītāji stāstīja, ka visas reliģiskās konfesijas sadzīvojot draudzīgi  Šeit ir kristieši, musulmaņi un animisti, katrai reliģiskajai kopienai ir savas tradīcijas. Piemēram musulmaņiem – daudzsievība, bet pie animistiem – izplatīti abi poligāmijas veidi, tas ir, sievietei var būt arī divi vīri no dažādiem ciemiem, kādu laiku var dzīvot pie viena, bet kādu laiku pie otra.

Šeit joprojām pastāv daudzsievība, un tiek ievērotas ļoti daudzas afrikāņu sentēvu tradīcijas. Komplektā ar dienvidnieku temperamentu tas viss kopā veido interesantu kultūrvidi. Sievietēm šeit vēl aizvien tiek atvēlēta vieta mājās pie plīts. Eiropiešu sievietes, protams, tiek respektētas vairāk.

Kamerūnā ir diezgan zems veselības aprūpes līmenis. Kamerūnā ir paaugstināts AIDS, tropisko slimību, zarnu infekcijas risks, tāpēc ir nopietni jāievēro drošības noteikumi un šādu slimību profilakse. Pirms lietošanas rūpīgi jānomazgā dārzeņus un augļus. Visiem augļiem un dārzeņiem jānoņem mizu. Dzeršanai var izmantot tikai pudelēs pildītu ūdeni. Piekļuve drošam dzeramajam ūdenim ir 41% no iedzīvotāju skaita. Labi, ka mums ar ūdens piegādi nebija nekādu problēmu, jo festivāla reglamentā tika noteikts, ka rīkotāji mūs nodrošinās ar viesnīcu, ēdienu, transportu un dzeramo ūdeni.

Iebraucot Kamerūnā, lidostā prasa uzrādīt dzeltenā drudža sertifikātu.  Vidējais valsts iedzīvotāju vecums ir tikai 19 gadi, vidējais mūža ilgums 58 gadi un vairāk kā 95% procenti iedzīvotāju ir jaunāki par 65 gadiem.

  Mūs pārsteidza tas, ka lielākajai daļai sieviešu ir parūkas. Daudzās bizītes ir komplektā ar parūku. Mūsu meitenēm arī sagribējās āfrikānisku frizūru, tāpēc uz viesnīcu paaicināja frizieri.

Valstī ir augsts noziedzības un korupcijas līmenis, kas neļauj Kamerūnai kļūt par vienu no vadošajām tūristu valstīm Āfrikā. Pilsētas ielās ir vērts būt ļoti uzmanīgiem. Gidi mūs mudina, lai pieskatām savas somas. Viņi atgādina, ka jābūt uzmanīgiem, izejot no Bankas. Pastaigas tumsā ir nevēlamas.

Kādu dienu gidiem palūdzām , lai mūs aizved uz tirgu. Tirgus šeit ir pārsteidzošs. Var nopirkt visu par ļoti zemām cenām. Ļoti daudz augļu un dārzeņu- ananāsi , apelsīni, kivi, kokosrieksti, banāni, papaijas, plantāni, saldie kartupeļi un citi ! Salīdzinot ar Eiropu, piemēram, ananāsi maksā ap 200 CFA (655 CFA ir EUR1), banānu ķekars 400–500 CFA, mango 200–400 par vienu gabalu.

Milzīgs audumu tirgus, jo Kamerūnā ražo kokvilnu. Audumi ir ļoti skaisti, afrikāniskiem rakstiem. Vietēji tos  sauc par «pagne». Izbrīnu izsauc tas, ka šeit karstumā tirgo zivis. Kāda var būt to kvalitāte?Uz ielas tirgo arī masīvkoka mēbeles. Gidi mūs aizveda uz pinēju darbnīcu, kur top dažādas pītās mēbeles un sadzīves priekšmeti. Darbojas vesels kooperatīvs. Medmāsiņa šajā tirdziņā katrai mūsu grupas sievietei nopirka pītu trauciņu.Tāpat te ir afrikāņu ražojuma «Dior» somiņas, «Adidas», «Nike» un «Puma» preces par pāris tūkstošiem CFA.

Nekur, īpaši uz tirgu,  nav ieteicams iet vieniem, tāpēc vienmēr esam mūsu gidu pavadībā. Par mūsu drošību un veselību ļoti rūpējas. Bez gidiem, uz mūsu grupu bija iedalīti divi apsargi civilajās drēbēs, medmāsiņa un policiste.

Kādu dienu gidi mūs aizveda arī uz lietišķās mākslas tirdziņu. Te tirgojas audēji, izšuvēji un tēlnieki. Šī bija labākā vieta, kur nopirkt visu veidu oriģinālos suvenīrus. Īpašā cieņā  ir vietējie koka izstrādājumi.

Kamerūna ir samērā lēta valsts. Krāšņākie Kamerūnas suvenīri ir dažādi rituālu priekšmeti, ziloņkaula suvenīri, audumi un apģērbi ar neparastu izšuvumu. Te varēja iegādāties arī koka maskas, māla un keramikas izstrādājumus, ādas izstrādājumus, rotaslietas ar dārgakmeņiem. Vietējie amatnieki tirgo visu, ko saražojuši- dekoratīvus podus, dzeršanas ragus, krūzes, pudeles , kokgriezumus, lielas māla bļodas un smalkus māla traukus, paplātes, grīdsegas, kas austas no zāles, juvelierizstrādājumus, čūsku un krokodilādas izstrādājumus, adījumus no kamieļu vilnas, kokvilnas izstrādājumus un dažādas krelles. Daži tirgo antikvāras preces, bet ar to pirkšanu tūristiem nevajadzētu aizrauties, jo šīs preces aizliegts izvest no valsts.

Dzīves līmenis valstī ir zems. Bezdarbs ir aptuveni 30%. Tomēr naftas rezerves un lieliski dabas apstākļi lauksaimniecības attīstībai padara Kamerūnu par vienu no perspektīvākajām valstīm Āfrikā.Valsts lauksaimniecību pārstāv lopu audzēšana, mežizstrāde, graudaugu audzēšana, kafija, kokvilna, kakao, augļi un sakņaugi.Attīstīta naftas ražošana un pārstrāde, alumīnija ražošana, patēriņa preču ražošana, tekstilizstrādājumi, kokmateriāli, kuģu remonts.

Nodokļu uzlikšanu valstī regulē Vispārējais nodokļu kodekss. Jāatzīmē, ka rūpniecības preču nodokļi ir ļoti augsti. Dažās jomās tie sasniedz 60% no peļņas. Galvenās nozares, kurām vajadzīga attīstība, ir pārtika, transportlīdzekļi, rūpniecības preces, degviela.Mūs pārsteidz augstās degvielas cenas , gandrīz tādas pašas kā Latvijā.

  Jau kopš neatkarības iegūšanas 1961. gadā Kamerūna ir centusies attīstīt rūpniecību un infrastruktūru. Valsti kopš 1982. gada vada prezidents Pols Bija, kuram ir ļoti plašas pilnvaras. Kamerūna tika izveidota no britu un franču kolonijām.

Pasta pakalpojumus Kamerūnā nodrošina Campost. Tas ietver 232 pasta nodaļas visā valstī. Nav pasta kodu sistēmas. Adreses ir norādītas parastajā formā. Izrādās, ka visiem nemaz nav savu pastkastīšu. Ja es gribētu nosūtīt vēstuli gidiem, nemaz to nevarētu izdarīt. Adrese ir tikai princim. Kādu dienu aizbraucām uz pastu, lai iegādātos Kamerūnas pastmarkas manai kolekcijai. Izrādījās, ka tas nemaz nav vienkārši izdarāms. Gids ar pasta darbiniecēm ilgi meklēja pastmarkas, kamēr pēc stundas gaidīšanas kaut ko atrada. Tātad var secināt, ka vēstules sūta pavisam reti.

Mobilos sakarus apkalpo divi galvenie operatori: “Orange” un “MTN”.

Beidzot atpūtāmies- desmit dienas bez telefoniem un interneta! Dualā bija pieeja internetam lielveikalā. Esot arī  interneta kafejnīcas, un to skaits pakāpeniski palielinoties Tiesa, savienojuma ātrums nav liels. Interneta pakalpojumu izmaksas svārstās no $ 0,5 līdz $ 10.

Par festivālu

„FIRRRMAT” Starptautiskais saietu, rituālu, ritmu, masku un folkloras / tradicionālās mākslas festivāls Kamerūnā notika pirmo reizi. Festivāla direktors bija CIOFF Kamerūna nodaļas vadītājs princis Isaac Yamekue. Festivāls tika rīkots ciešā sadarbībā ar baznīcu. Galvenās festivāla norises notika baznīcas centrālajā laukumā. Visām valstīm bija jāsagatavo lietišķās mākslas stendi un jārāda kulinārijas mantojums. Mūsu stends bija bagātīgs, tāpēc interesentu netrūka. Piedāvāto kulinārijas mantojumu Āfrikas tautas novērtēja kā izcilu. Pelēkie zirņi ar speķi garšoja lieliski! Arī par “samenīti” viņi teica atzinīgus vārdus. Jāsaka liela pateicība uzņēmumam SIA ”Daugulis & Partneri”. Pateicoties viņu produkcijai , apmeklētāji varēja sajust  īstās Latvijas cepumu un maizes čipsu garšas. Topā , protams , bija mafini!

Finansiālo grūtību dēļ , festivāls varēja uzņemt dalībniekus  tikai no piecām valstīm – Čadas, Nigērijas, Centrālāfrikas Republikas, Latvijas un pašas Kamerūnas. Bijām pārsteigti  par dalībnieku gājienu, kurš bija apkārt baznīcas laukumam. Vienā no gājieniem, mūsu meitenēm uz galvas  nācās nest grozus. Nācās mums arī dejot āfrikāņu dejas viņu ritma instrumentu pavadībā.

Festivāla laikā notika arī konference, kur valstu pārstāvji iepazīstināja katrs ar savu valsti un tradīcijām. Mums bija vairākas tikšanās ar svarīgām personām. Viesojāmies pie diviem mācītājiem. Mācītāji  kamerūniešiem ir īpaši cilvēki. Mūs pārsteidza viņu viesmīlība. Pie viena no mācītājiem mēs vairākkārt pusdienojām. Te arī nobaudījām pērtiķa gaļu. Mācītāji ir ļoti zinoši cilvēki. Viņi smalkās detaļās zināja Latvijas vēsturi. Izrādās, ka ne tikai Latvijā bažījās par to , kā mums Kamerūnā ies, arī kamerūnieši esot domājuši, diezin kādi tie eiropieši būs. Viņi par mums bija sajūsmā. Teica, ka ar mums esot ļoti viegli komunicēt. Kamerūnieši saka, ka mēs ļoti ātri pārvietojamies. Viņi iet lēni un graciozi.

Dualas reģionā galvenā sarunvaloda ir franču. Labi, ka viens no gidiem prata angļu valodu. Izrādās, ka viņš izglītību bija ieguvis Londonā. Sazināties franciski mums palīdzēja mūsu grupas dalībnieks Dāniels Arnis Liepiņš, kurš savulaik franču valodu apguvis, dzīvodams Kanādā.

Bijām arī pieņemšanā pie Bamūnas cilts sultāna pārstāvja, kuram ir tiešais sakars ar Kamerūnas prezidentu. Piedalījāmies ūdens dzeršanas rituālā. Sultāna pārstāvis mūs iepazīstināja ar savām  sievām un dēla ģimeni, kuram sievu ir izvēlējies viņš. Sieva ir jauna , tikai 15 gadi. Sultāna pārstāvis mums stāsta, ka viņa vectēvam bijušas 273 sievas un tikpat bērnu.

Viens no skaistākajiem festivāla pasākumiem bija Ražas svētki un festivāla noslēgums. Tur valdīja īpaša atmosfēra. Dziedāja kaut kas līdzīgs gospeļu korim. No cilvēku sejām staroja patiess prieks, visi kustējās dejas ritmā. Tika nestas dažādas upurdāvanas- nauda, ūdens, veļas ziepes , augļi utt. Svētku dalībnieki ziedoja arī naudu baznīcai. To lika lielā bļodā, turpat uz vietas saskaitīja un publiski paziņoja saziedoto summu. Ziedotāju gājienu pavadīja trompetistu kvartets. Arī mums lūdza nodziedāt vairākas dziesmas. Pasākuma beigās izskanēja pateicības vārdi visiem dalībniekiem. Tika pasniegti diplomi un piemiņas dāvanas- statuete, uzkuras attēlota sieviete, kura lej ūdeni. Visiem tika .dāvātas koka statuetes, bet mums kā goda viesiem- bronzas statuete. Dāvanās saņēmām dažādas āfrikāņu maskas, pat slotu un putras maisāmo stampu.

Tie bija īsti svētki!

Būdami Kamerūnā, nogaršojām arī kamerūniešu nacionālo virtuvi. Tā  ir balstīta uz dažādiem  zivju ēdieniem. Tātad, galvenais proteīna avots lielākajai daļai iedzīvotāju ir zivs.

Paliekošu ietekmi uz vietējo virtuvi nodrošina franču tradīcijas. Visbiežāk ēdieni ir dažādu dārzeņu salāti, vista zemesriekstu mērcē, banānu mērce, liellopu sautējums ar zemesriekstiem, saldie kartupeļi. No frančiem ir saglabājusies tradīcija cept franču maizi un pagatavot itāļu spageti.

Kamerūnas nacionālais ēdiens ndolé ir sautējums, kas sastāv no zivīm vai liellopa, riekstiem un zaļumiem . Ļoti bieži tiek pasniegti kartupeļi, rīsi, pupas, kukurūza un prosa . Populāras ir augļu mērces. Mūsu tradicionālās virtuves un Kamerūnas virtuves ēdieni īpaši  neatšķiras. Augļi un dārzeņi, kas ir šajā valstī, ir tādi paši  kā pie mums- āboli, kāposti, kartupeļi. Cukurbiešu vietā izmanto cukurniedres. Ļoti bieži tiek izmantoti kokosrieksti, banāni, papaijas, ananāsi, saldie kartupeļi,  manioka.

Pārsvarā gatavo vistu, jo cūkgaļa vai liellopa gaļa šeit ir dārga. Vietējie uzturā  bieži patērē dzeloņcūkas un milzu žurku gaļu. Plaukstoša ir tirdzniecība ar eksotisku dzīvnieku- šimpanžu un gorillu gaļu.

Kamerūnā ir ļoti plašs alus klāsts. To vienmēr  varēja  iegādāties viesnīcas bārā. Starp bezalkoholiskajiem dzērieniem ir populāras ir dažādas limonādes.

  Pēc festivāla divas dienas ļāvāmies atpūtai un izklaidei .Atpūta Kamerūnā ir daudzveidīga, aizraujoša un vissvarīgākā . Gleznainās smilšu pludmales katru gadu apmeklējot  tūkstošiem tūristu. Tūrisms ir attīstījies kopš 1960. gadiem. Labākā ceļojumu sezona ir no novembra līdz februārim. Lieliski apstākļi tūrisma industrijas attīstībai – dažādu klimatisko zonu ainava, daudz kilometru okeāna krasta smilšainās pludmales, eksotiska augu un dzīvnieku pasaule, kā arī daudz etnisko tradīciju.

Varētu teikt, ka mēs bijām pirmie, kuri atklāja tūrisma sezonu, jo Kamerūnā viesojāmies tieši laikā, kad beidzās lietus sezona.

Viens no iecienītākajiem tūrisma maršrutiem Dienvidkamerūnā ir ceļojums uz Kribi. Pilsēta atrodas 80 kilometrus uz dienvidiem no Dualas pilsētas.

Pa ceļam apstājamies pie kaučukkoku (haveju) meža, no kuru piensulas iegūst lateksu, ko izmanto gumijas ražošanai. Ceļa malā esošie zēni noņēma vienu trauciņu un atnesa mums parādīšanai. Lai iztecinātu piensulu, koka stumbrā ar nazi izdara slīpus griezumus un sula satek speciālos trauciņos. Savākto sulu, kas satur 35% kaučuka, apstrādā, tādējādi iegūstot dabīgo kaučuku. No apstrādāta (vulkanizēta) kaučuka iegūst gumiju, no kuras izgatavo lateksa cimdus, zābakus, ūdenslīdēju tērpus, automobiļu riepas. Ja kaučukam apstrādē nepievieno sēru, to izmanto kā saistvielu košļājamām gumijām . Britu ”investori” pamanījās ievest mūžzaļā auga sēklas no Brazīlijas uz Āfriku un Āziju, kur tas viegli ieaugās, un tā kaučuks kļuva ievērojami lētāks.

Mūsdienās sintētisko kaučuku, no kā ražo gumiju, izgatavo no naftas produktiem. Tomēr nozīmi nav zaudējis dabīgais kaučuks, ko iegūst no kaučukkoka (Brazīlijas hevejas) sulas.

Kribi pilsētiņa atrodas Atlantijas okeāna krastā, labākais jūras kūrorts valstī, tāpēc šo pilsētu sauc par Kamerūnas pludmali numur 1. Baltā palmu pludmale, ar restorāniem, bāriem un zvejnieku ciematiņiem, stiepjas daudzu kilometru garumā.

7 kilometrus uz dienvidiem no pilsētas atrodas 12 metrus augstais Lobes  ūdenskritums. Lobes upe ieplūst Atlantijas okeānā ar ūdenskritumu kaskādi. Vienkārši ideāla vieta atpūtai! Princis mums uzsauc braucienu līdz ūdenskritumam divās lielās izgrebtās koka laivās. Tas ir kaut kas fantastisks! Izkāpām pussalā un baudījām Atlantijas okeāna burvību un balto smilšu pludmali. Vērojām, kā vietējie zvejnieki velk krastā tīklus. Redzēdami, ka princis piedalās tīkla vilkšanā, arī mēs metāmies palīgos. Zvejnieka darbs ir sūrs un grūts. Turpat smiltīs mētājās nosista gara,  zaļa čūska. Princis stāstīja, ka tās bieži atrodamas zvejas tīklos. Čūskas vietējie iezemieši lietojot uzturā.

Krastmalā skraida bērni un ķer krabīšus. Krevetes var dabūt saēsties visur. Ļoti gardas grilētas zivis ar plantānu  (lieli banāni).

Kribi ir osta, caur kuru tiek eksportēta dzelzs rūda, koksne un kakao. Netālu no Kribi ir naftas ražotnes. Pilsētā sākas Čadas – Kamerūnas naftas cauruļvads. Kribi beidzas asfaltēts ceļš. Tātad visi ceļi uz dienvidiem līdz Campo ir grunts ceļi.

Otra ievērības cienīga vieta ir Limbe. Tā atrodas pusotras līdz 2 stundu braucienā uz rietumiem no Doualas.  Limbe (pazīstama kā Viktorija no 1858. līdz 1982. gadam). Tā  ir maza piekrastes pilsētiņa Kamerūnas dienvidrietumu reģionā. Pateicoties  britu misionāram Alfrēdam Sakeram, 1858. gadā Kamerūnas kalna dienvidu nogāzēs tika dibināja šī pilsēta. Tā atrodas uz kādreiz aktīva vulkāna. Šī iemesla dēļ pludmale ir klāta melnām smiltīm. Tur, tāpat kā Kribi, cilvēki brauc atpūsties, bet šī vieta nav tik iecienīta, jo pakļauta gaisa atmosfēras maiņām. Te biežāk līst, un mitruma procents gaisā ir daudz lielāks.

Limbe atrodas līča krastā uz galvenās kalnu grēdas fona. Melnās smilšu pludmales padara Limbi populāru rietumu tūristu vidū.

Limbe ir Kamerūnas naftas industrijas centrs. Citas svarīgas nozares ir zvejniecība un tūrisms. Limbe osta ir viena no četrām lielākajām  ostām Kamerūnā .2008. gadā Limbe kļuva par galveno cementa ražošanas vietu. Braucot ar autobusu, gar ceļa malām redzamas arī privātās darbnīciņas, kur tiek gatavoti ķieģeļi. Viss te ir roku darbs. Nekur neredzējām nevienu betona maisītāju.

Pilsētā  ir vērts apmeklēt botānisko dārzu (Limbe Botanic Garden) un savvaļas dzīvnieku centru (Limbe Wildlife Centre), kas pārstāv galvenos primātus, kas dzīvo Kamerūnā (faktiski tas ir zoodārzs), unikālas tumšo  smilšu sabiedriskās un privātās pludmales. Te var vērot brīnišķīgus saulrietus, kas apņem Atlantijas okeānu, Kamerūnas kalnu un Malabo salas.

Žēl, ka nevarējām doties uz Korup Nacionālo parku. Mūsu gidi teica, ka parka darbinieki streikojot zemo atalgojumu dēļ un tāpēc mums neiesaka apmeklēt parku.

Princis mūs izvadāja  pa zivju tirgu un pastāstīja, ka šeit esot tā vieta, kur kādreiz tirgojuši vergus.

Ap 1750. gadu bija  vergu tirdzniecības ziedu laiki. 1794. gadā Francijas kolonijās verdzība tika aizliegta .No tiem laikiem vēl saglabājušās laipu paliekas pa kurām vergi nonāca uz kuģiem.

Cameroon kalns ir otrā augstākā virsotne Āfrikā. 2000. gadā šejienieši piedzīvoja vulkāna izvirdumu.

Labākās vulkāniskās pludmales atrodas uz ziemeļiem no pilsētas. Tiem, kas ir gatavi šurp doties ceļojumā, jārēķinās, ka diena šeit ilgst no plkst. 6 rītā līdz 18 vakarā, bet pilnīga tumsa iestājas jau ap plkst. 19. Ceļi šeit ir neapgaismoti un braukt pa tiem tumsā ir bīstami dzīvībai.

Kamerūnas ceļu stāvokli nevar uzskatīt par apmierinošu. Labā stāvoklī ir tikai maksas ceļi, kas savieno lielas pilsētas. Kamerūnā ir ceļa labās puses satiksme. Braukšanas noteikumu nav. Lielākajā pilsētā Dualā tikai šur tur ir luksofori, praktiski nav ceļa zīmju un braukšanas joslu. Galvenais ir tas, kurš ilgāk signalizē un mirgo ar gaismām. Satiksmes ”korķi”  tiek novēroti gandrīz jebkurā diennakts laikā. Policija neliek naudas sodu un neapstādina – strādā tikai pie satiksmes regulēšanas.

Lielākās ostas atrodas Dualas un Limbes pilsētās. Starptautiskā lidosta atrodas pilsētās Jaundē un Dualā.

Sabiedriskā transporta pilsētā praktiski nav. Tā lomu spēlē ļoti veci dzeltenas krāsas automobiļi, kurus izmanto kā taksometrus. Maksa pa pilsētu nepārsniedz 1000 CFA, bet no  viesiem cenšas ņemt daudz vairāk.

Attiecībā uz autobusiem, ir jābūt gataviem – lielākā daļa no tiem ir diezgan veci un bez gaisa kondicionieriem. Tā vizinājāmies arī mēs. Dīvainākais ir tas, ka ceļojot ar autobusu starp pilsētām, ir jābūt gatavam tam, ka, iebraucot un izbraucot no pilsētas, ir policijas patruļas, kas var regulāri apturēt autobusus un organizēt dokumentu pārbaudes. Mums arī izdevās piedzīvot vienu šādu pārbaudi. Otrs populārākais ir dzelzceļa transports. Dualā ir dzelzceļa stacija, kura to savieno ar galvaspilsētu.Visdārgākais, bet drošākais un ātrākais ir gaisa transports.

Pilsētā  vienmēr varat izmantot taksometru vai moto-taksometru. Reizēm šķiet ka te ir tūkstošiem motociklu. Uz viena motocikla reizēm ir 4 braucēji. Neviens galvā neliek ķiveres.

Pirms došanās mājup, paviesojāmies Prinču ielejā, kur dzīvo festivāla direktors princis Isaac Yamekue ar savu ģimeni. Māja viņam pavisam necila, protams, labākā visā apkārtnē. Ceļš tā izskalots un bedrains, ka šķiet, ka mūsu čemodāni nokritīs no autobusa jumta. Princim ir trīs sievas. Vienai no viņām ir arī maza meitenīte, kura labprāt ar mums draudzējas. Āra virtuvītē mums tika gatavotas pusdienas. Garšoja lieliski! Pirms došanās prom, princis uzvilka masku un dejoja Miera deju. Gidi spēlēja mūzikas instrumentus. Visi kopā dziedājām un dejojām. Kamēr saule vēl nebija norietējusi , sākām savu mājupceļu.

Ko par to saka ceļotāji?

10 dienas ārpus laika un telpas!!! No pirmā brīža līdz pēdējam, Kamerūnā es jutos kā filmā:

1)    pirmo reizi biju kopā ar princi un daudz princesēm…;

2)    kā filmā vēroju ikdienas dzīvi- kā lēni, mierīgi mammas veda bērnus uz skolu, kā svētdienā ģimenes devās uz baznīcu;

3)    ļoti patika noslēguma ceremonija baznīcā, it īpaši dziesmas un prieks;

4)    sajūsminājos par krāšņajām, skaistajām un krāsaini tērptajām sievietēm, kuras līganā gaitā lēni devās savās gaitās;

5)    un okeāns!!!

Smiekli līdz asarām, vērtīgas sarunas, kopības sajūta uzstājoties.

Tas bija ceļojums, kurā piedzīvojumu, dziesmu, kultūras un sirsnības nepietrūka.

Kāda laime, ka man bija iespēja iepazīt Kamerūnu.

Kāda laime , ka ceļojuma iespaidi bija pozitīvi.

Kāda laime, ka dzīvoju Latvijā, jo tikai salīdzinot tu vari novērtēt to, ka esi laimīgs.

Anna Kārkle, folkloras kopas  „Ceiruleits” vadītāja