Daudzi grib pasēdēt piecas stundas, paņemt astoņas pīppauzes un saņemt € 1000

Latgales uzņēmējdarbības centra vadītājs uzskata, ka šobrīd skolās nepieciešams ieviest papildus priekšmetus, kas bērnos un jauniešos attīstītu uzņēmēju domāšanu.

Savukārt tiem, kuri šo «komercgēnu» sevī jau ir atraduši, Daugavpils piedāvā vairākas uzņēmējdarbības sākšanas atbalsta programmas – arī Daugavpilī, tāpat kā citviet Latvijā, darbojas biznesa inkubators, kas ne tikai palīdz piesaistīt finansējumu savu biznesa ideju realizēšanai, bet arī sniedz palīdzību uzņēmējiem tādos jautājumos kā likumdošana, grāmatvedība un nodokļi.

Papildus tam, Daugavpilī jau vairākus gadus darbojas programma «Impulss», kas ļauj iegūt sākotnējos līdzekļus biznesa sākšanai. Tāpat uzņēmējiem visā Latvijā ir iespēja saņemt finansējumu no attīstības finanšu institūcijas «Altum».

«Iespējas lielākā vai mazākā mērā ir, tomēr jāsaprot ir tas, ka neviens jums vienkārši tāpat nedos 150 000 vai 200 000 eiro, jo jebkura biznesa sākšana ir saistīta ar noteiktiem riskiem. Tomēr ir cilvēki, kuri uzņēmējdarbības ziņā ir ģeniāli – viņi ar jebkādu naudas daudzumu atradīs iespējas pelnīt un attīstīties. Jāatzīst arī, ka vidējais statistiskais cilvēks starta kapitālu, visticamāk, zaudēs,» komentē Stankevičs.

Viņš arī izsakās, ka esot pietiekami sarežģīti novērtēt, cik efektīvi strādā tie Daugavpils uzņēmumi, kas saņēmuši atbalstu no programmas «Impulss».

«Viss ir atkarīgs no biznesa idejas. Ir skaidrs, ka par 10 000 eiro nav iespējams uzbūvēt lielu biznesa impēriju. Šobrīd ir daudz dažādu platformu, kas ļauj uzreiz «iziet» ārvalstu tirgos. Daudzi Latgales uzņēmēji šobrīd arī mēģina sevi aktīvi pieteikt ar sociālo tīklu starpniecību,» stāsta Stankevičs.

«Jāsaprot arī tas, ka tur, kur ir finansējums, reizēm parādās arī noteiktas intereses – kāds vēlas turpināt lietu, bet kāds cits – vienkārši piesavināties naudu. Tas gan mēdz notikt visās pašvaldībās, tāpēc Latgale šajā ziņā nav īpašs gadījums. Ja mēs aktīvāk atbalstīsim biznesa idejas, tad būs lielāka iespēja, ka kāda no tām izvērtīsies par, teiksim, zīmolu «Madara»,» viņš piebilst.

Stankevičs uzskata, ka jau pēc pieciem sešiem gadiem Latvija vairs nebūs uzskatāma par lētā darbaspēka valsti. Ne tikai Latvijā, bet visā Austrumeiropā vērojams strādājošo atalgojuma pieaugums. Daudzi Latvijas uzņēmumi jau šobrīd sūdzas, ka tiem trūkstot vietējo darbinieku, un lai šos darbiniekus pievilinātu, darba devējiem nāksies algas celt arī turpmāk.

Viņš arī pauž viedokli, ka, pakāpeniski izlīdzinoties algu atšķirībai starp dažādiem Latvijas reģioniem, Latgale varētu pieredzēt darbaspēka pieplūdumu no citiem valsts reģioniem, gan arī veicināt iepriekš uz ārvalstīm strādāt aizbraukušo latgaliešu atgriešanos.

«Domāju, ka var prognozēt, ka gaidāms tādu cilvēku pieplūdums, kam ir gan nauda, gan pieredze un kuri gribēs šeit strādāt. Iespējams, ka, piemēram, Ziemeļvalstis darbaspēka trūkuma dēļ varētu pieņemt lēmumus par ražotņu pārcelšanu uz Baltijas valstīm. Jāatceras, ka mēs dzīvojam nevis tuksnesī, bet gan Eiropas Savienībā un šis apstāklis mums vienmēr radīs noteiktas iespējas, kā arī darbaspēka pārvietošanos,» izsakās Stankevičs.

Uzņēmēji izjūt strādājošo trūkumu, tomēr tajā pašā laikā daudzi cilvēki gan Daugavpilī, gan Latvijā kopumā žēlojas, ka nevar atrast pienācīgu darbu.

Tā ir atalgojuma un izglītības līmeņa problēma, kā arī strādājošo gatavība strādāt konkrētās rūpniecības nozarēs. Mums ir daudz tekstilizstrādājumu ražotāji un metālapstrādes uzņēmumi, bet darbs tur ir diezgan smags. (..) Protams, tiem uzņēmējiem, kas saviem darbiniekiem maksā vairāk, strādājošos atrast ir vieglāk. Cilvēkiem, kas vēlas atrast darbu savā profesijā, vajag nevis gaidīt, kad kaut kas «nokritīs no debesīm», bet vajag meklēt un interesēties. Es uzskatu, ka darba vietu kopumā ir pietiekami.

Mums ir domāšanas problēma, kas ir saistīta ar mūsu vēsturisko pieredzi – mēs uzskatām, ka mums kāds ir kaut ko parādā un ka kaut kas mums pienākas tāpat vien. Apmēram tā – pasēdēju rūpnīcā piecas stundas, paņēmu astoņas pīppauzes un saņēmu 1000 eiro.

Jau šobrīd daudzos uzņēmumos ir stigrs plāns – pusstunda pusdienām, viena pīppauze vai kafijas pauze. Daudzus šāda kārtība neapmierina, jo viņi vēlas iet smēķēt reizi stundā.

Ja runājam par augsti kvalificētu darbaspēku, vai jauniešiem, kas beidz Daugavpils Universitāti, ir konkurētspējīgs diploms?

Izglītība ir ļoti svarīga, tomēr daudz kas ir atkarīgs no katra cilvēka individuālajām spējām. Runājot par Daugavpils Universitātes diploma «spēku», es uzskatu, ka spēks ir jebkuram diplomam. Labus pamatus ieliek gan Daugavpils Universitāte, gan Rēzeknes augstskola. Potenciālajiem darbiniekiem šobrīd visas durvis ir vaļā – ja absolvents vēlēsies strādāt Daugavpilī, viņš atradīs darbu šeit, ja vēlēsies pārcelties uz Rīgu – iekārtosies arī tur.

Kā jūs raksturotu uzņēmējdarbības vidi Daugavpilī?

Tas atkarīgs no tā, ar ko salīdzina. Ja salīdzina ar Rīgu, Daugavpils uzņēmējiem, protams, krājas grūtāk. Tomēr, ja uzņēmums orientējas uz eksportu, nav svarīgi, kur tas atrodas. Daugavpilī ražošana ir lētāka. Tomēr ja mēs runājam par frizētavu vai autoservisu, tad skaidrs, ka Rīgā izdzīvot ir vieglāk.

Es uzskatu, ka nākotne pieder tiem uzņēmējiem, kas nodarbosies ar eksportu – tiem ir izaugsmes potenciāls. Vai šāds potenciāls būs uzņēmējiem, kas koncentrējas uz vietējo tirgu, to ir grūti prognozēt.

Ja salīdzinām Daugavpili šodien un pirms četriem gadiem, tad mēs redzam, ka pilsētā ir atvērušies daudzi jauni restorāni un viesnīcas – pilsētā vērojama kustība, pie mums brauc tūristi, un pilsētas iedzīvotāju ienākumi pieaug.

Latgales uzņēmējiem ar bankām «runāt» šobrīd ir daudz sarežģītāk, nekā Rīgas uzņēmējiem – Rīgā ir cita nekustamā īpašuma vērtībā un kredītu saņemt ir vienkāršāk.

Latgalē nekustamajām īpašumam vērtība ir maza, tāpēc uzņēmumu attīstība ir diezgan gausa.

Kādā virzienā, jūsuprāt, Daugavpilij būtu jāattīstās?

Es uzskatu, ka Daugavpilij ir aktuāla metālapstrāde un mašīnbūve. Ja tas strādā, tad nevajag izdomāt neko jaunu. Tas ir virziens, kurā pilsēta jau attīstās, un tam būtu jāsaņem atbalsts gan no pašvaldības, gan valsts. Protams, gribētos lielākas iespējas Latgalei. Piemēram, energoresursu cenas mums ir tādas pašas, kā galvaspilsētā, šajā ziņā uzņēmumiem Rīgā ir vienkāršāk attīstīties, bet no otras puses – mums ir lētāks darbaspēks. Es uzskatu, ka mums ir jāatbalsta tas, kas darbojas šobrīd.

Kādu jūs redzat Daugavpili 2030.gadā?

Es gribētu, lai Daugavpils ir Rīgas līmenī – gan iedzīvotāju skaita, gan infrastruktūras ziņā. Utopija? Ja mēs ne pēc kā netieksimies, tad viss būs utopija.

Es domāju, ka 2030.gadā Daugavpils būs attīstīta pilsēta ar noteiktu skaitu uzņēmumu, tostarp eksportējošu, kas nodrošinās nepieciešamo darba vietu skaitu.

Plaisa starp Latgali un pārējo Latviju samazināsies, un tas notiks nevis 2030.gadā bet jau pēc trīs četriem gadiem. Jo aktīvāk uzlabosies mūsu ekonomiskā situācija, jo ātrāk un vairāk aizbraukušie cilvēki atgriezīsies pilsētā.