Bez cīņas ienaidniekam neatdot: Daugavpils cietoksnis, kas apturēja Napoleona armijas vīrus

Šoreiz atšķetināsim vienu vēstures kamola dzīparu un pārcelsimies uz 19. gadsimta sākumu, kad tagadējā Latgales teritorija un arī cietoksnis, kas tad, tāpat kā Daugavpils, nesa Dinaburgas vārdu, atradās Krievijas impērijas sastāvā.

19. gadsimta pirmā desmitgade bija sarežģīts un saspringts laiks. No rietumiem Krievijas impērijai pastāvēja Napoleona iebrukuma draudi, dienvidos Osmaņu impērija loloja sapni atņemt Krievijai Krimu un Kaukāzu. Īsā laika posmā Napoleonam izdevās iekarot un pakļaut lielākās Eiropas valstis. Krievijas sūtnis Francijā Kurakins rakstīja imperatoram Aleksandram I: “No Pirenejiem līdz Oderai, no Zunda līdz Mesīnas līcim – viss pieder Francijai.”

Uzvaras Rietumeiropā bija sagrozījušas Napoleonam galvu. Vēršoties pie viena no saviem ģenerāļiem, viņš teica: “Pēc pieciem gadiem es būšu pasaules valdnieks, paliek vēl tikai Krievija, bet arī to es pakļaušu.” Taču šī iecere neīstenojās, toties tautā par apšaubāmām iecerēm radās teiciens – plāns kā Napoleonam.

Krievija bija pēdējais šķērslis Napoleona pasaules iekarošanas plāna īstenošanai. Bija skaidrs, ka karš ar Franciju ir neizbēgams. Gatavojoties karam, Krievija sakoncentrēja karaspēku uz valsts rietumu robežām, uzsāka jaunu cietokšņu un nocietinājumu celtniecību, izveidoja armijas provianta un munīcijas noliktavas.

Celtniecības tāme – 546 643 rubļu 90 kapeiku apmērā

Kā izrādījās, Dinaburga kļuva par nozīmīgu vietu šajos aizsardzības plānos. Steidzīgi tika meklēta vieta jaunam cietoksnim. Speciālas komisija piedāvāja divas iespējas – Drujā vai Dinaburgā. Katrai no šīm vietām bija savas priekšrocības: Drujā Daugavu šķērsoja lielais Pēterburgas – Varšavas ceļš jeb trakts. Toties Dinaburgā jau bija cietoksnis un pilsēta, ko varēja izmantot gan būvdarbu laikā, gan pēc tam, mūra ēkas iekļaujot cietokšņa apbūvē. To kā vērā ņemamu priekšrocību atzina arī Krievijas kara ministrs Mihails Barklajs de Tolli.

Drīz plānus apstiprināja imperators Aleksandrs I, un 1810. gadā darbi varēja sākties. Cietokšņa celtniecības sākuma tāme tika noteikta 546 643 rubļu 90 kapeiku apmērā. Cietokšņa projekts paredzēja, ka tā galvenā citadele atradīsies Daugavas labajā krastā, bet upes kreisajā krastā – tilta nocietinājumi.

Uz Dinaburgu nosūtīja karavīru bataljonus no Volīnijas, Toboļskas, Kremenčugas, Viļņas, Minskas. Mītavas (Jelgavas) bataljonam tika pavēlēts steidzami doties uz Dinaburgu, lai piedalītos cietokšņa izbūves darbos. Būvdarbos iesaistīja arī Dinaburgas apkārtnes iedzīvotāji un 2000 strādnieku no visas Vitebskas guberņas. Kopējais nodarbināto skaits bija apmēram 10 000 cilvēku, kā arī tika izmantoti 300 artilērijas zirgi un 150 – 200 pajūgi.

Celtniecības darbi bija iespaidīgi, 10 000 vīru nepārtraukti strādāja divās maiņās. Darbi kara draudu dēļ tika nemitīgi steidzināti.

Bija jāveic mērīšana, nivelēšana, meliorācija, Daugavas krastu nostiprināšana, cietokšņa kontūru iezīmēšana dabā. Bija jāatved simtiem vezumu zemju, grants, akmeņu un ķieģeļu, kokmateriālu un velēnu, lai uzbērtu visu cietokšņa daļu, vaļņus daudzu kilometru garumā, izraktu grāvjus, uzmūrētu aizsargmūrus.

Tika uzbūvēts pontonu tilts pāri Daugavai, kas savienoja abas cietokšņa daļas.

1812. gada pavasarī Daugavas kreisajā krastā izveidoja lauku profila tilta nocietinājumus. Tie sastāvēja no diviem bastioniem un diviem pusbastioniem, uz kuriem tika izvietoti 16 lielgabali. 1812. gada 12. martā Hekelis ziņoja priekšniecībai, ka cietokšņa galvenajā daļā ir veikta vien puse no plānā paredzētajiem darbiem, un šajā gadā tos pabeigt nebūs iespējams.

Pa to laiku Krievija turpināja intensīvu gatavošanos karam. Armiju papildināja ar jauniesauktajiem. Uz Dinaburgu tika nosūtīti rekrūši no Pleskavas, Vitebskas, Smoļenskas, Mogiļevas, Minskas un Grodņas. 1812. gada martā uz Dinaburgas cietoksni tika pārvietota puse no Kronštates garnizona artilērijas rotas. Līdz karadarbības sākumam Dinaburgā atradās 32. kājnieku divīzijas 12 bataljoni un 33. kājnieku divīzijas seši bataljoni. Viņi tika izmitināti barakās cietokšņa tuvumā, turklāt šeit tika dislocētas artilērijas karaspēka daļas un pionieru rotas. Daudzas karaspēka vienības tika izvietotas pilsētas tuvumā, bet viņu štābu mītnes – Dinaburgā. Tādējādi tobrīd Dinaburgā atradās 7627 vīru liela armija, bet pilsētas tuvumā izvietotajās rezerves vienībās – apmēram 10 000 vīru.

Lai gan bija acīmredzams, ka līdz kara sākumam cietoksni pabeigt neizdosies, tika pieņemts lēmums nostiprināt tilta nocietinājumus no upes puses. 1812. gada maijā tika uzsākta papildus vaļņa celtniecība.

Lai nodrošinātu uz Krievijas rietumu robežām izvietotās artilērijas daļas ar munīciju, tika izveidoti 58 artilērijas parki trijās līnijās. Pirmajā līnijā, kur atradās arī Dinaburga, tika izvietoti 20 parki. Lai nodrošinātu ar proviantu pierobežā dislocētās armijas daļas, septiņās pilsētās, tai skaitā arī Dinaburgā, tika izveidotas magazīnas (noliktavas). Dinaburgas cietoksnī šim nolūkam pat uzcēla speciālu ēku. Tika plānots, ka Dinaburgā jāatrodas divām divīzijām uz diviem mēnešiem nepieciešamajiem pārtikas krājumiem – miltiem, putraimiem un sausiņiem.

Bez cīņas cietoksni ienaidniekam neatdot

Naktī uz 12. jūniju Napoleona armija iebruka Krievijas teritorijā un virzījās uz Maskavu. Lai aizsargātu savas armijas flangu no ziemeļrietumiem un uzbruktu krievu armijas labās puses spārnam, Napoleons Rīgas virzienā nosūtīja 100. armijas korpusu maršala Makdonalda vadībā, bet 2. korpusu maršala Udino vadībā – Vilkomiras (Ukmerģes) – Dinaburgas virzienā. Franču armijas galvenajiem spēkiem tika dots uzdevums pārraut krievu armijas aizsardzības līniju un piespiest 1. un 2. rietumu armiju padoties.

19. jūnijā 1. armijas komandieris ģenerālis Barklajs de Tolli norīkoja uz Dinaburgu artilērijas pulkvedi Tišinu ar uzdevumu pārvest no Dinaburgas uz Novgorodu lielus provianta, šaujampulvera un citus valsts īpašuma krājumus, atstājot Dinaburgas garnizona aizsardzībai tikai pašu nepieciešamāko.

Ieradies Dinaburgā, pulkvedis Tišins nekavējoties organizēja 500 pajūgus īpašuma transportēšanai. Tajā pašā dienā Barklajs de Tolli nosūtīja pavēli cietokšņa komandantam Ulanovam būt maksimāli modram, lai ienaidnieks nepamanīts nevarētu uzbrukt cietokšņa tilta nocietinājumiem. 1. korpusa komandierim grāfam Vitgenšteinam viņš pavēlēja nosūtīt papildus bataljonus. Uz Dinaburgas garnizonu nekavējoties tika nosūtīti četri bataljoni.

23. jūnijā pilsētā ieradās apvienotais huzāru pulks. Tā sastāvā bija divi štāba virsnieki, 14 vecākie virsnieki, 428 ierindnieki un pat 12 muzikanti. Vienību komandēja majors Bedrjaga.

29. jūnijā uz Dinaburgu papildus tika norīkoti vēl četri bataljoni no rezerves korpusa, kavalērijas vienība un 50 kazaki.

Neskatoties uz to, ka cietokšņa nocietinājumu celtniecība vēl nebija pabeigta, 28. jūnijā kara padome pieņēma lēmumu bez cīņas cietoksni ienaidniekam neatdot, vēl jo vairāk tāpēc, ka no malas cietoksnis izskatījās iespaidīgāks nekā bija patiesībā. Celtniecības darbi tika pārtraukti, visi gatavojās cīņai.

Pieļaujot varbūtību, ka franču karaspēks tomēr ieņems cietoksni, kara padome nolēma visu valsts īpašumu, kas varētu nonākt ienaidnieka rokās, izvest no Dinaburgas, bet ko nevarēs vai nepaspēs paslēpt, sadedzināt, bet dzelzs lietas – ierakt zemē. 1812. gada 30. jūnijā inženieru komandai tika dots rīkojums: naudu – 180 205 rubļu un 11 kapeiku apmērā, dokumentu arhīvu un daļu no dzelzs lietām – aizvest uz Rēzekni un tālāk uz Ludzu.

29. jūnijā plkst. 22.00 vakarā Dinaburgas cietokšņa komandants ģenerālmajors Ulanovs saņēma ziņojumu no Daugavas kreisā krasta priekšposteņa komandiera, ka franču karaspēks ieņēmis Ezeri – apdzīvotu vietu netālu no Dinaburgas. 30. jūnijā plkst. 12.00 franču armija atradās divu trīs verstu attālumā no pilsētas. Ienaidniekam pretī stājās trīs huzāru eskadroni ar majora Bedrjagas vadīto Izjumovas huzāru pulku priekšgalā. Tā bija pirmā Dinaburgas cietokšņa aizstāvju kauja ar franču karaspēku.

Tika sagūstīti 12 ienaidnieka karavīri: septiņi franči un pieci itāļi. Gūstekņi sniedza svarīgas ziņas par Kalkūnes apkārtnē izvietotās ģenerāļa Legrana divīzijas skaitlisko sastāvu, kā arī par to, ka pilsētai tuvojas lielas karaspēka vienības. Jauniegūtās ziņas lika domāt par atkāpšanos, bet, zinot priekšniecības nostāju neatdot cietoksni bez cīņas, izvēle bija tikai viena – cīnīties.

1812. gada 1. jūlijā no Daugavas kreisā krasta bēgošie iedzīvotāji pastāstīja, ka Dinaburgai tuvojas iespaidīgas franču karaspēka vienības. Lai gan Napoleons pavēli uzbrukt Dinaburgai nebija devis, maršals Udino, iepriekšējo panākumu spārnots, to pieņēma vienpersonīgi, 1. jūlijā plkst. 16.00 uzbrūkot tilta nocietinājumiem Daugavas kreisajā krastā. Taču neizdevās ne pirmais, ne otrais, ne trešais uzbrukums.

Ļoti karstaja laikā (esot bijis +30 grādu) trīs dienas ilga nepārtraukta cīņa pie tilta nocietinājumiem. Gaiss bija sakarsis un nokaitēts arī no lādiņu sprādzieniem. Cietokšņa aizstāvji ģenerālmajora Ulanova vadībā pirmo reizi kopš kara sākuma apturēja franču armiju.

Franču dzīvā spēka zaudējumi bija lieli – gandrīz pilnīgi gāja bojā jātnieku nodaļa, kurai izdevās uzkļūt uz peldošā tilta, lai pildītu pavēli pārkļūt labajā krastā un uzspridzināt cietokšņa vārtus. Viņus apšaudīja no abiem Daugavas krastiem, zirgi sāka trakot, tilts ielūza. Pēc aculiecinieku stāstiem Daugava esot bijusi pilna ar slīkstošiem, ievainotiem karavīriem un zirgiem.

Lieli zaudējumi bija arī aizstāvju rindās, un ne tikai kaujas dēļ. Cietoksnī esot uzsprāgusi kāda munīcijas noliktava, un visi tās tuvumā esošie vairāk nekā 20 karavīri gāja bojā.

Napoleons par šo neveiksmi bija ne pa jokam nikns. Udino pašpieņemtās pavēles dēļ bija zaudēti cilvēki, munīcija, laiks un, galvenais, sākuši šķobīties plāni par pasaules iekarošanu. 4. jūlijā Udino bija spiests dot pavēli par franču spēku atvilkšanu no tilta nocietinājumiem un došanos tālāk gar Daugavu uz augšu pa tās kreiso krastu. Krievu daļas pat metās vajāt projāmejošos frančus, saņemot gūstā apmēram 100 karavīrus un virsniekus. Šoreiz Dinaburga palika neieņemta.

Parīze arī Latgalē

Uz Dinaburgu atkal tika nosūtīts Hekelis, lai organizētu cietokšņa atjaunošanu, šim nolūkam piešķirot viņam darbaspēku. Hekeli pārsteidza drūmā aina, jo cietoksnis praktiski bija iznīcināts, visas artilērijas noliktavas nodedzinātas, lielgabali pa daļai aizvesti, pa daļai ierakti zemē, taču lielākā daļa nogremdēta Daugavā, lafetes salauztas, tilts izjaukts, pāļi nozāģēti…

Taču viņš pildīja pavēli un uzsāka atjaunošanu un tilta būvi, līdz pilsētai pietuvojās Makdonalda korpusa daļas ģenerāļa Rikarda vadībā. Makdonalds, ņemdams vērā Udino neveiksmes, pārgāja Daugavu pie Jēkabpils un tuvojās pa zemes ceļu labajā krastā. Krievu armija cietoksni un pilsētu atstāja. 20. jūlijā franči bez vismazākās kaujas ienāca tukšā, izpostītā cietoksnī. Franču armijas daļas te uzturējās vairākas nedēļas, izpostot to, kas vēl palicis.

Patīkams šis laiks nebija nevienam. Zemniekiem un pilsētniekiem gaidīto pārmaiņu vietā tika uzlikts viens jauns nodoklis pēc otra, rekvizēti zirgi, rati, pārtika, bija nebeidzamas šķūtis (transportdarbi klaušu kārtā ar savu transportu) un rekrūtēšanas. Decembrī franči atstāja Daugavpili. Aiz viņiem palika sagrauta ekonomika, izpostīta zeme, aizdzīti un aizbēguši iedzīvotāji, nodedzinātas un izlaupītas mājas.

No franču karagājiena Daugavpils apkaimē palikuši vairāki franču kapi, vēlāk – dažas ģimenes ar franciskiem uzvārdiem, apdzīvota vieta Parīze, kāds kalns Stropu mežā, saukts par Skarbovku (Скарбовая гора) – Mantu kalnu, jo te iedzīvotāji aprokot slēpuši mantas no franču armijas. Jā, arī teikas un nostāstīti par ezeros nogrimušām karietēm un apraktu mantu un zeltu, ko franči nav paguvuši paņemt līdzi.

Atceroties tā laika sīvās kaujas un cietokšņa aizstāvju varonību, Daugavpils cietoksnī jau 4. reizi tiek rīkots kara vēstures rekonstrukcijas festivāls ”Dinaburg 2018”. Šogad tas norisināsies 13. – 15. jūlijā. Pasākums sāksies ar balli ampīra stilā. Būs cietokšņa vēsturiskā karoga pacelšanas ceremonija, signāllielgabala šāviens no vaļņa, vēstures rekonstrukcijas klubu parāde pūtēju orķestra pavadībā. Darbosies tirdziņš, amatnieku meistarklases, dažādi paraugdemonstrējumi, skanēs mūzika un koncerti.

Pasākuma kulminācija būs 14. jūlijā, kad norisināsies vēsturiskās 1812. gada kaujas rekonstrukcija, kurā piedalīsies aptuveni 150 dalībnieki no 14 vēstures rekonstrukcijas klubiem, kas pārstāvēs Latviju, Lietuvu, Poliju, Vāciju, Baltkrieviju un Krieviju.

Vīri karavīru mundieros ar ieročiem cīnīsies, skanēs lielgabalu šāviņi, gaisā vējos šaujampulvera smaka, būs ”kritušie”, taču šoreiz uzvarēs draudzība.

Vairāk par kara vēstures rekonstrukcijas festivāla ”Dinaburg 2018” programmu uzzini šeit!

Avots: skaties.lv